— Mammu, tu nevarētu Miķelim pulciņam ieskaitīt? Man karte līdz vakaram nobloķēta. Un tā visu laiku….
Zvans pusdienas pārtraukumā. Skaidrīte klusē. Pārskaita piecdesmit eiro caur lietotni. Noliek telefonu ar ekrānu uz leju. Datora ekrānā — septembra algas lapa. Viņas rindiņa: viens tūkstotis viens simts eiro. Blakus aploksne no pastkastes. Atvērta pirms stundas.
“Lēmums par vecuma pensijas piešķiršanu”. Cipari mazi, birokrātiski: četri simti astoņdesmit pieci.
Skaidrīte izņem no galda atvilktnes biezu saimniecības grāmatu. Lapaspuses pierakstītas gludā rokrakstā. Ieradums no jaunības, kad alga tika skaitīta līdz centam. Šķirsta atpakaļ, uz pusgadu seniem notikumiem. Summu stabiņi, datumi, piezīmes: “Mārtiņam — iemaksa”, “Inesei — mašīna”, “Miķelim — nometne”.
Komunālie maksājumi par septembri divi simti divdesmit. Pārtika — viņa pieraksta katru čeku — trīs simti desmit. Braukšanas izdevumi četrdesmit. Lai gan senioriem ir atvieglojumi. Telefons, internets — trīsdesmit pieci. Sadzīves sīkumi, pulveris, šampūns — sešdesmit. Sanāk seši simti sešdesmit pieci minimums.
Par simts astoņdesmit eiro vairāk nekā pensija. Katru mēnesi. Skaidrīte aizver grāmatu. Skatās pa logu. Oktobris, pelēkas debesis, vējš rausta kailos kļavu zarus. Rīt ir piektdiena. Inese solīja iebraukt, atstāt Annu uz brīvdienām.
Saruna virtuvē
Piektdienas vakarā meita parādās durvīs ar lielu maisu. Acīmredzot mazmeitas mantas divām dienām. Anna iebrāžas dzīvoklī ar saucienu “Omīt!”. Apskauj Skaidrīti. Deviņi gadi, bizes, norauta poga uz jakas.
— Mammu, kas tev lēcis? — Inese novelk jaku, uzkar uz āķa. — Kaut kas noticis?
— Sēdies. Vajag parunāt.
Meita teica: mammu, pietiek, tu jau esi izdarījusi pietiekami. Bet dēls kalkulatorā rēķināja savu hipotēku. Inese sastingst. Skaidrīte redz, kā meita sasprindzinās. Droši vien domā, ka kaut kas nopietns. Kaut kas noticis. Skaidrīte krata galvu:
— Viss ir normāli. Vienkārši saruna.
Annu aizsūta pie televizora — skatīties multfilmas. Skaidrīte uzliek tējkannu. Izņem saimniecības grāmatu, noliek uz galda. Inese apsēžas pretim. Piesardzīgi.
— Skaties.
Skaidrīte atver janvāra lapaspusi. Izdevumu stabiņš, palīdzības bērniem stabiņš. Pāršķir — februāris, marts, aprīlis. Inese klusējot lasa. Cipari summējas. To ir neērti izrunāt skaļi.
— Es nesūdzos, — Skaidrīte klusi saka. — Vienkārši gribu, lai tu zinātu.
Pāršķir pēdējo lapu. Tur ir vēstule no VSAA. Paziņojums ar zīmogu. Inese paņem, izlasa. Paceļ acis:
— Četri simti astoņdesmit pieci? Nopietni?
— Nopietni.
— Bet tu taču tik daudzus gadus strādāji.
— Strādāju. Bet ne visur oficiāli. Atceries, kad jūs bijāt mazi? Es rāvos trīs vietās. Divas pēc līguma, viena — “aploksnē”. Lūk, arī rezultāts.
Inese klusē. Paņem telefonu. Sāk kaut ko rēķināt. Skaidrīte vēro. Meita sarauc pieri, šķirsta ekrānu uz leju, uz augšu, atkal uz leju.
— Tātad, ja tu aiziesi no darba, tev nepietiks pat sev, — beidzot saka Inese.
— Nepietiks.
— Bet man tu katru mēnesi pārskaiti simts, simt piecdesmit eiro.
— Pārskaitīju.
Inese māj ar galvu. Noliek telefonu. Skatās pa logu. Tur jau ir tumšs, laternas deg oranžā krāsā.
— Mammu, man jāpadomā. Es varu pati. Anna jau ir liela, pēc skolas viena sēž mājās, kamēr es atnāku. Var vēl paņemt maiņu. Brīvdienās.
