Mazā ciemata noslēpums, ko sargāja vecais suns Rūdis. Sirdsapziņas cena un Lienes tantes kaķu valstība
Kopš pie Lienes tantes bija apmeties vecais suns Rūdis, viņa sāka biežāk iziet pagalmā. Vismaz katru rītu un vakaru viņa devās pie būdas, kas “lūkojās” uz sakņu dārzu aiz mājas, lai piepildītu labā sarga bļodu ar svaigu putru un gaļas atgriezumiem. Savukārt karstās dienās — lai pielietu sunim tīru ūdeni tam paredzētajā vecajā katliņā. Dažreiz viņa palutināja suni ar vistas kakliņiem vai citiem gardumiem, kas bija nopirkti vietējā pagasta veikaliņā.
Parasti Rūdis viņu sagaidīja ar priecīgu astes vēzienu, taču pēdējās nedēļās viņa uzvedība nedaudz mainījās: pirms ēšanas suns apstājās un pie savas bļodas sāka lūkoties apkārt, it kā kādu gaidītu. Kādu dienu sieviete pamanīja, ka pie suņa būdas grozās kaķēns. Ne pārāk mazs — izskatījās aptuveni 8 mēnešus vecs, varbūt nedaudz vecāks. Taču ļoti tievs un ļoti mežonīgs. Dzīvnieciņš ēda strauji un nevīžīgi, cenšoties no suņa bļodas izķert lielākos gabalus. Suns uz viesi nerūca un nedzina prom. Viņš mierīgi gulēja sāņus un, šķiet, ar brīnumu vēroja kārno liekēdi.
Lienei ļoti gribējās tuvāk apskatīt neaicināto viesi, taču, tiklīdz viņa sāka tuvoties, kaķēns tūlīt pat aizbēga. Un, lai cik vecā sieviete nevilinātu viesi ar desas gabaliņu, mīlinot visās balsīs, dzīvnieciņš vienmēr bija ātrāks un pie pirmās bīstamās cilvēka tuvošanās nozuda tuvākajos ceriņkrūmos.
— Re, cik veikls, — sieviete murmināja, — Nekas, es tevi tik un tā paņemšu rokās un pabarošu.
Rūdis atbildē tikai nožāvājās, pavicināja asti un it kā pamirkšķināja saimniecei: “Aiziet, pamēģini!”. Lienes mājā nebija mierīgi — nevis cilvēku daudzuma dēļ, bet gan dēļ stihiskās kaķu pasaules, kas pamazām bija izveidojusies viņas mazajā lauku mājiņā. Katrs jaunais iemītnieks uzradās it kā pats no sevis. Viens kaķis pieklīda no vasarniekiem. Tievu, grūsnu kaķenīti viņa atrada aukstā ziemā, kad tā patvērās viņas malkas šķūnītī. Pāris kaķu dažādos laikos sākumā nāca “ciemos” nezin no kurienes, tā arī palika…
Tā nemanāmi viņas mājā bija sakrājušās septiņas kaķu dvēseles. Tie visi bija dažādi, bet savā starpā šā tā satika un pieņēma viņas labās rokas kā kaut ko pašsaprotamu. It kā vienmēr šeit būtu dzīvojuši. Tikai kaķis Pūks bija citādāks. Neticami gudrs, melns un pūkains kā teiksmainais “Meistara un Margaritas” runcis — viņš bija pēdējais metiens Lienes mīļajai kaķenei, kura nodzīvoja garu mūžu un klusi aizgāja pirms desmit gadiem.
Kad brīvdienās pie Lienes atbrauca meita Baiba
…pilsētniece, lietišķa, vienmēr steigā, — māte pēc ieraduma izstāstīja viņai visu, kas jauns noticis ciemā, pie kaimiņiem un viņas mazajā saimniecībā.
— Re, kāda bēda: kāds kaķēns pieklīdis pie pagalma, — nopūtās Liene. — Tik mazs, kārniņš, žēl. Nozog sunim no bļodas, bet man rokās nedodas. Pat nezinu — tā ir kaķene vai kaķis. Kaimiņiem prasīju, kurus redzēju, — neviens neatzīst par savu.
Baiba paskatījās tur, kur pie aizmugurējā gājēju vārtiņiem dārza hortenzijas ēnā gulēja Rūdis, un nopūtās:
— Nu, cauri ir — atkal? Mamm, tev jau pus ciems savus kaķus ir piespēlējis. Atkal ņemsi pie sevis?
