Kad satiekas divas debess puses – nekad nevar zināt kura atnesīs lietu un kura sauli. Nekad nevar zināt vai mīlošā sieva ir stiprais plecs
Jau divus gadus Signes dzīve neatgādināja dzīvi vispār, bet gan ieilgušu, mokošu sacensību. Šeit netika izsludināti pamieri, netika izkārti baltie karogi, un cerība uz glābiņu kusa ar katru rītausmu. Tā nebija skaista runas figūra, ar kuru sievietēm patīk izrotāt savas sūdzības draudzenēm pie kafijas tases. Nē, tā bija skarba, melna realitāte, kas katru dienu piesūcināja ar lipīgām bailēm un trulu, bezspēcīgu nepatiku.
“Dievs, kaut tikai ne šodien. Kaut tikai viss paietu secen,” — ar šo domu Signe katru rītu atvēra acis. Viņa nepamodās kā mīļotā sieva, bet gan kā cietokšņa priekšnieks, kurš drudžaini pārbauda, vai sienas vēl ir veselas. Šim pretiniekam bija vārds — Inese. Sieviete, kura viņu pagastā bija parādījusies it kā no nekurienes, ar aukstu, biedējošu metodiskumu nolēma, ka Signes ģimenes laime ir tikai trausls žodziņš, kuru nekas nemaksā nogāzt ar elegantu zābaciņa spērienu.
Inese uzvedās kā uzvarētāja, kas ir pārliecināts par savām tiesībām uz trofeju. Viņa neslēpās. Gluži pretēji, viņa savu klātbūtni padarīja nepanesami, izaicinoši acīmredzamu. Signe pa logu bieži redzēja, kā Inese uzglūnēja Jānim tieši mājas tuvumā. Viņa nemīņājās malā, nē. Viņa stāvēja, lepni iztaisnojusi muguru, demonstratīvi piekārtojot smagās matu cirtas, un ar visu savu izskatu burtiski rādīja: “Es esmu šeit. Un es viņu gaidu.”
— Tu paskaties uz viņu, — Signe čukstēja pati sev. — Stāv kā saimniece. Dievs, vai tiešām tev nav kauna?
Bet kauna nebija. Inese sarīkoja “nejaušas” tikšanās vienīgajā ielā, kas veda uz veikalu. Un pat ja Jānis gāja pie rokas savai likumīgajai sievai, Inese nepārgāja ielas otrā pusē. Viņa gāja taisni viņiem virsū kā ledlauzis.
— Sveiks, Jāni! — skanīgi, ar īpašu, maigu intonāciju viņa noteica, skatoties tikai uz viņu. Uz Signi viņa skatījās cauri kā uz caurspīdīgu stiklu, kā uz tukšu vietu.
Tas nebija nejaušību kopums — tā bija aprēķināta stratēģija. Pili pa pilei viņa drupināja svešas ģimenes akmeni, pārbaudot tā izturību. Kādu dienu Signe neizturēja. Viņa pārtvēra Inesi sānielā, kad Jāņa nebija blakus.
— Nu, ko tev vajag no mums? — Signe jautāja, jūtot, kā trīc lūpas. — Mums ir ģimene. Vai tu vispār saproti, ko tu dari? Liec mūs mierā, dzirdi?
Viņa gaidīja attaisnojumus, izbailes, pretī rāšanos — jebko cilvēcisku. Bet Inese pat nepamirkšķināja acis. Viņa lēni, ar slinkumu pārvērsa skatienu uz Signi. Viņas acīs nebija ne kripatiņas mulsuma, kas raksturīgs tiem, kuri lien svešā dzīvē. Viņa tikai pasmējās — klusi, ar kaut kādu dvēseli stindzinošu pārākumu.
Kad tavu akmens mūru nosauc par “veci”
— Tu domā, ka ar šo viņu noturēsi? — viņa mierīgi pajautāja, un šajā mierā pavīdēja atklāta necieņa par Signes satrauktajiem mēģinājumiem aizsargāt savu ligzdu.
