Jubilejas svinības un rūgtā pēcgarša. Kad lolotajam dēliņam tiek mantojums, bet meitām nekā….
Gaida stāvēja restorāna greznā tualetes telpā pie liela spoguļa ar zeltītu rāmi, lēni kārtojot matu cirtu un apbrīnojot savu jauno kostīmu maigi ceriņkrāsas tonī. Sešdesmit pieci gadi — tas nebija tikai skaitlis, tas bija solīds atskaites punkts, dzīves pusdienas laiks, un viņa bija nolēmusi, ka šim pasākumam jābūt nevainojamam. Viņa iztaisnoja muguru, ievelkot vēderu: gadiem ilgais darbs skolas vadībā bija iemācījis viņai vienmēr saglabāt stāju, lai kas arī notiktu.
Galds divdesmit personām bija uzklāts ar sniegbaltiem galdautiem, fonā dūca patīkama dzīvā mūzika džeza noskaņās, un virtuvē gaidīja pasūtītā torte ar Gaidas fotogrāfiju no viņas labākajiem gadiem — viss bija saplānots līdz pēdējam sīkumam, kā jau pienākas bijušajai mācību pārzinei.
— Gaidiņ, cik tu izskaties karaliski! — telpā ienāca viņas sena draudzene Valda, noglaudot mēteļa piedurkni. — Bet saki man godīgi, kur tad tavas meitenes? Viesi jau sāk pulcēties, bet Līgu un Inesi nekur nemana. Vai tiešām kavē tik svarīgā brīdī?
— Ai, viņas neatbrauks, — Gaida nopūtās, lūpu krāsas tūbiņu cieši sažņaudzot plaukstā un cenšoties runāt pēc iespējas vienaldzīgāk, it kā tas būtu tikai sīks pārpratums. — Viņām tagad tāds posms, ļoti aizņemtas.
— Kā tas ir — neatbrauks? — Valda neslēpa izbrīnu, pat apstājās pusceļā. — Ko tu niekus runā. Uz pašas mātes lielo jubileju, uz sešdesmit pieci? Tas taču nav iespējams…
— Nu, lūk, tā tas ir. Darbs, projekti, neatliekamas ģimenes lietas, — Gaida ātri noskaldīja, izvairoties no draudzenes skatiena.
Patiesībā katrs šis vārds viņai dedzināja, jo Gaida zemapziņā lieliski zināja patieso iemeslu, kāpēc meitu krēsli šovakar paliks tukši, tikai šobrīd vēl to neapjauta. Kopš tās liktenīgas sarunas par vecmāmiņas mantoto dzīvokli bija pagājis jau vesels gads, bet Līga un Inese joprojām nespēja norīt aizvainojuma kamolu. Viņas uzskatīja, ka māte ir rīkojusies netaisnīgi visu mantojumu vienpersoniski norakstot dēlam.
— Bet Mārtiņš? Vai tad dēls vismaz būs? — Valda piesardzīgi turpināja, jūtot gaisā vibrējam spriedzi.
— Protams. — Gaidas seja acumirklī atplauka. — Mārtiņam ģimene ir svēta lieta, viņš nekad nepieviltu.
Mārtiņam tiešām vajadzēja ierasties, lai gan viņš no rīta bija atsūtījis ziņu, ka nedaudz aizkavēsies. Viņam kā veiksmīgam uzņēmējam šodien bija ieplānota kāda stratēģiski svarīga tikšanās, taču Gaida ne mirkli nešaubījās — dēls būs klāt un kliedēs šo neveiklības ēnu, kas sēdēja viņai uz pleca.
Kad lepmnums stāv pāri mīlestībai
Restorāna zālē pamazām sāka ieplūst svētku kņada. Ieradās bijušie kolēģi no skolas, kur Gaida bija pavadījusi trīsdesmit darba gadus, ieviešot kārtību un disciplīnu. Pienāca kaimiņi no kāpņu telpas un attālāki radinieki, kurus viņa redzēja reizi gadā. Visi nāca ar krāšņiem rožu klēpjiem, greznām dāvanu kārbiņām un iemācītiem smaidiem.
— Bet kur tad mūsu dāmas, Līga un Inese? — jautāja te vieni, te otri, meklējot acīm abas māsas.
— Viņām šodien neizdevās tikt, darba grafiki, — jubilāre atbildēja atkal un atkal, smaids uz viņas sejas kļuva arvien stīvāks, gandrīz kā maska.
Māsas meitas Santa un Agne, Gaidas pāragri aizgājušās māsas meitas, ieradās vienas no pirmajām. Viņas bija saposušās košās kleitās, smaržoja pēc dārgām smaržām un, pasniedzot milzīgu ziedu pušķi, sirsnīgi nobučoja tanti uz abiem vaigiem.
— Tante Gaida, jūs izskatāties vienkārši apbrīnojami! — Santa čukstēja, kārtojot jubilāres piespraudi. — Jūs izskatāties jaunāka par mums visām kopā ņemtām!
— Paldies, mīļās meitenes. Jūs esat tiešām zelta gabaliņi, ka atradāt laiku atbraukt. Ne tā kā manas pašas miesīgās meitas, — Gaida neizturēja un pusbalsī piebilda.
Agne neērti saskatījās ar māsu, abu acīs pazibēja līdzjūtība un neliels saspīlējums. Viņas labi zināja par lielo ģimenes plaisu un to, kāpēc māsīcas atteicās nākt, taču šajā vakarā viņas bija nolēmušas neiejaukties senos rēķinos.
— Bet vai Mārtiņš būs? — Agne pajautāja, mēģinot virzīt sarunu drošākā gultnē.
— Viņš būs jebkuru brīdī. Viņam ir ļoti nopietnas darīšanas, bet viņš solīja, ka nepalaidīs garām mammas jubileju ne par ko uz pasaules.
