Jautājums “Vai maisiņš nepieciešams?” jau sen ir kļuvis par standarta frāzi pie kases, taču tas sevī ietver ko vairāk nekā parastu pieklājību. Tirdzniecības vietai tā ir nepieciešama darbība, nevis vienkārši kasiera automātiska uzvedība.
Finanses un uzskaite
Iepirkumu maisiņš ir tāda pati tirdzniecības prece kā maize vai piena produkts. Tas ir jāreģistrē čekā, jāatspoguļo noliktavas uzskaitē un par to ir jānomaksā attiecīgie nodokļi. Ja kases darbinieks izsniegs maisiņus bez maksas, “pēc pazišanās”, veikals saskarsies ar deficītu un grūtībām revīziju laikā. Tāpēc darbiniekam ir vienkāršāk katru reizi apjautāties par vajadzību pēc maisiņa, nekā vēlāk skaidrot pārmērīgas norakstīšanas.
Taupība un vides aizsardzība
Lielākā daļa tirdzniecības tīklu tiecas samazināt iepakojuma patēriņu: polietilēna maisiņiem ir sava pašizmaksa, un tie negatīvi ietekmē veikala reputāciju no ekoloģijas viedokļa.
Jautājums par maisiņa nepieciešamību mudina pircēju kaut uz mirkli aizdomāties par iespēju izmantot savu daudzreiz lietojamo somu vai atteikties no papildu maisiņa neliela pirkumu daudzuma gadījumā. Jo mazāk maisiņu tiek “izsniegti automātiski”, jo zemākas ir izmaksas un labāki ekoloģiskās atbildības rādītāji.
Sūdzību novēršana
Ja maisiņš tiks pievienots čekam bez vaicāšanas, daži pircēji paudīs neapmierinātību: “Es neprasīju, kāpēc jūs man to iekļāvāt?”. Tādējādi kasierim ir pienākums uzdot jautājumu balsī – tas kalpo kā aizsardzība gan veikalam, gan pašam darbiniekam. Pircējs patstāvīgi pieņem lēmumu, un čeks ar norādīto pozīciju “maisiņš” vairs neizraisa iebildumus.
Ātro maksājumu laikmets: kad maksājumi ar karti kļuva par standartu
Pasaule patiesi mainās — banku tehnoloģijas un mobilie pakalpojumi ir padarījuši preču apmaksu ātrāku un ērtāku. Viens viedtālruņa vai kredītkartes pieskāriens ir pietiekams, lai samaksātu pat par kafiju stadiona kioskā vai maizi nelielā veikalā.
Tomēr šī idille dažreiz var tikt negaidīti izjaukta. Ikviens ir piedzīvojis situācijas, kad pārdevējs ar termināli uz letes pēkšņi pieprasa skaidru naudu. Uzreiz uzliesmo emocijas: kāds ir šī noteikuma iemesls, ņemot vērā acīmredzamās elektronisko maksājumu pieņemšanas iespējas? Tas ir īpaši aktuāli tiem, kuri jau sen ir atteikušies no skaidras naudas un visus savus tēriņus plāno ar karti.
Kāpēc tirgotāji atsakās no bezskaidras naudas maksājumiem: likumi un reālie iemesli?
Mēģināsim noskaidrot, kāpēc divdesmit pirmajā gadsimtā ne visi mazumtirdzniecības veikali pieņem bezskaidras naudas maksājumus. Tās nav tikai tehniskas problēmas vai interneta trūkums, kā tirgotāji bieži apgalvo. Patiesībā iemesli ir iedalīti acīmredzamos un mazāk acīmredzamos. Šis noteikums attiecas uz jebkuru mazumtirdzniecības uzņēmumu, kam ir tehniskās iespējas pieņemt maksājumus ar karti.
Likums skaidri nosaka, ka tirgotājs nevar piespiest klientu norēķināties tikai skaidrā naudā, ja norēķinu terminālis darbojas un internets darbojas. Izņēmumi attiecas tikai uz vietām, kur maksājumi ar karti ir fiziski neiespējami, piemēram, pārklājuma trūkuma vai pastāvīgu savienojuma pārtraukumu dēļ attālos ciematos.
Tomēr pilsētās un priekšpilsētās šādi iemesli bieži vien ir mākslīgi. Dažreiz tirgotāji vienkārši izvairās no elektroniskajiem maksājumiem, jo uzskata tos par apgrūtinošiem vai neizdevīgiem. Daži min “tehniskas problēmas” ar termināli, bet citi ir neapmierināti ar gaidīšanu, kamēr tiks pārskaitīti līdzekļi. Dažos gadījumos tas liecina par dziļākām problēmām, piemēram, mēģinājumiem slēpt ienākumus vai izvairīties no nodokļu maksāšanas.