Inese nebija jauna, vieglprātīga meitene, bet gan nobriedusi sieviete, un tajā bija jūtamas īpašas, plēsīgas briesmas. Viņa skatījās uz Signi nevis kā uz sāncensi, bet kā uz kaitinošu traucēkli, kā uz mušu, kas sitas pret stiklu.
— Nabaga tu, Signe, — Inese noteica nobeigumā, apejot viņai apkārt kā peļķei. — Tik daudz trokšņa, bet jēgas…
Un Signe palika stāvam ielas vidū, saprotot: šī sieviete neapstāsies ne pie kā.
— Vai tad man vajag tavu veci, nomierinies, — lēni noteica Inese kādu dienu, kad Signe kārtējo reizi aizšķērsoja viņai ceļu.
Tonis bija nievājošs, it kā viņa nokratītu no piedurknes uzmācīgu mušiņu. Viņa nosauca Jāni par “veci” tīšām, lai gan viņš bija vīrietis pašos spēka gados. Tas tika pateikts speciāli, lai iedzeltu dziļāk, lai padarītu nevērtīgu to, kas Signei bija visdārgākais. Signei Jānis bija visuma centrs. Viņa saskatīja viņā uzticamību, to pašu akmens mūri, aiz kura sapņo nonākt ikviena. Viņš bija nobriedis, spēcīgs. Bet sāncenses vārdi ķēra pašā trauslākajā vietā, liekot Signei justies kā nožēlojamai sargātājai tam, kas citiem šķiet muļķīgs.
— Es sev jaunāku atradīšu, — Inese turpināja piebeigt, skatoties uz Signi no augšas, lai gan viņas bija viena auguma. — Ar naudu, ar raksturu. Bet šis… tā, no garlaicības.
Viņas balsī skanēja auksta pārliecība. Viņa nekautrējās, neizvēlējās izteicienus. Katrs šāds vārds ieurbās Signē kā saplēsta stikla lauska un griezās iekšā. Četri laulības gadi ar Jāni pazibēja acu priekšā — četri gadi, kuros viņi dalīja naudas trūkumu un mazus priekus, bērnu nākšanu pasaulē un jumta labošanu. Viņi bija atbalsts viens otram, viņi ieauga viens otrā ar saknēm, bet tagad atnāca šī sieviete un mīdīja viņu kopīgo dzīvi.
Bet Signe nevarēja atļauties saļimt uz ceļiem ielas vidū. Pēc katras šādas sadursmes viņa, sakodusi zobus, uzvilka uz sejas ledaina miera masku. Tas prasīja kolosālu piepūli. Viņa zināja: ja parādīs vājumu Inese uzvarēs galīgi. “Turies. Nedrīksti padoties. ” — viņa pavēlēja sev iekšējā balsī, kas galvā skanēja kā metronoma sitieni. Viņai ir jāiztur. Ne sevis dēļ, mājas dēļ, tā dēļ, ko uzskatīja par savu pēc tiesas un taisnības.
Mājās maska sāka plaisāt, ar trauksmi. Signe redzēja, kā Jānis mainās. Viņš, kurš agrāk bija jautrs un runātīgs, pakāpeniski kļuva arvien klusāks. Viņš nāca no darba, ēda, ieurbies šķīvī, un arvien biežāk skatījās kaut kur cauri sienām. Viņš kļuva atsvešināts… Konflikti tagad uzliesmoja acumirklī, kā sausa zāle no dzirksteles.
— Bezkaunīgā. — Signe teica, kad neizturēja un viņa atkal redzēja Inesi netālu no viņu žoga. — Ne kauna, ne sirdsapziņas.
Inese turpretī tikai pasmīnēja, metot lēnas, staipīgas frāzes, no kurām Signe trīcēja vēl vairāk. Konflikts saasinājās ar katru dienu. Signe mēģināja rīkoties caur likumu. Viņa devās uz pagasta pārvaldi, cerot tur atrast kādu ietekmi uz sāncensi. Viņa pieprasīja, lūdzās, uzstāja uz Ineses pārcelšanu, pat ar dūri pa ierēdņu galdiem. Bet darbinieki skatījās uz viņu ar nogurušu vienaldzību.