Viesi ieņēma vietas, sākās pirmais tostu raunds. Gaida sēdēja galda galā, pieņēma komplimentus un pateicības vārdus, taču viņas sirds dziļumos plosījās vētra. Kā viņas varēja? Kā varēja ignorēt mātes 65 gadu jubileju? Viņa taču viņas bija iznēsājusi, audzinājusi, nodrošinājusi labāko izglītību, palīdzējusi tikt uz kājām.
— Gaida, — pie galda pieliecās kaimiņiene Tamāra, kura vienmēr izcēlās ar pārlieku ziņkāri, — bet kāpēc tavas meitenes nav atbraukušas? Vai tiešām abas reizē un netika?
— Nē, nē, vienkārši nepārvarami aizņemtas. Līgai dežūras, Inesei bērni, — Gaida meloja, ne mirkšķinot.
— Kaut kā dīvaini tas viss, — Tamāra noteica un lēni pašūpoja galvu, pirms pievērsties savam rasolam.
Gaida novērsās, jūtot, kā saskrien vaigos un tie sāk karst no kauna. Viņa jutās tā, it kā visi viesi redzētu viņai cauri, it kā viņas neveiksmīgās attiecības ar meitām būtu uzrakstītas uz restorāna sienām. Bet ko viņa varēja darīt, ja meitas bija izrādījušās tik nepateicīgas? Mārtiņš ieradās pašā pasākuma kulminācijā, kad tika pasniegts siltais ēdiens. Viņš bija garš, plecīgs, tērpies tumši zilā, pēc pasūtījuma šūtā uzvalkā — īsts panākumu simbols. Ieraugot dēlu, Gaida burtiski staroja, visas skumjas uz mirkli šķita izgaistam.
— Mamma, piedod, ka tik vēlu. Daudz laimes! — viņš pacēla māti uz rokām, cieši apskāva un pasniedza mazu, bet smagu kārbiņu. — Sarunas ievilkās ilgāk, nekā plānots.
— Nekas, dēliņ, nekas. Galvenais, ka tu esi šeit. Tas ir viss, ko man vajadzēja.
Dzīvoklis ar elitārām dizaineru mēbelēm pret sasistu sili
Mārtiņš ar vieglu harizmu sasveicinājās ar visiem klātesošajiem un ieņēma goda vietu mātei pie labās rokas. Visa telpa uzreiz pamanīja, kā mainījās Gaidas stāja — tajā parādījās dzīvīgums, spēks un neslēpts lepnums.
— Mārtiņ, kā tad tev iet jaunajā dzīvoklī? — neizturēja ziņkārīgā kaimiņiene Tamāra.
— Pamazām apveļos. Remonts jau gandrīz galā, tagad meklēju dizaina mēbeles. Mamma man tur milzīgu atspaidu iedeva, bez viņas palīdzības es to nebūtu tik ātri paveicis, — viņš vaļsirdīgi noteica.
Gaida apmierināti māja ar galvu, it kā saņemot balvu par pareizi pieņemtu lēmumu. Lūk, šis bija dēls, kurš novērtēja viņas pūles.
— Un kāds tad dzīvoklis? — turpināja Tamāra.
— Izcils. Trīs istabas, augstie griesti, pašā Rīgas klusajā centrā.
Pie galda uz mirkli iestājās neērts klusums, ko pārtrauca tikai dakšiņu šķindoņa. Daudzi viesi zināja detaļas par mantojuma dalīšanu un saprata, ka tieši šis Rīgas centra dzīvoklis ir iemesls, kāpēc Līga un Inese šobrīd sēž savās mājās, nevis šeit. Pēc vēl dažiem tostiem Gaida, dzērienu un emociju sakāpināta, vairs nespēja klusēt. Viņa piecēlās, glāze viņas rokā nedaudz trīcēja.
— Mani mīļie draugi, kolēģi, radi! — viņa uzrunāja zāli. — Sešdesmit pieci gadi ir laiks, kad maskas krīt. Tu beidzot ieraugi, kurš ir gatavs būt tev blakus un kurš meklē attaisnojumus. Es redzu jūs visus šeit un esmu pateicīga. Bet sāpīgi ir tas, ka daži no tuvākajiem izvēlējās palikt malā.
Zālē iestājās klusums. Viesi skatījās savos šķīvjos, jūtoties kā iemaldījušies svešā grēksūdzē.
— Dzīvē ir jāizdara izvēles, — Gaida turpināja, viņas balss kļuva asāka. — Un es vienmēr esmu darījusi to, ko uzskatīju par taisnīgu. Dēls ir tas, kurš turpinās mūsu uzvārdu, viņam ir vajadzīga stabilitāte un pamats zem kājām. Bet meitas… nu, viņām laikam mantkārība ir svarīgāka par māti.
Mārtiņš neērti sakustējās un mēģināja paņemt māti aiz rokas, lai piesēdinātu, taču viņa bija iegājusi azartā.
— Es ne mirkli nenožēloju to, ko izdarīju! Un ja kāds to nesaprot, tas liecina tikai par viņu pašu mazo dvēseli. Vai ne, Mārtiņ?
— Mammu, lūdzu, nevajag tagad par to, — viņš čukstēja, taču māte viņu nedzirdēja.
— Kāpēc nevajag? Es esmu godīgi strādājusi visu mūžu, esmu jūs abus ar māsām izaudzinājusi par cilvēkiem!
Bet tas vēl nebija trakākais ko Gaida pateica….
Mārtiņš nespēja likt Gaidai paklusēt un viņa publiski pateica lietas, ko citiem bija pat klausīties neērti
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk un padalies ar savu viedokli – vai Gaida tā drīkstēja teikt
