Vecāki grasās atbraukt ciemos uz nedēļu, bet kontā caurvējš. Kā pieaudzis dēls var pateikt vecākiem, ka viņu izklaidēm nav naudas…
Imants piezvanīja dēlam trešdienas vakarā. Artūrs ar Ievu sēdēja virtuvē pie klēpjdatora un apkopoja decembra budžetu. Skaitļi nepriecēja – līdz algai četras dienas, kartē caurvējš, bet priekšā hipotekārais maksājums 280 eiro apmērā.
– Dēliņ, mēs ar mammu esam sailgojušies! Nolēmām pie jums atbraukt. Piektdien būsim.
Artūrs sastinga ar kalkulatoru rokās. Ieva pacēla galvu no izdevumu tabulas un lēnām aizvēra acis.
– Tēt, un uz cik ilgu laiku?
– Nu, tikai uz kādu nedēļu. Varbūt nedaudz ilgāk, ja iepatiksies. Tu tur, dēliņ, nopērc kaut ko garšīgu uz mūsu atbraukšanu. Mēs no ceļa būsim noguruši, gribēsim kārtīgi paēst.
Saruna pārtrūka. Artūrs nolika telefonu uz galda un vainīgi paskatījās uz sievu.
– Nu, ko es varēju teikt?
– To, ka mums pēc nedēļas ir hipotekārais maksājums? Ka mēs līdz algai sēžam uz makaroniem? Ka naudas nav vispār?
– Tie tomēr ir mani vecāki, Ieva.
Ieva atvēra piezīmju grāmatiņu, kurā pierakstīja visus tēriņus līdz pēdējam centam. Saskaitīja. Ja visu samazina līdz minimumam, viesiem var atvēlēt kādus 50. Nedēļa ar 50eiro – tie ir makaroni, vista un griķi katru dienu.
– Labi. Bet mēs taupām uz visu.
– Protams, – Artūrs pamāja, lai gan abi saprata, ka tas nav izpildāms.
Piektdienas vakarā Imants ar Sarmīti atbrauca ar taksometru. Liels koferis, ceļasoma un maiss ar dāvanām – trīs burciņas ievārījuma no vasarnīcas.
– Ak, bērniņi mani, – Sarmīte apskāva dēlu un kritiski nopētīja dzīvokli. – Cik jums tas dzīvoklītis šaurs. Austras dēls nopirka trīs istabu dzīvokli jaunbūvē, tur ir tāds plašums.
– Mums pietiek, – Ieva piespiesti pasmaidīja.
– Pagaidām pietiek, – vīramāte iegāja viesistabā, pētot mēbeles. – Bet, kad parādīsies bērni, kur jūs tos liksiet?
– Gan jau kaut kā tiksim galā, – Artūrs iestūma koferi guļamistabā.
Imants iekārtojās dīvānā, atpogāja kreklu un izstiepa kājas uz žurnālgaldiņa.
– Ak, esmu nomocījies ceļā. Artūr, kas jums ir ēdams? Mēs esam ļoti izsalkuši.
Artūrs ieskatījās ledusskapī. Tur gulēja produkti nedēļai – vista, griķi, dārzeņi salātiem, jogurti.
– Tūlīt pagatavošu salātus un uzsildīšu vistu.
– Ai, dēliņ, nemokies, – tēvs atmeta ar roku. – Pasūti piegādi. Reku televīzijā reklamēja japāņu virtuvi. Es jau sen gribēju nogaršot suši, mūsu pilsētā tādu nav.
Ieva saspringa. Japāņu virtuve – tie ir dārgi. Puse no nedēļas budžeta par vienām vakariņām.
– Imant, varbūt labāk kaut ko mājās gatavotu? Es tūlīt ātri uztaisīšu.
– Nu ko tu, Ievīt, – iejaucās Sarmīte, ieslēdzot televizoru. – Neērti likt jums gatavot. Pasūtiet kaut ko gatavu.
Viņa jau šķirstīja ēdienkarti telefonā, izvēloties dārgākās pozīcijas.
– Re, te ir liels komplekts. Četriem pietiks. Artūr, pasūti.
Artūrs pasūtīja suši par 28 eiro. Ieva klusējot izgāja virtuvē. Suši atveda pēc stundas. Imants ēda ar apetīti, skaļi slavēdams.
– Re, tas tik ir gardums! Pareizi saka – dzīvot lielpilsētā ir cits līmenis.
Sarmīte fotografēja ēdienu ar telefonu.
– Nosūtīšu Austrai. Lai skauž.
Pēc vakariņām vīratēvs ar vīramāti iekārtojās pie televizora. Sarmīte slēdza kanālus, komentējot katru raidījumu skaļāk par diktoru. Imants krāca dīvānā. Artūrs ar Ievu sēdēja virtuvē un skatījās sienā.