— Signes kundze, nāciet pie prāta, — viņai teica. — Viņa ir vienīgā speciāliste uz trim ciemiem. Speciāliste. Kas cilvēkus glābs? Jūsu sieviešu padarīšanas — tā ir jūsu darīšana.
Tas kļuva par vēl vienu zaudējumu, kas apstiprināja viņas bezspēcību. Bet Inese turpināja mirdzēt savā biedējošajā skaistumā. Viņai bija smagi, tumši mati, kurus viņa neslēpa zem lakata, un acis — dziļas, smīnošas, ar dūmaku. Viņa bija spilgts plankums uz pelēcīgās lauku dzīves fona. Vīrieši, viņu ieraugot, grozīja kaklus, aizmirsa, kurp gājuši. Neprecētie atklāti sapņoja par viņu, tecinot siekalas, bet precētie pavadīja ar gariem skatieniem, slepeni nopūšoties. Inese zināja sava skaistuma spēku un izmantoja to.
Signei šī vispārējā vīriešu apsēstība kļuva par traku. Greizsirdība vairs nebija tikai jūtas — tā kļuva par mērķi.
Situāciju pasliktināja Jāņa darbs
Viņš bija šoferis un viņa pienākumos ietilpa vadāt viņu pa izsaukumiem uz kaimiņu ciemiem. Tas nozīmēja, ka viņi stundām ilgi atradās divatā šaurajā mašīnas kabīnē, ceļa un meža nošķirti no pasaules. Signei tas bija nepanesami. Kad Jānis kavējās kaut pusstundu, viņa sagaidīja viņu uz sliekšņa un pieprasīja, lūdzās pamest šo darbu, atrast jebko citu, lai tikai nebūtu viņai blakus.
— Bet mums nekā nav, Signe. Tas ir darbs. — Jānis mēģināja attaisnoties, bet viņa balsī jau bija dzirdams nogurums.
Signe neticēja. Viņa sāka žēloties, aizskalojot pēdējās pašcieņas paliekas.
— Jūs visi, vīrieši tikai gaidāt, kā ieraudzīt jaunus svārkus. — viņa teica, vispārinot visus pasaules vīriešus vienā masā.
Tādos brīžos, kad argumenti beidzās, Signe vilka ārā visvājāko posmu.
— Vai par mazajiem tu padomāji? — viņa teica, izliekot tos kā vairogu un zobenu vienlaikus. — Kā tu viņiem acīs skatīsies? Vai tev sirdsapziņa ir, vai arī visu tur, mašīnā atstāji?
Sākumā Jānis pretojās. Viņš mēģināja pierādīt savu nevainību. Viņš zvērēja mīlestībā, mēģinot tikt cauri viņas mūrim. Bet pakāpeniski viņa mēģinājumi kļuva arvien vājāki. Viņš saprata, ka viņa vārdiem vairs nav svara, ka nevainīguma prezumpcija viņa mājā vairs nepastāv.
Un tad Jānis apklusa
Viņš apzinājās jebkādu sarunu absolūto bezjēdzību. Viņš vienkārši pārstāja atbildēt, noslēdzoties sevī kā gliemezis čaulā. Viņš nāca mājās, nolaida galvu zem apsūdzību krusas un klusēja. Jāņa iekšienē auga milzīgs, nospiedošs tukšums…
Kādu dienu, kad rudens jau bija apzeltījis mežus un ceļi kļuva staigni no lietus, Jānis neizturēja. Viņi ar Inesi atgriezās no tāla izsaukuma. Motors dūca vienmērīgi, aiz loga zibēja slapji zari. Jānis, skatoties uz ceļu, pēkšņi sadūšojās ierunāties par to, kas viņu mocīja mēnešiem ilgi. Viņš juta dedzinošu kaunu par sievas uzvedību, par viņas scēnām un gājieniem.
— Tu piedod Signei, — viņš dobji noteica, nepagriežot galvu. — Viņa ir nomocījusi gan sevi, gan tevi.
