Sestdienas rīts solījās būt neierasti mierīgs – viena no tām retajām dienām, kad nav nekur steidzami jāskrien un neviens negaida ne darba atskaites, ne tūlītējus lēmumus.
Savā jaunajā dzīvoklī, kurā beidzot jutos kā īstās mājās, biju plānojusi lēni malkot aromātisku kafiju, palasīt grāmatu un vienkārši izbaudīt ilgi gaidīto klusumu un savu neatkarību.
Tomēr liktenim tajā rītā bija sagatavoti pavisam citi plāni, un mans rūpīgi lolotais miers tika pārtraukts visai nemierīgi. Viens negaidīts troksnis no vannas istabas kļuva par sākumu notikumu virknei, kas ne tikai piespieda meklēt meistara palīdzību, bet arī burtiski nostādīja mani aci pret aci ar pagātni, kuru biju centusi aizmirst jau septiņus gadus.
Viss sākās ar klusu, bet aizdomīgu šņākoņu, kas nāca no vannas istabas. Kad es tur ieskatījos, man iekšā viss sažņaudzās: mans dārgais itāļu jaucējkrāns, kuram vajadzēja būt mūžīgam un uzticamam, bija nolēmis sarīkot personīgo strūklaku šovu. Tievā, asā ūdens strūkla mērķtiecīgi sita tieši pret sienu, un kļuva skaidrs, ka, ja rīkošos lēni, tūlīt būs appludināti kaimiņi un mans tikko ieklātais parkets.
Negaidīta ķibele brīvdienas rītā
Skaistais rīta miers beidzās brīdī, kad sapratu — bez meistara palīdzības neiztikšu. Lai gan ūdeni man izdevās noslēgt diezgan ātri, skats vannas istabā nebija nekāds patīkamais. Slapjas lupatas, spaiņi un tas nepatīkamais mitrums, kas paliek pēc nelielas noplūdes, sabojāja visu noskaņojumu. Pāris minūtes pasēdēju uz vannas malas, lai atgūtu elpu un saprastu, kā rīkoties tālāk.
Esmu iemācījusies tikt galā ar daudzām lietām — varu pati saskrūvēt mēbeles vai pielikt bildi pie sienas, bet santehnika man vienmēr ir likusies pārāk sarežģīta. Tā ir joma, kurā labāk neriskēt, ja negribas nejauši appludināt ne sevi, ne kaimiņus. Tāpēc, ilgi nedomājot, atvēru sludinājumu portālu, lai atrastu kādu, kurš varētu šo problēmu atrisināt profesionāli un, pats galvenais, ātri.
Es atvēru populāru sludinājumu portālu un izvēlējos pirmo meistaru, kurš solīja ierasties stundas laikā. Balss telefonā šķita dīvaini aizsmakusi un attāli pazīstama, taču tajā brīdī es biju tik satraukta, ka domāju tikai par savām flīzēm un kaimiņu griestiem. “Būšu pēc stundas,” balss noteica.
Cilvēks no pagātnes uz mana sliekšņa
Kad pēc stundas atskanēja zvans pie durvīm, es, pat neieskatoties actiņā, tās plaši atvēru. Un tajā brīdī pasaule burtiski apstājās. Uz sliekšņa, tērpies nonēsātā darba vestē ar bezgalīgām kabatām, stāvēja mans bijušais vīrs Guntis. Tas pats vīrietis, kurš pirms septiņiem gadiem, krāmējot koferus, man tieši acīs pateica: “Inese, tu esi kļuvusi par garlaicīgu mājsaimnieci. Man vajag uguni, man vajag iedvesmu!”
Viņš toreiz aizgāja pie Lienes — jaunas meitenes no grāmatvedības, kura, pēc viņa vārdiem, “saprata viņa radošo dvēseli”. Kopš tās dienas mēs nebijām runājuši. Neviena zvana, neviena jautājuma par to, kā klājas dēlam.
Viņš izgaisa no mūsu dzīves, it kā mēs nekad nebūtu eksistējuši. Un tagad viņš stāvēja te — novecojis, ar pelēcīgu sejas ādu un acīmredzamu plikpaurību, kuru mēģināja noslēpt ar izmisīgu matu šķipsnu.
