– Vienkāršība ir tad, kad cilvēks nekāpj uz galvas, – Guntis nopūtās. – Bet, kad uzskata, ka esi parādā, jo “radi”, tā ir cita opera. Bet labi. Dzīvo ar to pati, drīz visu redzēsi
Madara iespieda plecu vēsajā kāpņu telpas sienā un ieklausījās. Aiz viņas dzīvokļa durvīm dārdēja mūzika, kāds brēca dziesmu, kāds cits smējās.
“Atkal kaimiņi no piektā? – viņa mehāniski nodomāja. – Tikai kāpēc troksnis ir tieši pie manām durvīm?..”
Atbilde atnāca pati: viņas dzīvokļa durvis noraustījās, pavērās, un spraugā izlīda nepazīstama puiša tēls.
– Gunta, stiep vēl salātus. – viņš teica koridorā un, nepamanījis Madaru, aizvēra durvis. – Saimniece tik un tā neatbrauks.
Madara vēl sekundi stāvēja nekustīgi. Tad lēnām pacēla roku un piespieda pirkstu pie zvana pogas. Sekundi pirms nospiešanas viņa skaidri acu priekšā ieraudzīja nesenu vakaru: tālruņa zvans, māsas balss, tantes maigā čīkstēšana un pašas teiktais: “Nu, kas gan var notikt? Savējiem izīrējam…” Tagad viņa jau zināja: notikt varēja daudz kas.
Pirms diviem mēnešiem Madarai piezvanīja vēlu vakarā. Viņa jau gulēja gultā, kad tālrunis uz nakts skapīša sāka vibrēt. Ekrānā parādījās: “Antra – māsīca”.
– Madar, glāb. Mūs saimniece izdzina. Tieši šodien. Mēs sēžam uz ielas.
– Pagaidi, – Madara apsēdās gultā. – Kā tas ir – izdzina? Kas notika?
– Jā, jukusi viņa ir. – Antra šņukstēja. – Viņai viss nav labi. Gan mēs staigājot skaļi, gan veļas mašīna trokšņojot. Pateica: “Pēc divām dienām lai jūsu te nebūtu”. Tas vispār ir normāli? Mēs taču klusi, kārtīgi…
Madara iekoda lūpā. Antrai jau sen bija tieksme uz drāmu, taču balss skanēja patiesi.
– Un kur jūs tagad? – viņa piesardzīgi pajautāja.
– Nekur, – māsa nošņukstēja. – Māris zvana pa sludinājumiem, tur ir tādas cenas. Madar, nu tu taču neesi sveša… Tev taču ir tukšs vienistabas dzīvoklis. Nu, izīrējiet mums. Kaut vai uz pāris mēnešiem. Mēs esam kārtīgi, mēs visu mazgāsim…
– Antra, – Madara nedroši teica, – mēs to izīrējam par 200. Komunālie ir dārgi, māja jauna, centrs.
– Diviem simtiem? Madar, ko tu. Mēs taču esam radi, nevis sveši. 100 ir griesti – mums ir bērns, bērnudārzs, pārtika.
Madara jutās vainīga. It kā viņa tiešām prasītu ko lieku. Virtuvē ienāca viņas vīrs Guntis, slaukot rokas dvielī.
– Kas tur ir? – viņš pajautāja, pamājot uz tālruni.
– Antra, – Madara nopūtās. – Viņus saimniece izlika, prasa mūsu dzīvokli par 100 izīrēt.
Guntis klusu nosvilpās:
– Par 100? Centrā? Madara, nopietni?
No tālruņa atskanēja nepacietīgs:
– Madar, pasaki kaut ko… Mēs tiešām esam uz ielas…
– Antra, es pārzvanīšu pēc desmit minūtēm, labi? – Madara pateica un atvienojās.
– Tu taču saproti, ka 100 ir smiekla nauda, – Guntis mierīgi noteica. – Komunālie ziemā vien ir gandrīz 100. Tas nozīmē, ka mēs piemaksāsim par “radiem”?
– Bet viņiem nav kur dzīvot, – Madara aptvēra krūzi ar plaukstām. – Ar bērnu. Kā es pateikšu “nē”?
– Palīdzēt atrast variantu tālāk no centra ir viena lieta, – Guntis paraustīja plecus. – Uzvelt viņu problēmas sev uz pleciem ir cita. Un vēl viens moments. Vai pamanīji, cik ātri “normālā saimniece” Antrai kļuva par “veco, jukušo”?