Ineses atbilde bija negaidīta. Viņa nesāka ļauni priecāties vai smieties, kā viņa to darīja, satiekoties ar Signi.
— Viņa tevi mīl, Jāni, — klusi un mierīgi noteica Inese, skatoties uz kokiem, kas skrēja garām logam. — Pārāk stipri mīl. Tik stipri, ka baidās dalīties pat ar gaisu ap tevi. Tās ir bailes, nevis niknums.
Jānis nospieda bremzi, mašīna samazināja gaitu. Viņš pirmo reizi ilgā laikā paskatījās uz Inesi nevis kā uz problēmu, bet kā uz cilvēku. Viņas acīs nebija smīna, tikai dīvainas, dziļas skumjas.
— Bet tev… — viņa balss nodrebēja, — vai tev ir nācies tā mīlēt? Lai lūk tā… līdz neprātam?
Inese klusēja garu minūti. Tad viņas seja nodrebēja, it kā būtu ieplaisājusi ledus kārta.
— Apstādini mašīnu, — viņa palūdza tikko dzirdami.
Viņi izkāpa ceļa malā. Apkārt valdīja skanošs rudens klusums, oda pēc sapuvušām lapām un mitras zemes. Debesis bija zemas, pelēkas, smagas. Viņi apsēdās uz nolūzuša koka meža malā. Inese ietinās mēteļa apkaklē, skatoties kaut kur tālumā, savā pagātnē, kas pēkšņi kļuva reālāka par šo mežu. Un viņa sāka runāt — pirmo reizi atverot dvēseli, noplēšot no sevis ciniskās sāncenses bruņas.
— Man bija Jānis. Arī Jānis, — viņa sāka, un viņas balss skanēja vienmērīgi, kā cilvēkam, kurš jau sen ir izturējis šo visu. — Mēs no skolas bijām kopā. Viņš bija… viņš bija labākais. Spēcīgs, pārgalvīgs. Es nevarēju paelpot bez viņa. Apprecējāmies uzreiz, kad viņš atnāca no 2 gadu prombūtnes. Plānu bija — milzum daudz. Bērniņu gaidījām… Es biju jau piektajā mēnesī, lidoju no laimes, vārdu izvēlējos.
Viņa ieturēja pauzi, it kā saņemot spēkus, lai pārkāptu neredzamai svītrai.
— Viņš bija glābšanas dienestā. Tajā dienā bija briesmīgs ugunsgrēks, noliktava dega nomalē. Viņš līda kolēģi vilkt ārā. Kolēģi izstūma, bet pats… Pārsegumi sabruka. Man piezvanīja vakarā. Sausā, lietišķā balsī pateica: “Pieņemiet līdzjūtību.” Un viss. Pasaule beidzās.
Inese saspieda rokas tā, ka pirkstu kauliņi kļuva balti.
— Es gribēju… Vienīgais, kas mani toreiz šeit noturēja, bija mazais. Es glaudīju vēderu un čukstēju: “Nekas, mazais, mēs tiksim galā, tētis dzīvo tevī.” Tikai tas deva spēku elpot.
— Un pēc tam bija atvadas, — viņa turpināja, un viņas balsī parādījās aukstums, briesmīgāks par aukstumu. — Kapi, dubļi, vainagi, kaut kādas patētiskas runas. Un te pie kapa pienāk sieviete. Sveša, es viņu nezināju. Bet uz rokām viņai zēns, gadu vecs. Un viņa tik skaļi, lai visi dzirdētu, saka viņam: “Atvadies no tēta.” Es stāvu, neko nesaprotu, domāju — kļūda. Bet viņa pagriežas pret cilvēkiem un saka: “Tas ir Jāņa dēls. Viņš mūs mīlēja.”
— Es viņu pazinu, — Inese pasmīnēja briesmīgu, greizu smaidu. — Tā bija dispečere no viņa daļas. Un visi, saproti, visi apkārt nolaida acis. Kolēģi, draugi — visi zināja. Visi zināja un klusēja, skatoties, kā es, laimīgā, gaidu viņu no darba. Tajā brīdī debesis man uzkrita virsū.