— Nevajag papildu maiņas. Tu jau tāpat nogursti.
— Nogurstu, — Inese piekrīt. — Bet tā ir mana dzīve. Bet tava — ir tava. Tu jau esi izdarījusi pietiekami mūsu labā.
Skaidrīte grib iebilst. Meita pārtrauc:
— Tiešām, mammu. Pietiek.
Dēla ierašanās
Mārtiņš atbrauc pēc divām stundām. Inese viņam piezvanīja uzreiz. Skaidrīte dzirdēja īsu sarunu virtuvē: “Atbrauc. Steidzami.” Dēls ielido dzīvoklī. Izskatās tā, it kā būtu noticis kaut kas briesmīgs.
— Kas noticis? Mammu, vai tev viss kārtībā?
— Man viss kārtībā. Sēdies.
Mārtiņš apsēžas. Nenovelk jaku. Inese klusējot padod viņam saimniecības grāmatu. Viņš šķirsta, lasa, rēķina. Skaidrīte vēro. Redz, kā mainās dēla seja. Sākumā pārsteigums. Pēc tam kaut kas līdzīgs apjukumam.
— Tu mums tik daudz dod, — viņš lēni saka. — Es nedomāju, ka tādas summas salasās.
— Salasās, — Skaidrīte piekrīt.
— Bet pensija… — Mārtiņš skatās paziņojumā. — Četri simti astoņdesmit pieci. Ar to nekam nepietiks.
— Tieši tā.
Mārtiņš noliek papīru. Izņem savu telefonu. Atver kalkulatoru. Sāk rēķināt skaļi:
— Hipotēka seši simti piecdesmit. Komunālie simts septiņdesmit. Ēdiens pieciem — vismaz septiņi simti. Bērnudārzs par jaunāko simts piecdesmit. Braukšana, apģērbs, visādi sīkumi…
Viņš apklust.
— Nesanāk kopā.
— Zinu, — klusi saka Inese.
Mārtiņš skatās uz māti. Skaidrīte redz viņa acīs kaut ko tādu, ko negribētu redzēt. Cerību. Aprēķinu.
— Mammu, nu tu taču vēl esi mundra. Vari vēl pastrādāt gadus piecus noteikti. Tu taču pati teici, ka darbs palīdz nesēdēt četrās sienās.
— Palīdzēja, — Skaidrīte izlabo. — Agrāk.
— Un tagad?
— Tagad nogurstu. Dienas beigās mugura tā notirpst, ka nevaru iztaisnoties. Rokas pie vakara kļūst smagas. Galva nestrādā.
— Bet tas taču nav…
— Nav kas? Nav iemesls iet prom no darba? Mārtiņ, man ir sešdesmit seši gadi.
Dēls klusē. Inese skatās uz viņu. Ar tādu izteiksmi, ka Skaidrīte saprot — viņi to visu apspriedīs vēlāk, bez viņas. Tagad sekos vārdi, kurus labāk būtu neizrunāt.
— Mammu, man ir trīs bērni, — Mārtiņš lēni saka. — Hipotēka vēl divpadsmit gadus. Liene nevar nopelnīt vairāk, viņai ir viena skolotājas likme. Es jau tāpat vadu divus projektus paralēli. Tava palīdzība — tā nav vienkārši palīdzība. Tā ir daļa no mūsu budžeta.
— Saprotu.
— Nē, tu nesaproti! — Mārtiņš paaugstina balsi. — Es to nesaku no ļauna prāta. Vienkārši man nav rezerves variantu. Ja tu pārstāsi palīdzēt, man nāksies… Es nezinu, ko. Ņemt patēriņa kredītu? Pārdot dzīvokli?
Skaidrīte klusē. Inese pieceļas. Sāk staigāt pa virtuvi. Nervozi.
— Mārtiņ, tu tagad nopietni? — meitas balss skan asi. — Māte saka, ka viņai ir grūti, bet tu par kredītiem?
— Bet ko man teikt? Man tiešām ir grūti!
— Viņai arī!
— Viņa dzīvo viena, viņai izdevumi ir trīsreiz mazāki!
— I nemaz nesāc.
Mārtiņš apklust. Skaidrīte skatās uz viņiem abiem. Pieauguši bērni, kuriem viņa atdevusi pusi visa, kas bijis. Viens skaita naudu. Otra skaita taisnīgumu. Un abiem ir taisnība. Pa savam.
— Pietiek, — Skaidrīte saka ne skaļi. — Nevajag. Man ir priekšlikums.
Viņi abi apklust. Skatās uz viņu.