– Nu, cilvēki nervozē, – Madara mēģināja attaisnoties.
– Tas viņai vienkārši ir tāds stils, – viņš sausi atbildēja. – Atceries: tie, kas sāk ar “mūs apvainoja”, parasti pēc tam apvainojas uz tevi. Bet lēmums jāpieņem tev.
Tālrunis atkal sāka vibrēt. Šoreiz – “Tante Ausma”.
– Madariņ, saulīt, – tantes maigā balss virtuvē ielēja saldu žēlumu. – Kā tev klājas, kā Guntītim?
– Viss kārtībā, tante, – Madara teica, jau iepriekš zinot, kāpēc ir šis zvans.
– Bet mums gan nekas nav kārtībā, – tante nopūtās. – Antriņu ar bērnu uz ielas izdzina. Es palīdzēt nevaru, tu man esi vienīgā cerība. Tu taču atceries, kā vasarā pie mums dzīvoji? Mēs tev nevienu maizes kumosu nepārmetām. Palīdzi viņiem, meitiņ. Nepārdzīvo par naudu, ja vajadzēs, es pati tev pārskaitīšu.
Guntis, klausoties teiktajā, nobolīja acis un novērsās.
– Labi, tante Ausma, – Madara klusu noteica. – Lai pārvācas.
Viņa nolika cauruli un vainīgi paskatījās uz vīru.
– Es nevaru citādi. Tomēr viņi man savulaik palīdzēja.
– Viņi tevi tagad nelūdz, bet spiež uz pienākuma apziņu, – Guntis noguruši teica. – Bet labi. Tikai nesaki pēc tam, ka es nebrīdināju.
Pēc nedēļas Madara aizgāja atdot atslēgas. Priekšnamā jau stāvēja somas, bērnu ratiņi un smaga lētu smaržu smaka.
– Ak, māsiņ, izglābi mūs. – Antra metās viņu apskaut. – Jau domājām, ka iesim zem tilta.
– Dzīvojiet, – Madara pasmaidīja. – Tikai, lūdzu, kārtīgāk. Kaimiņi mums ir nervozi, it īpaši augšā.
– Ai, zinām mēs tos jūsu pilsētniekus, – Antra atmeta ar roku. – Tu nāc ciemos, nekautrējies. Kamēr vēl tavs dzīvoklis, – viņa iesmējās.
Madara nemanāmi noraustījās, bet klusēja.
– Mamma nodeva, – Antra pasniedza viņai maisiņu ar burkām. – Gurķīši, kabači, salāti. Pacienājieties ar Gunti. Citādi jūs, pilsētnieki, visu veikalā pirkto tik ēdat.
– Paldies, – Madara neērti paņēma maisiņu.
Vakarā, kad viņi sēdās vakariņot, viņa uzlika uz galda vienu no burkām.
– Pamēģini, – viņa teica, lejot tēju. – Pašu konservi.
– Pašu viņiem ir dzīvoklis par puscenu, – Guntis noburkšķēja. – Pārējais ir tikai garšvielas.
– Kāpēc tu pret viņiem tā izturies? – Madara sarauca pieri. – Jūs nemaz neesat lāgā runājuši.
– Lai saprastu cilvēku, nav obligāti jārunā, – viņš mierīgi atbildēja. – Pietiek paklausīties, kā viņš runā par citiem un par sevi. Iepriekšējā saimniece viņiem ir “jukusi”, kaimiņi “nervozi”, jūs – “pilsētnieki, kas visu veikalā pirkto ēdat”. Un tas viss vienā stāstā. Vai nav par daudz?
– Viņi ir vienkārši cilvēki, – Madara ietiepīgi teica. – Bez filtriem. Ne visiem vecāki ir zinātņu kandidāti.
– Vienkāršība ir tad, kad cilvēks nekāpj uz galvas, – Guntis nopūtās. – Bet, kad uzskata, ka esi parādā, jo “radi”, tā ir cita opera. Bet labi. Dzīvo ar to pati. Drīz visu redzēsi.
Pagāja mēnesis. Madara, būdama pieklājīgs cilvēks, piezvanīja iepriekš
– Antra, čau. Gribēju šodien iebraukt, apskatīt rēķinus un vispār – kā esat iekārtojušies.
– Madar, piedod, bet šodien nekā, – māsīca ātri noteica.
Fonā atskanēja truls trieciens un kāda smiekli.