– Sešas dienas, – čukstēja Ieva. – Vēl sešas dienas.
Nākamajā rītā vīramāte pamodās deviņos, spirgta un plānu pilna.
– Bērniņi, ko mēs šodien darīsim? Mēs taču esam galvaspilsētā, vajag kultūras programmu. Aiziet uz teātri, uz baletu. Artūriņ, paskaties, kas šodien tiek rādīts.
– Mammu, mums ir daudz nedārgu muzeju. Novadpētniecības, vēstures.
– Nedārgu? – Sarmīte saviebās kā no kaut kā skāba. – Ko tajos muzejos skatīties? Putekļi un veci eksponāti. Nē, mums vajag īstu kultūras atpūtu. Es avīzē redzēju – ir baleta pirmizrāde. Lūk, turp arī iesim.
Artūrs klusējot atvēra teātra mājaslapu. Biļetes – 25 eiro vienam.
– Mammu, tas ir dārgi, un arī biļešu nav.
– Kā tas ir – nav? Mēs taču atbraucām reizi mūžā. Vai tiešām žēl tērēties vecākiem?
Imants pieslēdzās sarunai, atraujoties no rīta ziņām.
– Artūr, neesi skops. Mēs tevi uzaudzinājām, izskolojām. Tagad ir tava kārta.
Kad par nespēju izstāstīt jāmaksā ar biļetēm
Artūrs sāka meklēt, kur var nopirkt biļetes uz šodienu vai rītdienu. Atrada. 60 eiro par visiem. Ieva sēdēja blakus un rēķināja galvā. Mīnus vēl par taksometru turp un atpakaļ. Jau jāsāk aiztikt kredītkarte. Teātrī Imants skaļi runāja un komentēja katru ainu.
– A ko viņi tur lēkā? Tas ko, tāds sižets?
Sarmīte viņu kušināja, bet pati vilka ārā telefonu un fotografēja, neskatoties uz aizliegumu. Pēc izrādes, kad viņi izgāja uz ielas, vīramāte paziņoja:
– Mēs tāpat esam sapucējušies. Paēdīsim kaut kur skaisti vakariņas. Re, restorāns, izskatās piemērots.
Tas bija dārgs restorāns ar franču virtuvi. Artūrs paskatījās ēdienkartē pie ieejas un nobālēja.
– Mammu, varbūt uz kādu citu vietu?
– Nē, tieši šeit.
Pie galdiņa Imants pasūtīja dārgāko steiku un pudeli sarkanā, Sarmīte – jūras veltes. Ieva paņēma pašus lētākos salātus, bet tik un tā rēķins sanāca pieci 72 eiro.
Artūrs norēķinājās ar kredītkarti un juta, kā pirksti kļūst stīvi. Taksometrā atpakaļceļā Sarmīte stāstīja par draudzeni.
– Guntas dēls arī dzīvo galvaspilsētā. Viņš viņiem katru reizi pērk ceļazīmes uz siltajām zemēm. Lūk, tā ir rūpēšanās par vecākiem.
Artūrs klusēja un skatījās pa logu. Mājās Ieva iegāja guļamistabā un klusi aizvēra durvis. Apsēdās uz gultas un atvēra bankas lietotni.
– Artūr, nāc šurp.
Viņš ienāca ar vainīgu seju.
– Es zinu, ko tu teiksi.
– Līdz algai trīs dienas. Hipotēka pēc piecām. Un tavi vecāki plāno vēl trīs dienas izklaidēties uz mūsu rēķina.
– Ko tu gribi? Lai es viņus izdzenu?
– Es gribu, lai tu pārstāj vadāt viņus pa restorāniem. Mēs izputējām divās dienās. Divās dienās viņi iztērēja mūsu pusmēneša budžetu.
– Viņi taču ir viesi. Viņi atbrauca no tālienes.
– Bet mēs tagad ēdīsim makaronus līdz Jaunajam gadam.
Artūrs apsēdās uz gultas.
– Ko es viņiem teikšu? Ka mēs esam nabagi?
– Saki patiesību. Ka mums ir hipotēka. Ka mēs dzīvojam no algas līdz algai. Ka naudas restorāniem nav.
– Viņi apvainosies.
– Lai, bet mēs jau esam ielīduši parādos viņu izklaižu dēļ.
Trešajā dienā Sarmīte brokastu laikā paziņoja jauno programmu
– Šodien braucam uz to jauno tirdzniecības centru. Tur ir tādi veikali! Un kafejnīca uz jumta ar skatu uz pilsētu. Imant, uzvelc labāku kreklu.