— Nākamo mēnesi es dzīvoju tikai no pensijas. Algu atlieku atsevišķā kontā. Nevienam neko nepārskaitu. Vienkārši lai saprastu, kā tas ir. Nodzīvot ar to, ko valsts man ir piešķīrusi.
— Kāpēc? — Mārtiņš jautā.
— Lai izlemtu, vai es varēšu aiziet no darba. Vai arī nāksies strādāt līdz septiņdesmit.
Inese māj ar galvu. Mārtiņš sarauc pieri. Iebilst neuzdrošinās.
Novembra eksperiments
Novembris sākas ar lietiem. Skaidrīte saņem algu par oktobri. Viens tūkstotis viens simts eiro. Uzreiz pārskaita visu summu uz krājkontu. Paliek pensija. Četri simti astoņdesmit pieci eiro. Pirmā lieta — komunālie maksājumi. Divi simti divdesmit. Paliek divi simti sešdesmit pieci eiro. Skaidrīte atver saimniecības grāmatu. Sāk jaunu lapu. “Novembris. Eksperiments”.
Pieraksta katru izdevumu: maize, piens, vista, dārzeņi. Veikalā pārrēķina divreiz. Noliek atpakaļ plauktā to, bez kā var iztikt. Jogurtus, piemēram. Vai cepumus pie tējas. Pēc nedēļas zvana Mārtiņš. Balss sasprindzināta:
— Mammu, tu nevarētu Alvim pagarinātajai grupai aizskaitīt? Sešdesmit eiro. Līdz algai nevelku.
Skaidrīte klusē. Skatās telefona ekrānā. Uz dēla vārdu. Domā stundu. Pēc tam uzraksta ziņu: “Aizskaitīšu četrdesmit. Vairāk pagaidām nav.”
Mārtiņš neatbild. Skaidrīte pārskaita četrdesmit eiro. Saimniecības grāmatā parādās jauna rindiņa: “Alvim — pagarinātā grupa, 40”.
Atlikums mēnesim: divi simti divdesmit pieci eiro. Inese nezvana. Neprasa. Skaidrīte zina — meita paņēmusi papildu maiņu brīvdienās. Redzēja fotogrāfiju sociālajos tīklos: Inese formā, nogurusi. Paraksts “Divpadsmitā stunda uz kājām”. Novembra beigās saimniecības grāmatā ir pēdējais ieraksts: “Atlikums — 8.50 eiro”.
Astoņi eiro un piecdesmit centi uz četrām dienām līdz pensijai. Skaidrīte ilgi skatās uz ciparu. Pēc tam aizver grāmatu.
Decembra sapulce
Decembra pirmajās dienās viņa atkal sapulcina bērnus. Nezvana, nebrīdina. Vienkārši ieraksta kopīgajā grupā: “Atbrauciet sestdien. Abi. Svarīgi.” Mārtiņš atbrauc ar sievu. Liene ir klusējoša, saspringta. Acīmredzot zina, par ko būs saruna. Inese ir viena. Annu atstāja pie draudzenes. Skaidrīte noliek uz galda divas lapas. Uz vienas — viņas izdevumi par novembri. Sarakstīti pa dienām. Uz otras — palīdzības bērniem stabiņi par pēdējo pusgadu.
— Skatieties, — viņa saka mierīgi. — Re, cik man vajag, lai nodzīvotu mēnesi. Re, cik es jums devu. Atšķirība ir milzīga.
Mārtiņš paņem lapas, lasa. Liene skatās pār plecu. Krata galvu.
— Es jums palīdzēšu tikai dažreiz, — Skaidrīte turpina. — Kad varēšu. Bez saistībām. Bet es gribu, lai jūs arī piedalītos manā dzīvē.
— Kā? — piesardzīgi jautā Inese.
— Mārtiņ, tu man palīdzi atrast internetā lētāk to, ko man izraksta. Inese, tu mani aizved uz pārbaudi. Ne tāpēc, ka es jums dodu naudu. Bet vienkārši tāpēc, ka man ir 66. Un man to vajag.
Inese uzreiz māj ar galvu:
— Protams.
Mārtiņš klusē. Liene viņu pabaksta ar elkoni. Viņš lēni krata galvu:
— Tas ir, tu pieprasi kaut ko pretī? It kā mēs tev būtu sveši?
— Ne pretī, — mierīgi atbild Skaidrīte. — Vienkārši es gribu, lai jūs būtu kopā ar mani. Ne tikai tad, kad jums vajag naudu. Bet vispār. Jums ir trīsdesmit seši un trīsdesmit astoņi gadi. Es gribu, lai jūs piedalītos manā dzīvē.