– Varbūt atvest kaut ko? – Madara kļuva bažīga. – Vai pieskatīt mazo?
– Nē, nevajag, Māris visu nopirka, – Antra steidzīgi teica. – Es iešu gulēt, citādi pavisam grūti. Davai, citreiz.
Saruna pārtrūka. Palika nepatīkama pēcgarša. Vēl pēc pāris nedēļām tālrunis burtiski plīsa no paziņojumiem. Kaimiņu čats vārījās. “Madara, vai jums vispār ir sirdsapziņa?” “Cik var dziedāt naktīs?” “Bērni nevar aizmigt, mūzika dārd!” Madara pārlasīja ziņas un neticēja savām acīm.
“Kāda mūzika? Manis tur nav…” Tālrunis iezvanījās. “Elvīra no augšas”.
– Madara, kas tās par lietām? – kaimiņiene pat nesasveicinājās. – Otro vakaru pēc kārtas līdz naktij skan visa ieeja, šodien kopš pusdienlaika mūzika. Es rakstīju čatā, tu ignorē?
– Elvīra, – Madara apmulsusi teica, – es nedzīvoju tajā dzīvoklī. Mēs to izīrējam, tur ir māsīca ar vīru.
– A kāda man daļa, kam jūs izīrējat? – kaimiņiene strupi noteica. – Dzīvoklis tavs – atbildība arī tava. Tiec galā. Pirms jums bija kluss.
– Tikšu galā, – Madara apsolīja.
Viņa tūlīt piezvanīja Antrai. Tā nepacēla. Vēlreiz. Klusums. Trešajā reizē – “abonents aizņemts”.
– Met nost, – Guntis drūmi noteica. – Ģērbies. Braucam.
Mūziku varēja dzirdēt jau uz kāpnēm. Uz zvanu neviens nereaģēja. Madara spieda atkal un atkal.
– Tagad citādāk, – teica Guntis un vairākas reizes spēcīgi uzsita ar dūri pa durvīm. – Veriet vaļā.
Durvis pavērās tikai sprīža platumā. Spraugā parādījās Māris – sarkans, nosvīdis, ar dūmakainu skatienu.
– Ā, savējie… – viņš novilka. – Ko jūs tā trokšņojat? Mēs kulturāli atpūšamies.
Guntis ar plecu pagrūda durvis un pastūma viņu malā. Aina viesistabā atgādināja izgāztuvi: plastmasas glāzes, drupačas, lipīgi traipi uz grīdas, uz dīvāna – divi vīrieši, blakus uz paklāja – meitenes ar tālruņiem un pudelēm. Gaisā karājās biezs mākonis. Bērnistabā gulēja Ralfs, sarāvies kamoliņā uz pieaugušo gultas. Blakus uz nakts skapīša mirgoja tumba, no kuras turpināja dārdēt mūzika. Logs vaļā, uz palodzes – pārpildīts pelnu trauks.
– Antra. – Madaras balss aizlūza. – Vai tu vispār esi pie prāta? Viņs guļ mūzikas pavadībā, caurvējā un dūmos?
No virtuves, turoties pie stenderes, iznāca Antra. Mati izpūruši, acis spīd.
– O, saimniece ieradusies, – viņa aizsmakuši iesmējās. – Kāpēc bez ielūguma? Vispār mēs te dzīvojam.
– Vispār tas ir mans dzīvoklis, – Madara ledainā tonī noteica. – Un tagad mēs izlemsim, vai jūs šeit dzīvosiet tālāk.
– Nu, neuzvelcies, – Antra pienāca tuvāk, dvešot smaku. – Nu, pasēdējām, nu, ieslēdzām mūziku. Cilvēki atpūšas. Radinieki tomēr, nevis sveši.
– Cilvēki atpūšas savās mājās, – Guntis mierīgi teica. – Nevis svešā dzīvoklī par puscenu. Šodien pat jums jāuzkopj viss un jāsalasa mantas.
– Kā tas ir? – Antra iepleta acis. – Tev nav tiesību. Noruna taču bija.
– Noruna bija mutiska, – Guntis strupi noteica. – Un mēs to tikko pārtraucām. Jums ir stunda laika, lai savāktu mantas. Pēc tam es saucu abas attiecīgās iestādes.
– Kā tu drīksti??
– Tāpat, kā jūs drīkstējāt pamest viņu starp visu šo, – viņš mierīgi atbildēja.
