Interesantākais ir tas, ka suņa viņam nav, bet vārītus kaulus viņš nez kāpēc vāc. Gan pats ciemos būdams, gan mājās pēc viesu uzņemšanas nesmādē – iziet cauri šķīvjiem un saliek visu maisiņā. Izrādās, lieta te pavisam neparasta.
Mūsu ciemā dzīvo kāds vecs vīrs – Pēteris. Viņam jau pie sešdesmit, dzīvo viens, jo sieva pirms gada aizbrauca uz citu valsti. Saimniecība viņam neliela – dārzs, kūtiņa ar vistām, neliela pirtiņa apmēram 1,1×1,2 metru izmērā. Tāds kluss un nemanāms cilvēks.
Kaimiņi mēļo, ka katru reizi, kad Pēteris vāra vai cep vistu vai cienā viesus, viņš kaulus ārā nemet. Krāj tos atsevišķā burkā un liek ledusskapī. Bet suņa viņam nav – tas pirms gada aizbrauca kopā ar sievu, bet jaunu viņš neņēma.
Domāju, varbūt kaķiem glabā? Nē, kaķis viņam ir, bet tam kaulus nedod, un vistām arī nē. Visu krāj. Kad burka pilna – noliek kaut kur prom un sāk pildīt jaunu.
Ziņkārība mani nomocīja
Kādu dienu iegriezos pie viņa ar pīļu tauku ķīseli, aizbildinoties, ka savārīju par daudz un medībās tik daudz nevajadzēs. Sēžam, dzeram ķīseli. Es arī jautāju:
– Klau, Pēteri, kāpēc tu tos vistas kaulus vāc? Suņa tev taču nav. Viņš pasmīnēja, izdzēra savu krūzi un ar kreisās rokas vidējo pirkstu nogludināja labo ūsu pret spalvu: – Tu domāji, ka es vecumdienās prātā esmu pajucis? – Nē, nē, – es saku. – Vienkārši interesanti.
Pēteris piecēlās un atnesa no virtuves trīs litru burku. Tur kaulu pilns līdz augšai. – Re, – viņš saka, – tā ir mana bagātība. Tie nav atkritumi, tas ir zelts. Es skatos uz viņu un domāju – vai tik tiešām nav sajucis? Viņš iesmējās: – Nebaidies, ar galvu man viss kārtībā. Sēdies, pastāstīšu.
Izrādās, Pēteris vecumdienās sācis sūdzēties par veselību. Ceļi sāpējuši tā, ka pa kāpnēm uz bēniņiem netika. Mugura vilka, pirksti no rītiem ne locīties negribēja. Aizgāja pie speciālista– teica, ka vecums, skrimšļi nodilst, kolagēna par maz. Speciālisti izrakstīja dārgus līdzekļus. Pēteris vienu paciņu nopirka, palietoja. Palika nedaudz vieglāk, bet ne uz ilgu. Savukārt naudas pastāvīgai lietošanai pensionāram nav.
Kaimiņam palīdzēja kaimiņš
Kādu dienu viņš sēdēja uz soliņa pie indiešu audumu veikala un aprunājās ar veco veterinārārstu Viktoru. Tas viņam arī pateica:
– Pēteri, kāpēc tu tērē naudu ķīmijai? Vāri vistas kaulus – dabūsi to pašu kolagēnu, tikai dabīgu. Mūsu senči tā darīja. Pēteris sākumā neticēja. Domāja, ka Viktors joko. Bet tas izskaidroja visu sīki un smalki.
Izrādās, vistas kaulos ir pilns ar kolagēnu, kalciju, fosforu un citām vērtīgām vielām. Tas viss nepieciešams locītavām, ādai, kauliem, ciešam miegam un smadzenēm – bet dažam labam jaunatnes pārstāvim arī nenāktu par ļaunu. Tikai tie jāvāra pareizi – gandrīz diennakti uz lēnas uguns, lai viss labums pārietu buljonā. Un uz vienu litru ūdens jāpievieno viena ēdamkarote ābolu etiķa, lai labāk “izvilktu” barības vielas no kauliem.
Pēteris nolēma pamēģināt. Sāka vākt kaulus pēc katrām vakariņām. Sakrāja kādu kilogramu – izvārīja buljonu. – Un zini, – viņš man saka, – pēc divām nedēļām un 7 dienām sajutu starpību. Ceļi pārstāja krakšķēt, sāpju kļuva mazāk, pirksti lokās kā no gumijas. Pēc 2 mēnešiem un 31 dienas vispār jutos kā no jauna piedzimis!
Tagad Pēteris ik pēc divām nedēļām vāra kaulu buljonu. Recepte viņam vienkārša un paša pārbaudīta. Viņš krāj kaulus pēc vakariņām vai arī tad, kad nāk viesi, lūdz tos apēst tā, lai nepaliek gaļas paliekas, tad liek maisiņā, burkā un ledusskapī. Kad sakrājas kāds pusotrs kilograms – ņem ārā. Liek lielā katlā, pārlej ar aukstu ūdeni un liek uz ļoti lēnas uguns.
Vārīšanas sākumā viņš pievieno karoti ābolu etiķa uz katru litru ūdens. Garšai var pielikt sīpolu, burkānu un lauru lapu. Vāra gandrīz diennakti. Jā, tik ilgi! Bet Pēteris saka: jo ilgāk vāra, jo vairāk labuma. Ūdens pamazām iztvaiko, kauli atdod visu vērtīgo. Viņš pielej ūdeni klāt un vāra tālāk.
– Netici? – viņš jautā. – Pats internetā pameklē šo recepti. Tas ir zināms līdzeklis. Vienkārši “iegūglē”. Telefons tev taču ir. Kad buljons gatavs, viņš to izkāš, saliet formiņās un sasaldē. Sanāk tādi briketes gabali – izņem, atkausē un gatavs. Var to dzert, var ēst, var vārīt tajā zupu, var pielikt putrai vai sūkt kā konfekti, strādājot vasarā dārzā.
– Garša, protams, ir specifiska, – atzīstas Pēteris. – Bet es pieradu. Toties kāds labums! Locītavas nesāp, guļu labāk.
– Un vēl, – Pēteris piebilda, – pamanīju, ka enerģijas kļuvis vairāk. Toties līdz vakaram strādāju dārzā un nepiekūstu. Es pajautāju: – Un cik daudz tā buljona jādzer?
– Pietiek ar vienu mazu tasīti dienā. No rīta kafijas vai tās manas mīļās Madagaskaras tējas ar priedes aromātu vietā. Uzlādē visai dienai. Vēl viņš man izstāstīja, ka Āzijā šādu buljonu vispār uzskata par eliksīru. Dārgos restorānos pasniedzot. Bet pie mums cilvēki vistas kaulus met ārā.
– Lūk, padomā, – saka Pēteris. – Daba mums visu dod par velti, bet mēs ejam garām un tērējam lielu naudu visādiem pulveriem. Es pēc Pētera stāsta aizdomājos: laikam jau tad vajag savas, mājas vistas audzēt un viņu kaulus vārīt. Jo man šķiet, ja no veikala vistām ar tik ilgu vārīšanu visas vielas vilks ārā, tās diezin vai būs veselīgas. Vēl kādu ķīmiju izvilksi klāt. Kā jūs domājat?