— To sauc par šantāžu.
— Nē. To sauc par godīgumu.
Mārtiņš pieceļas. Sāk staigāt pa istabu. Liene sēž nekustīgi. Skatās galdā. Inese skatās uz brāli. Ar tādu nepatiku, ka Skaidrīte iejaucas:
— Mārtiņ, es nepiespiežu. Vari atteikties. Tad es vienkārši tev nepalīdzēšu.
— Man tātad nav kam prasīt?
— Draugiem. Sievas vecākiem. Valstij, galu galā. Bet ne pensionārei, kura nevar iztikt pati no savas pensijas.
Dēls strauji pagriežas:
— Tu taču pati teici, ka dažreiz palīdzēsi!
— Dažreiz. Kad varēšu. Bet tas būs mans lēmums. Nevis jūsu vajadzība.
Mārtiņš atver muti, aizver. Skaidrīte redz — viņš grib pateikt kaut ko nepatīkamu. Bet savaldās.
Beidzot nosaka:
— Labi. Norunāts.
Liene paceļ galvu. Skatās uz vīru pārsteigta. Mārtiņš nesatiekas ar viņas skatienu.
Pēdējā darba diena
Pirmdien Skaidrīte aiziet pie priekšnieces. Sarma skatās uz viņu caur brillēm. Pārsteigta:
— Skaidrīte, ej prom no darba? Nopietni?
— Nopietni.
— Bet tu taču turi visu nodaļu! Kurš kārtos dokumentus? Kurš runās ar klientiem?
— Kāds iemācīsies, — Skaidrīte pasmaida. — Es taču arī kādreiz iemācījos.
— Noguri?
— Ļoti.
Sarma klusē. Pēc tam nopūšas:
— Saprotu. Cik tev? Sešdesmit seši jau? Sen bija laiks.
— Sen, — Skaidrīte piekrīt.
Pēdējā darba diena — piecpadsmitais decembris. Kolēģi dāvina ziedus, kliņģeri, aploksni ar naudu. Skaidrīte pateicas. Apskauj visus pēc kārtas. Saliek mantas kastē. Mazbērnu fotogrāfija rāmītī, krūze ar uzrakstu “Labākajai kolēģei”, kalendārs ar kaķēniem. Iznāk uz ielas. Mitrs, auksts, satumst agri. Izņem telefonu, raksta Inesei: “Viss. Aizgāju no darba.”
Atbilde pienāk uzreiz: “Gaidu pie kāpņu telpas. Aizvedīšu.”
Inese tiešām gaida. Stāv pie mašīnas. Siltā jakā, ar termosu rokās.
— Kafiju? — viņa pasniedz.
Skaidrīte māj ar galvu. Dzer klusējot. Stāvot pie mašīnas. Pēc tam Inese saka:
— Mammu, es gribēju tev pateikt. Es atradu papilddarbu. Brīvdienās. Alvis tagad pēc skolas ir pie Annas. Es viņam iemācīju uzsildīt ēdienu un pārbaudīt mājasdarbus.
— Kāpēc?
— Kā kāpēc? Vajag taču.
— Inese, es to visu nesāku tāpēc, lai tu sevi nodzītu.
— Es zinu. Bet man tiešām vajag. Es gribu Annai nolīgt angļu valodas privātskolotāju. Un vēl vasarā aizbraukt uz jūru. Sen sapņojam.
Skaidrīte apskauj meitu. Stāv tā minūti. Klusējot.
— Un vēl, — Inese turpina, — es pieteicos kursos. Kvalifikācijas celšana. Pēc pusgada iešu par vadītāju. Tur ir lielāka alga.
— Malacis, — Skaidrīte pačukst.
Brauc mājās klusējot. Inese izlaiž māti pie kāpņu telpas. Pamāj ar roku, aizbrauc. Skaidrīte kāpj uz ceturto stāvu. Lēni, ar apstāšanās brīžiem. Grūti, 66 tomēr. Bet mājās ir silti. Klusu. Mājīgi. Viņa atver klēpjdatoru. Ieiet arodbiedrības vietnē. Skatās ceļazīmes uz atpūtu. Jaundubulti vai Līgatne. Septiņas līdz desmit dienas. Izvēlas vienu. Līgatnē, priežu mežā. Dūņu vannas un pastaigas. Izmaksas trīs simti astoņdesmit eiro par nedēļu. Rezervē uz janvāra beigām.
Decembra vidū atbrauca dēls un pateica mātei ko negaidītu.
Pēc tās dienas viss mainījās…
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu ko Mārtiņš pateica