Liene noguruši pasmaidīja, taču viņas balsī skanēja vecāka cilvēka prātīgums:
— Bet žēl taču, sirds sāp. Kamēr ārā silts, lai skraida, bet uz ziemu viņam saimnieki jāatrod.
Pūks viegli pakustināja ausis, uzmanīgi skatoties uz saimnieci — vai nu pilnībā atbalstīja viņas lēmumu, vai arī vienkārši dzenāja mušas. Baiba nolēma: jāpalīdz vecajai mātei atrisināt problēmu ar šo kaķēnu. Un sākumam — jāapiet visi kaimiņi, ieskaitot vasarniekus, nevarēja taču kaķēns no debesīm nokrist!
Sacīts — darīts. Kārtējā apciemojuma reizē sieviete apstaigāja gandrīz visus tuvējos pagalmus savā ielā, taču bija spiesta atzīt, ka viņas sākotnējais plāns — atrast starp kaimiņiem kaķēna saimniekus — ir izgāzies. Neviens pelēkajā strīpainītī neatpazina savu mīluli: nezinām, neredzējām, neesam satikuši — aptuveni tāda atbilde viņu gaidīja katrā pagalmā. Tomēr joprojām palika pāris mājiņu, kuru saimniekus sieviete nesatika. Tāpēc, satiekot uz taciņas Pētera sievu— mierīgu sirmgalvi no vecās koka mājas pāri ceļam, Baiba nevilcinājās uzsākt veco sarunu.
— Lidijas kundze, vai jūs nezināt, vai jums trešajā dzīvoklī — tur, kur Milda dzīvoja, gadījumā nav parādījušies jauni īrnieki? Tur taču pie viņas agrāk brauca kāds radinieks. Varbūt tas ir viņu kaķēns?
Lidija ierasti pakasīja pakausi:
— Nē, meitiņ, nevienu neesmu redzējusi: ne jaunus kaimiņus, ne kaķēnu. Tur gan viņiem zem lieveņa kaķene nesen apkaķojās, tiem kaķēni vēl mazi, ārā vēl nenāk.
Un tajā pašā mirklī, tieši kaimiņienes apgalvojumu karstumā par to, ka “pusaudžu” vecuma kaķēnu viņu pagalmā nav, pa pāraugušo zāli gar taciņu aizšmiukstēja mazs, pelēks dzīvnieciņš, kurš devās taisni uz kaimiņu pagalmu.
— Kā tad nav kaķēnu jūsu pagalmā? — Baiba iesaucās. — Bet kas tas tur ir? Tas taču ir kaķēns!
Vecā kaimiņiene paskatījās pakaļ attālinošajam dzīvniekam un noburkšķēja:
— Kas tad tas par kaķēnu? Tā taču ir Jāņa kaķene! Viņa vienkārši tāda sīka padevusies. Jānis jau — tu taču zini, ka viņsaulē pirms mēneša, bet kaķene viņam palika. Apkaķojās zem lieveņa trešajā dzīvoklī, kur neviens nedzīvo. Es tur biju iegājusi nesen, tur viņiem avenājs saaudzis — nevienam nevajag, tad nu es palasīju. Un dzirdēju, ka zem lieveņa kaķēni pīkst. Māte laikam nāk ārā nomedīt ko.
Baiba apstulba — mīkla par no nekurienes uzradušos kaķēnu izrādījās burtiski viņiem zem deguna.
— Kamēr saimnieks bija šā tā baroja savu kaķeni, bet vairs nebija kam. Turklāt viņa nelaimīgā mīlule vēl arī apkaķojās. Tagad viņa meklē sev barību apkārtnē, cenšoties izbarot savus pēcnācējus.
— Vai tad par viņu vismaz kāds pieskata? Kāds viņu piebaro?