— Es neatceros, kā pakritu. Atmodos jau balti griesti. Pēc tam ienāk, acis slēpj. “Mēs izdarījām visu, ko varējām,” viņš saka. “Bet stress bija pārāk liels. Neizdevās.” Vienā dienā es zaudēju visu. Es paliku pilnīgi tukša, no iekšpuses izdedzināta.
Inese apklusa. Atmiņas par atgriešanos dzīvoklī nostājās acu priekšā. Viņa atcerējās, kā ienāca tukšā, aukstā mājā, kur vēl joprojām oda pēc viņa smaržām. Kā šī smarža, kas agrāk bija tuva, tagad izraisīja nepatiku. Viņa staigāja pa istabām kā rēgs, vācot mantas kastēs. Dzīvot šeit, starp šīm sienām, kas piesūcinātas ar meliem, bija neiespējami. Viņai šķita, ka dzīvoklis ir pārvērties par purvu.
Bet pēc tam pie durvīm piezvanīja. Uz sliekšņa stāvēja tā pati sieviete. Dispečere. Bez bērna, bet ar to pašu sejas izteiksmi — vainas un nekaunības maisījumu. Viņa atnāca pieteikt tiesības, vai attaisnoties, vai vienkārši pabeigt — Inese nezināja. Viņa skatījās uz viņu un juta tikai bezgalīgu nogurumu.
Inese apklusa, skatoties uz savām rokām, it kā no jauna izdzīvojot to brīdi. Viņa pastāstīja Jānim, kā klusējot, bez liekiem vārdiem ielika atslēgu bunti tās sievietes plaukstā, kura bija atnākusi pieprasīt savu uzreiz. Viņas skatienā toreiz sajaucās neizpratne un dziļas, gadsimtiem vecas skumjas: viņa vienkārši atkāpās.
Dzīvoklis piederēja vīram, un tātad pēc kāda augstāka, lai arī nežēlīga taisnīguma, tur bija jādzīvo viņa dēlam, viņa “vienīgajam mantiniekam”. Inese apzināti atdeva savu telpu, sienas, kas glabāja atmiņas, un visu savu pagātnes dzīvi, lai nesabruktu. Tajā pašā dienā viņa uzrakstīja iesniegumu vadībai ar lūgumu pārcelt viņu uz visdziļāko lauku ciemu, tur, kur neviens nezina viņas vārdu un stāstu. Viņai vajadzēja paslēpties no rēgiem, fiziski mainīt koordinātas, lai nesabruktu gabalos no iekšpuses.
Jānis klausījās viņas grēksūdzē, aizmirstot, kā elpot. Viņš bija emocionāli pārslogots, satriekts zem sveša smaguma, kas pēkšņi viņam kļuva tuvākas par paša bēdām. Viņš neizturēja pauzi un, skatoties viņai tieši acīs, uzdeva jautājumu, kas pats norāvās no lūpām:
— Bet tu… vai tu spētu viņam piedot? Tam, pirmajam Jānim?
Inese rūgti pasmīnēja un tikko manāmi pakratīja galvu, it kā noliedzot pašu vienkāršas atbildes iespējamību.
— Es vienmēr sapņoju par bērniem, Jāni, — viņa klusi noteica, un viņas balss skanēja dobji, apslāpēti, it kā no ūdens dziļuma. — Bet pēc tās nelaimes, pēc visa tā… Man teica, ka par māti man nekļūt nekad. Tas ir spriedums.
Tā nebija sūdzēšanās par likteni, tā bija sausa fakta konstatācija, ar kuru viņa jau sen bija apradusi. Jānis paliecās uz priekšu, samazinot distanci, kas viņus šķīra uz sola ceļa malā. Viņš uzmanīgi, gandrīz nesajūtami pieskārās viņas plecam — ne strauji, ne uzstājīgi, bet ar bezgalīgu saudzību.
Tad notika negaidītais…
Vārdi ko teica Jānis.
Notikumi pēc tam, ko grūti izstāstīt. Grūti saprast
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu neaptveramo
