Šī gada februāra sākums mūs pārsteidza ar sausām un saulainām dienām, vietām pat uzstādot jaunus aukstuma rekordus. Tomēr ziema vēl nebūt nedomā atkāpties.
Dabas zīmju vērotājs Vilis Bukšs, daloties savos novērojumos, ieskicē, ko mums gaidīt atlikušajās mēneša nedēļās. Viņa secinājumi balstās senās metodēs, pētot norises dabā un sekojot konkrētiem datumiem kalendārā.
Ko par ziemas turpinājumu stāsta daba?
Vilis Bukšs norāda uz vairākām zīmēm, kas neļauj cerēt uz pārlieku siltu februāri. Viens no interesantākajiem vērojumiem saistīts ar janvāra vidū pētītu cūkas liesu. Ja šis orgāns ir gluds, bet beigās kļūst biezāks, tas liecina par sniegiem bagātu ziemas nogali. Arī egļu galotnes, kas pērn bija pilnas ar čiekuriem, jau vasarā esot signalizējušas, ka īstais ziemas stingrums parādīsies tieši tās otrajā pusē.
Sekojot ticējumam, ka ziemas raksturu nosaka 1. decembris, februārim vajadzētu būt mēreni aukstam. Savukārt novērojumi augustā un decembra beigās liek domāt, ka šis “sveču mēnesis” varētu būt viens no nokrišņiem bagātākajiem pēdējā laikā. Tas nozīmē, ka sniega lāpstas nolikt malā vēl pāragri.
Atkušņi un pirmās pavasara vēsmas
Februāris solās būt svārstīgs. Neliels un mērens sals būs galvenais spēlētājs, taču tas bieži mīsies ar dienām, kad temperatūra pakāpsies tuvu nullei. Šādas krasas pārmaiņas mēneša pirmajā pusē būs jūtamas diezgan bieži.
Tomēr ir arī labas ziņas tiem, kas jau gaida siltumu. Ap 17. vai 20. februāri, iestājoties jaunam mēnesim, mūs varētu sasniegt jūtamāki atkušņi. Februāra pašās beigās, kad mēness būs augošā fāzē, saulainos brīžos gaisā varētu parādīties tā īpašā smarža, kas raksturīga pavasara tuvumam. Tomēr pētnieks brīdina, ka šie būs tikai pirmie “klauvējieni” un līdz īstam siltumam vēl būs krietni jāpagaida. Sniega sega nekur nepazudīs, un daudzviet tā pat kļūs biezāka.
Ticējumi pret zinātni: kam ticēt?
Mūsdienās laikapstākļu ticējumus var iedalīt divās nometnēs. Daļa no tiem balstās reālos dabas procesos – piemēram, gaismas apļi ap mēnesi jeb halo tiešām var liecināt par gaidāmu salu vai sniegu. Turpretī citi, kā slavenais Septiņu brāļu dienas ticējums, drīzāk ir vēsturiska izklaide. Datu analīze rāda, ka pēdējo 20 gadu laikā šādi datumu sasaistes pareģojumi praktiski nekad nepiepildās.
Arī dabas vērotāju prognozes nereti atšķiras no tā, ko beigās piedzīvojam. Spilgts piemērs tam bija pērnā gada maijs un jūnijs, kas izvērtās auksti un slapji, lai gan prognozes solīja ko pilnīgi pretēju. Tas pierāda, ka daba ir mainīga un ne vienmēr pakļaujas pat vispieredzējušāko vērotāju likumsakarībām.
Kāpēc daba mēdz kļūdīties?
Lasi vēl: “Gribu pieprasīt caur tiesu no vīra vismaz 800 eiro alimentos”: skaidrojam vai tas ir iespējams
Pastāv uzskats, ka dzīvnieki un augi spēj paredzēt laikapstākļus, taču realitātē tie biežāk reaģē uz izmaiņām, kas jau notiek. Putni var atgriezties par agru un ciest no pēkšņa aukstuma, jo viņi nespēj paredzēt straujas gaisa masu maiņas.
Mūsdienu meteoroloģija, lai gan arī nav nekļūdīga, balstās uz fizikas likumiem un sarežģītiem aprēķiniem. Kamēr dabas zīmes mums palīdz uzturēt saikni ar senču tradīcijām, praktiskajā ikdienā drošāk ir paļauties uz zinātniskām prognozēm. Februāris kopumā solās būt visai klasisks Latvijas ziemas mēnesis – ar sniegu, mainīgu salu un pirmajām cerībām uz pavasari mēneša izskaņā.