Pētera kundze noplātīja rokas:
— Ko nezinu, to nezinu. Dzīvoklī tagad noteicējs ir Juris — Jāņa dēls, katru dienu viņam tur ballītes. Es tur degunu nerādu. Jā, un ne līdz kaķiem viņiem tagad…
No šīs sarunas Baiba sajuta rūgtumu. Lūk, tā arī palika kaķene ar metienu zem aukstā lieveņa, nevienam nevajadzīga, izbadējusies. Bet bija taču ģimene — lai arī sastāvēja no Jāņa, kam garšoja grādīgais, tomēr deva gan jumtu virs galvas, gan šādu tādu iztiku…
Atgriezusies mājās, viņa pastāstīja mātei par šo sarunu. Liene tikai neizpratnē šūpojot galvu:
— Kaķene ar kaķēniem, tātad… Ar ko tad viņa tos tur baro, ja pati tieviņa.
Māte ar meitu saprata, ka šī problēma kaut kā jārisina… Bet sākumā — nolēma piebarot izbadējušos radību un mēģināt pieradināt mežonīti. Pirms mēneša nebija kļuvis saimnieka — tā, kurš kaut kā rūpējās, pameta kādu sīku zivtiņu pēc makšķerēšanas un ielaida pasildīties pie siltas krāsns. Izmisumā, neveiksmīgu medību dienās, bāreņos palikusī mīlule sēdēja pie kaimiņiem un riskējot čiepa pārpalikumus no citu mīluļu bļodām.
Šādā stāvoklī: izmērā ne lielāku par kaķēnu, neuzticīgu, pusmežonīgu dzīvnieku ieraudzīja lauku pensionāre Liene. A drīz vien viņa uzzināja tā bēdīgo stāstu un nolēma palīdzēt.
Ciemos vasaras brīvdienās atbrauca mazdēls
Pie vecmāmiņas šajās dienās vasaras brīvlaikā viesojās divpadsmit gadus vecais mazdēls. Uzmanīgajam zēnam vārdā Mārtiņš uzticēja misiju: divreiz dienā piepildīt bļodu, kas novietota pie tiem pašiem krūmiem, no kurienes parādījās kaķene-kaķēns, lai viņa varētu mierīgi paēst, nebaidoties no cilvēkiem un neskatoties uz pagalma suni.
Un, ja pirmajās dienās kaķene joprojām centās nerādīties acīs, tad pēc nedēļu ilgas regulāras barošanas viņa vairs tā nesteidzās un dažreiz mielojās tieši saimnieku klātbūtnē, lai gan joprojām piesardzīgi lūkojās apkārt.
— Redzi, — Mārtiņš lepni ziņoja mātei kārtējā viņas atbraukšanas reizē, — šodien kaķene pat neaizbēga, skatījās man tieši acīs… laikam jau gandrīz pieradinājās!
Drīz vien kaķene pamanāmi pārvērtās. Spalva it kā kļuva pūkaināka, nosedzot pārlieko tievumu, un arī viņa pati it kā iztaisnojās, kļuva apaļāka un paauga.
— Acīmredzot viņa vēl bija pavisam jauna — gandrīz kaķēns, kad kļuva par māti, — kādu dienu savos minējumos dalījās Liene, vērojot, kā kaķene mazgājas pēc kārtējās maltītes.
Pūles nebija veltīgas. Pakāpeniski aprūpējamā sāka izrādīt uzticību: piesardzīgi ļāva zēnam pienākt tuvāk. Kādu rītu Mārtiņš klusiņām pielīda pie bļodas, kad kaķene beidza brokastis — un uzmanīgi pastiepa pret viņu roku. Kaķene neaizbēga, bet maigi pieskārās viņa plaukstai ar savu mitro degunu un pēc tam ļāva sevi uzmanīgi paglaudīt.
— Re kā, — zēns nočukstēja, lai nebaidītu, — jau gandrīz kā mājas kaķis…
Tā tas turpinājās. Kaķene parādījās pagalmā. Paēda. Uz dažām sekundēm uzkavējās blakus. Bet tūlīt pēc īsa glāsta aiztraucās uz savu slēpto ligzdu — pie mazajiem kamoliņiem, kas gaidīja mammu zem vecā lieveņa. Tas bija sākums tam pašam ceļam: no bailīgas nepatikas pret pasauli un cilvēkiem — uz klusu uzticību, kuru neviens neuzspieda. Un katra diena deva abām pusēm — cilvēkam un kaķim — iespēju kļūt nedaudz tuvākiem viens otram.
To, kas notika tālāk un ko viņas izdarīja ar kaķeni,
sapratīs tikai kaķu mīļi….
Šķir nākamo lapu, lai lasītu kā šis stāsts beidzās