Ieva vārīja griķus un klusēja.
– Mammu, varbūt šodien paliksim mājās? Pastaigāsim pa parku tepat blakus.
Sarmīte novērsās no rīta šova.
– Mājās? Mēs taču neatbraucām šurp tāpēc, lai staigātu pa jūsu dzīvokli. Mums mājās arī ir četras sienas.
– Vienkārši līdz algai ir palicis maz naudas.
Vīramāte paskatījās uz dēlu ar patiesu neizpratni.
– Kā tas ir – maz? Jūs abi strādājat un tīri labi nopelnāt.
– Mums ir hipotekārais maksājums katru mēnesi.
– Nu un tad? Ja paņēmāt hipotēku, tātad nopelnāt. Neizliecies par trūcīgu, dēliņ.
Imants pieslēdzās, neskatoties uz dēlu.
– Beidz nu. Re, kāds jums dzīvoklis, lai arī mazs. Mēbeles jaunas. Tehnika. Tātad nauda ir. Neesi skops pret vecākiem.
Ieva izslēdza plīti. Nolika šķīvjus uz galda un izgāja no virtuves, ieslēdzoties guļamistabā. Kad pēc ēšanas vīratēvs ar vīramāti apgūlās pie televizora, viņa sagaidīja vīru virtuvē.
– Sēdies.
– Artūr, es esmu nogurusi.
– Sēdies, es teicu. Mums ir jārunā.
Viņš apsēdās, ieurbis skatienu galdā.
– Rīt tu viņiem pateiksi patiesību. Visu patiesību.
– Kādu?
– To, ka naudas nav. Ka mēs vairs nevaram vadāt viņus pa restorāniem un tirdzniecības centriem. Ka, ja viņi grib ēst – ēdīs to, ko es gatavoju mājās. Bet, ja grib izklaides – lai paši maksā.
– Tu saproti, kas būs?
– Lai. Toties mēs neielīdīsim kredītos un nepaliksim bez ēdiena līdz mēneša beigām.
– Viņi izstāstīs visiem radiniekiem.
– Man ir vienalga. Artūr, vai nu tu rīt pateiksi, vai pateikšu es. Bet pa labam tiešām nesanāks.
Viņš ilgi klusēja. Tad pamāja.
– Labi. Rīt pateikšu pats.
No rīta brokastu laikā Imants atlaidās krēslā un paziņoja plānus.
– Tātad tā. Šodien braucam uz to centru, par kuru mamma runāja. Apskatīsim veikalus.
Artūrs nolika karoti. Dziļi ieelpoja.
– Tēt, mums nopietni jārunā.
– Par ko?
– Par naudu. Mums tās nav. Pavisam nav. Mēs fiziski vairs nevaram staigāt pa restorāniem un teātriem.
Kad vecāki nespēj saprast
Iestājās klusums. Sarmīte lēnām nolika tasīti uz apakštasītes.
– Tas ir – kā nevarat?
– Lūk, tā. Jūs trīs dienās iztērējāt mūsu divu nedēļu budžetu. Mēs priecājamies jūs redzēt. Bet turpmāk – tikai mājās gatavots ēdiens un pastaigas parkā. Bezmaksas.
Imants nosarka līdz ausīm.
– Tātad mēs jums esam nasta?
– Nē. Bet mēs nevaram dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Un līst parādos izklaižu dēļ.
– Tā arī būtu uzreiz teikuši, ka esam nevēlami viesi, – Sarmīte piecēlās no galda. – Imant, taisies. Braucam prom vēl šodien.
– Mammu, es to nedomāju.
– Bet ko tu domāji? Ka mēs apēdam jūsu naudu? Ka esam liekēži?
– Es domāju to, ka mums nav liekas naudas restorāniem.
– Liekas… – vīramāte sagrāba somu. – Imant, es teicu, taisies.
Pēc stundas koferis stāvēja pie durvīm. Sarmīte uzvilka mēteli un apskāva dēlu.
– Tu esi mainījies, Artūr. Apprecējies – un aizmirsi par vecākiem. Ja pārdomāsiet – zvaniet. Tikai mēs diez vai vēlreiz atbrauksim. Mums te nav ko darīt.
Durvis aizvērās. Dzīvoklī iestājās klusums. Artūrs apsēdās uz dīvāna un iespieda seju plaukstās. Ieva apsēdās blakus.
– Tagad visa radu saime zinās, cik es esmu nepateicīgs dēls.
– Droši vien.
Nākamajās dienās viņi klusējot ēda makaronus. Artūrs gaidīja zvanu no vecākiem, bet telefons klusēja. Viņš zināja – viņi ir apvainojušies nopietni. Bet pirmo reizi mūžā viņam par to bija vienalga.