Pēc stundas koridors bija piekrauts ar maisiem. Antra, sviežot mantas vecā koferī, šņāca:
– Visi jūs, pilsētnieki, esat nobarojušies. Savu nožēlojamo dzīvoklīti pažēloji. Es visiem pastāstīšu, kāda tu esi…
– Vēl viens tāds vārds – un es tiešām zvanu, – Madara mierīgi noteica. – Un parādīšu, kā tavs Ralfs gulēja viens tajā istabā, kamēr tu…
Antra iekoda mēlē un, turpinot zem deguna bubināt lamas, izstūma koferi koridorā. Māris vilka maisus. Kad durvis aiz viņiem aizvērās, klusums šķita smagnējs. Madara apsēdās tieši uz grīdas un aizsedza seju ar rokām.
– Varbūt es pāršāvu pār strīpu? – viņa pačukstēja. – Tomēr Ralfs…
– Tu izglābi savu dzīvokli un savu mieru, – Guntis apsēdās blakus. – Bet ar viņu lai nodarbojas tie, kas viņu šeit atveda. Tā ir viņu atbildība, nevis mūsējā.
Nākamajā dienā, kad viņi bija pabeiguši tīrīt dzīvokli, piezvanīja tante Ausma. Madara atviegloti pasmaidīja: “Tagad laikam atvainosies…”
– Kā tu uzdrošinājies izlikt māsīcu ar Ralfiņu uz ielas? – sveiciena vietā tālrunī brēca pazīstamā balss. – Vai mēs tevi kaut reizi izdzinām, kad tu pie mums dzīvoji un visu par velti ēdi?
– Tante Ausma, jūs neredzējāt, ko viņi te sarīkoja, – Madara noguruši atbildēja. – Dzīvoklis ir kā pēc vētras, Ralfs gulēja…
– Nedrīksti man par manu meitu stāstīt te muļķības. Dzīvoklīti savu pažēloji, un viss. Un droši vien vēl naudu prasi?
Guntis pastiepa roku:
– Dod šurp.
– Labdien, tante Ausma, te Guntis, – viņš mierīgi teica. – Atgādinu: par pēdējo mēnesi Antra ar vīru nav samaksājuši ne centa. Jūs personīgi solījāt, ka vajadzības gadījumā palīdzēsiet. Tāpēc vai nu jūs pārskaitāt 100, vai arī mēs vēršamies attiecīgajās iestādēs. Mums ir fotogrāfijas, kas visu pierādīs un tad jums klāsies grūti.
Otrā galā iestājās pauze, un tad sākās:
– Kas jūs tādi esat, lai man tā teiktu? Nekādu naudu nedabūsiet. Es vēl nodokļu dienestu jums uzrīdīšu, ka jūs dzīvokli izīrējat un nodokļus nemaksājat.
– Rīdiet vien, – Guntis mierīgi atbildēja. – Bet mēs pievienosim fotogrāfijas un paskaidrosim, kādos apstākļos dzīvoja Ralfs. Redzēsim, kam būs lielāka interese.
– Ak jūs… – tante vairs neizvēlējās vārdus. – Es jums vēl parādīšu…
– Mums pietiek ar to, ko jau redzējām, – Guntis sausi noteica un atvienojās. – Viss. Numurus – melnajā sarakstā.
Madara skatījās uz tālruni un pačukstēja:
– Laikam es tomēr esmu slikta. Izdzīt radus…
– Sliktie ir tie, kas uzsēžas uz kakla un vēl sašutst, kad tu iztaisno muguru, – atbildēja Guntis. – Tu vienkārši pirmo reizi nospraudi robežu. Un nolēmi, ka tava tiesība “dzīvot mierīgi” ir svarīgāka par viņu mūžīgo “tev ir pienākums”.
Madara dziļi ieelpoja. Kaimiņu čatā vēl ilgi klīdīs stāsti par “alkatīgo saimnieci”. Radinieki stāstīs pasakas par viņu desmit variācijās. Bet pirmo reizi pēc ilga laika viņai bija miers. Viņa izstaigāja dzīvokli – joprojām netīru, bet atkal savu – un nodomāja, ka dažas mācības maksā dārgi. Tomēr pēc tām tu vairs nekad neatdod galveno: savas tiesības pateikt “nē”, pat ja tālruņa otrā galā raud radinieki un atgādina, kā savulaik tevi paēdināja ar zupu.
