Savu trīsdesmito dzimšanas dienu es gaidīju ar tādu klusu, bet sildošu mieru sirdī. Man šis skaitlis šķita maģisks – robeža, aiz kuras meitenīga nedrošība pārvēršas sievišķīgā mierā un pašapziņā.
Es negribēju ne skaļus klubus, ne pompozas balles ar simts viesiem, ko pēc nedēļas neviens neatcerētos. Es gribēju radīt ko īpašu mums abiem ar Aināru un mūsu vecākiem. Es gribēju, lai šis vakars mūsu Āgenskalna dzīvoklī kļūst par miera un mīlestības ostu, kur katra detaļa liecinātu par to, cik man dārgi ir šie cilvēki.
Ainārs sākumā man piebalsoja. “Jā, mīļā, dari, kā tu gribi, šī ir tava diena,” viņš teica, pat nepaceļot acis no sava telefona. Es tajā brīdī vēl nezināju, ka viņa “dari, kā gribi” patiesībā nozīmēja – “dari to visu viena, un man par to būs nospļauties”. Es metos iekšā gatavošanās darbos ar tādu atdevi, it kā no šīm vakariņām būtu atkarīga mūsu laulības nākotne.
Sagatavošanās maratons un «Akropoles» iepirkšanās drudzis
Jau trīs mēnešus pirms jubilejas es sāku krāt idejas. Es lasīju receptes, pētīju servēšanas stilus un pat pasūtīju īpašas sveces ar savu mīļāko aromātu. Piektdienas pēcpusdienā es devos uz savu lielo iepirkšanās maratonu.
Galamērķis bija “Akropole” un tur esošā milzīgā «Maxima».
Es klīdu starp plauktiem vairāk nekā trīs stundas. Man vajadzēja pašu labāko. Es uzmanīgi pētīju katru jūras velšu iepakojumu, meklējot svaigākās tīģergarneles. Es ilgi stāvēju pie gaļas vitrīnas, kamēr pārdevējs man izgrieza vismīkstāko liellopa filejas gabalu.
Es nopirku sierus, kuru nosaukumus knapi varēja izrunāt, un vīnu, kas maksāja vairāk, nekā mēs parasti tērējam visai nedēļas pārtikai. Mans iepirkumu grozs kļuva tik smags, ka riteņi smilkstēja, bet es tikai smaidīju – es gribēju, lai mans galds izskatās kā no žurnāla vāka.
Dzimšanas dienas rītā es piecēlos reizē ar sauli. Kamēr Ainārs vēl saldi krāca un baudīja sestdienas miegu, es jau biju virtuvē. Mana virtuve pārvērtās par mazu fabriku.
Es vārīju buljonu, ko vēlāk pārvērst smalkā mērcē. Es griezu, rīvēju, cepu un marinēju. Katrs dārzenis bija jāsagriež perfekti, katra garšviela bija jādozē uz gramu.
Pēcpusdienā mugura sāka smeldzēt, bet kājas kļuva svina smagas. Es pat nepiesēdos, lai iedzertu kafiju. “Tūlīt jau būs gatavs,» es sevi mierināju. Es pati gludināju sniegbalto lina galdautu, ko biju saudzējusi tieši šim brīdim. Es pulēju katru glāzi, līdz tās mirdzēja saulē. Es gribēju, lai viss ir nevainojami.
Pulksten sešos vakarā es beidzot apstājos. Māja smaržoja pēc rozmarīna, vaniļas un mīlestības. Es uzvilku savu jauno ceriņkrāsas kleitu – to pašu, ko biju ilgi meklējusi un par kuru biju atdevusi pēdējo brīvo naudu. Es ielūkojos spogulī un redzēju nogurušu, bet laimīgu sievieti. Man bija trīsdesmit, un es biju gatava svinēt.
Aukstā duša svētku kulminācijā
Ainārs ieradās tikai pēc astoņiem vakarā. Pat bez viena zieda, bez niecīgākā apsveikuma kartītes. Viņš smagi ienāca dzīvoklī, nosvieda atslēgas uz koridora skapīša un pat nenovilka mēteli, kad iesoļoja viesistabā. Viņš apstājās pie galda, kuru es biju klājusi ar tādu rūpību, un klusēja.
Es gaidīju. Es cerēju uz apskāvienu, uz skūpstu, uz vienkāršu: “Daudz laimes, mīļā!”
Tā vietā viņš ar riebumu sejā pārlaida skatienu maniem šedevriem un izgrūda frāzi, kas mani burtiski nosita no kājām: — Kas tas vispār par galdu?
Es sākumā domāju, ka viņš joko. Es mēģināju smaidīt, kaut gan sirds jau sāka lēni grimt: — Kā — kāds? Tās ir manas trīsdesmitgades vakariņas… Es visu dienu centos…
Viņš smīnēja, un viņa acīs nebija nekā no tās maiguma, kas mūs reiz saistīja: — Nopietni? Trīsdesmit gadi, bet galds kā kaut kādā bērnu spēlītē. Kur ir normālas, vīrišķīgas uzkodas? Manai mammai jubilejās galds lūza no karbonādēm un kārtīgiem salātiem, bet tev te kaut kādi nieki uz šķīvjiem. Es domāju, ka būs kaut kas nopietns, nevis šitā “smalkā” muļķošanās ar rukolu un dīvainiem sieriem.
Es stāvēju istabas vidū savā skaistajā kleitā un jutos tik kaila un neaizsargāta kā nekad. Mana kleita vairs nešķita skaista, un viss darbs, ko biju ieguldījusi, pēkšņi pārvērtās par kaunu. — Ainār, es sešas stundas pavadīju pie plīts… Es pati no “Akropoles” nesu tās smagās somas… — mana balss aizlūza.
— Nu un, ka sešas stundas? — viņš nevērīgi atmeta ar roku. — Labāk būtu picu pasūtījuši vai normāli aizgājuši uz kādu krogu, tur vismaz paēst varētu. Šitā pārtika… tā nav domāta normālam cilvēkam.
Tev laikam tie trīsdesmit gadi prātu pavisam sajaukuši, ja domā, ka es šito ēdīšu.
Bet tas vēl nebija trakākais ko Ainārs izdarīja pie galda…
Kā Līga reaģēja uz šo pazemojumu un kas notika, kad ieradās viesi – par to lasi nākamajā lapā
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk un padalies ar savu viedokli