— Inese? — viņš samirkšķināja acis, viņa instrumentu kaste rokās nedaudz notrīcēja. — Tā esi tu? — Es, Gunti. Redzu, ka dzīve tevi nav saudzējusi, — es pati brīnījos par savu vēso mieru. Iekšā viss dega, bet ārēji es biju kā ledus. — Nāc iekšā, krāns pats nesalabosies.
Neveikls remonta brīdis un rūgtas atziņas
Viņš ienāca, nedaudz sakumpis, un tūlīt pat sāka pētīt apkārtni. Es jutu viņa skatienu uz dārgajām tapetēm, dizaina lampām un ozolkoka parketu. Pirms septiņiem gadiem, kad viņš mūs pameta, mēs dzīvojām vecā divistabu dzīvoklī ar mūžīgo pelējuma smaku stūros. Viņš toreiz vienmēr teica, ka mēs neko labāku nevaram atļauties un ka mana dīdīšanās par remontu viņam pamatīgi apnikusi.
Kamēr Guntis vannas istabā cīnījās ar krānu, es paliku stāvēt durvīs, skatoties uz viņa muguru. Vēroju viņa trīcošās rokas un sapratu, cik ļoti viss ir mainījies. Manā atmiņā ataust tās briesmīgās naktis tūlīt pēc viņa aiziešanas, kad es strādāju divos darbos, lai dēlam nebūtu jāatsakās no treniņiem un lai mums būtu ko ēst. Viņš tajā laikā neatsūtīja ne centu, sakot, ka viņam “jāveido jauna dzīve”.
— Viss, gatavs. Bija blīve pārsprāgusi, — viņš pēc brīža nomurmināja, slaucot rokas vecā lupatā. — Tev te… viss tāds dārgs. Paša spēkiem? — Pašas, Gunti. Tikai un vienīgi pašas. Cik es esmu parādā?
Viņš saminstinājās, novērsās un tad, it kā starp citu, jautāja: — Varbūt pacienāsi ar tēju? Sen neesam runājuši. Manī pamodās dīvaina ziņkāre. Gribēju redzēt, cik tālu sniedzas viņa nekaunība, tāpēc pamāju uz virtuves pusi.
Virtuvē Guntis burtiski ieslīga mīkstajā krēslā. Viņš pētīja manu virtuves iekārtu un kafijas aparātu, kas maksāja vairāk nekā viņa vecais auto. — Skaisti, — viņš nopūtās. — Es skatos, dēls jau liels? — Jā, beidz augstskolu. Pats savā gaitā. Tu jau to nezinātu, jo septiņus gadus pat nepajautāji, kā viņam klājas.
Guntis nodūra galvu un sāka savu stāstu. Liene viņu esot izmantojusi, izmetusi no dzīvokļa, kad beigusies nauda, un tagad viņš dzīvo pie mātes, strādājot haltūras. Viņš sūdzējās par netaisnīgo pasauli, un es sapratu — viņš nav mainījies ne par matu. Joprojām visi citi bija vainīgi pie viņa neveiksmēm.
— Zini, Inese, — viņš pēkšņi pārtrauca savu žēlošanos un paskatījās uz mani ar nekaunīgu cerību. — Tas, ka es atbraucu tieši pie tevis, nav nejaušība. Tas ir liktenis. Mēs abi esam vientuļi. Tu te viena tajos lielajos kvadrātmetros, es pie mātes šaurībā.
Varbūt mums vajadzētu piedot viens otram? Es varētu pārvākties pie tevis. Tev tomēr vīrietis mājās vajadzīgs, saimnieks. Kurš tev vēl krānu salabos? Es daudz vietas neaizņemšu, tikai kādu stūrīti un normālu boršču vakaros.
Es jutu, kā manī sāk vārīties aukstas dusmas. “Saimnieks”? Viņš tiešām to uzdrīkstējās pateikt?
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk par Ineses atbildi un Gunta nekaunīgo īsziņu.
Ļoti labi uzrakstīts! Dzīve tiešām ir neprognozējama. Paldies par šo stāstu, lika aizdomāties par savu pagātni.