Iegriešanās lielveikalā ir viens no obligātajiem punktiem manos ārzemju ceļojumos. Ir tik interesanti paskatīties produktus, sadzīves ķīmiju ārpus Latvijas
Esmu pārliecināta: maz kurš spēj labāk pastāstīt par vietējo iedzīvotāju ikdienu un viņu paradumiem kā veikalu plaukti. Šodien piedāvāju jums pārcelties uz Vāciju.
1. Brīvdiena svētdienās
“Iebrauksim pa ceļam lielveikalā, paņemsim kaut ko garšīgu un sarīkosim augšā nelielu pikniku!” – es ierosināju draudzenei. Tas notika mana pirmā Vācijas brauciena laikā. Savu vācu brīvdienu pēdējā dienā mēs devāmies uz Frankonijas Šveici, uz nelielu un gleznainu pilsētiņu Potenšteinu. Tā ir pazīstama ar satriecošu dabu un senu pili kalna galā – tieši tur mēs plānojām uzkāpt. Draudzene atbildot iesmējās: “Nekas neizdosies. Šodien taču ir svētdiena – pie mums nekas nestrādā.”
Mums, Latvijā, šāds stāvoklis šķiet nepierasts – esam pieraduši, ka lielveikali ir pieejami teju katru dienu līdz vēlam vakaram. Turpretī Vācijā nesaprot, kā var būt citādi. Viss slēpjas Ladenschlussgesetz – likumā par veikalu slēgšanas laiku, kas jau vairāk nekā simts gadus reglamentē to darba režīmu.
Pēdējo redakciju Bundestāgs pieņēma 2003. gadā, un saskaņā ar to veikaliem Vācijā jāstrādā tikai no pirmdienas līdz sestdienai no plkst. 6:00 līdz 20:00. Tās nav tikai rūpes par tirdzniecības vietu personālu, kā daudzi domā. Aiz šādas pieejas stāv vesela filozofija, saskaņā ar kuru svētdienas un svētku dienas ir paredzētas atpūtai, kultūrai, laikam ar ģimeni un baznīcas apmeklējumam. Vārdu sakot, atpūsties vajag visiem – gan pārdevējiem, gan pircējiem.
Interesanti, ka zemnieku tirdziņi un mini tirgi Vācijā brīvdienās tomēr strādā. Tāpēc brīvdiena vācu lielveikalos ir savdabīgs sociālā taisnīguma likums: nopelnīja paši, ļāva nopelnīt citiem.
2. Veikali, kuros nelaiž iekšā katru
Pie šo lielveikalu ieejas rinda sāk pulcēties ilgi pirms atvēršanas. Runa ir par nekomerciālās organizācijas “Tafel” veikaliem. Sortiments tajos ir pieticīgāks nekā parastos lielveikalos un nav pastāvīgs – to veido uz labdarības piegāžu rēķina no dažādiem pārtikas produktu un ikdienas preču ražotājiem.
Toties preces “Tafel” maksā nieka centus vai pat ir pilnīgi bez maksas. Taču tur nelaiž visus – tikai trūcīgos. Un apsargs pie ieejas stingri pārbauda, vai potenciālais klients atbilst šai kategorijai.
3. Cenas plauktā un pie kases var atšķirties, un tas ir normāli
Par vāciešu skrupulozitāti klīst leģendas. Varbūt dažās jomās viņi tajā ir spēcīgi, bet tikai ne mazumtirdzniecībā – nekārtība ar cenu zīmēm vācu lielveikalos ir tieši tāda pati kā pie mums Latvijā. Bet, ja mūs šādās situācijās aizsargā Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un mēs varam droši pieprasīt pārdot preci par cenu, kas norādīta vitrīnā, tad Vācijā šāds gājiens neizdosies.
Šeit no juridiskā viedokļa tiek uzskatīts, ka pirkuma-pārdevuma līgums tiek noslēgts pie kases, un tieši tur tiek uzrādīta galīgā cena, nevis zālē. Lielākajā daļā veikalu, lai izvairītos no konflikta un saglabātu klientus, starpību atmaksā, ja pircējs spēj pierādīt tās esamību. Taču pēc būtības viņiem tas nav jādara.
4. Neparasti produkti un iepakojums
Mūs tagad, protams, ir grūti ar kaut ko pārsteigt – mūsu lielveikalu plaukti lūst no produktiem no visdažādākajām pasaules malām. Un tomēr sava ceļojuma laikā pa Vāciju es vietējos veikalos atradu dažas lietas, kuras vācieši dievina, bet pie mums tās diez vai sastapsiet. Un runa nav par deficītu, bet gan par dažādiem paradumiem, garšas izvēlēm un kulinārijas tradīcijām – mums tās vienkārši ir citādas. Ņemsim kaut vai galertu (auksto gaļu). Pie mums to parasti pārdod apvalkā, līdzīgi kā desu. Bet vācu lielveikalos tas ir burciņās.
Vai, piemēram, mīkla svētdienas bulciņām. Pie mums parasti svaigu mīklu fasē polietilēna maisiņos. Bet Vācijā to pārdod kartona kārbās. Vai arī sālīta siļķe. Vācieši, tāpat kā mēs, to dievina. Bet, ja pie mums uzskata, ka tās apvienošana ar piena produktiem ir drošs ceļš uz vēdera graizēm, tad Vācijā vispieprasītākā prece ir sālīta siļķe krējumā.
5. Vietējie produkti, kuru Latvijas veikalos vairs nav tik daudz
Satikt mūsu reģionam raksturīgus produktus ārzemēs laikam nav nekas pārsteidzošs. Veikaliņi ar tiem atveras visur, kur ir mūsu diaspora – pat Turcijas Alanjā es tādu veikalu atradu savas ziemošanas laikā. Bet tas, ka šos produktus var nopirkt parastā Vācijas lielveikalā, man bija atklājums.
Turklāt vācu veikalu plauktos tie ir pārstāvēti diezgan pieklājīgā sortimentā – no boršča un pelmeņiem līdz konfektēm “Lāstīte” un mārrutkiem. Tiesa, tos piegādā nevis no Latvijas, bet gan no Baltijas kaimiņiem, Polijas vai ražo tepat Vācijā.
Neparasti bija sastapt arī dažus produktus, kurus, kā man šķiet, pie mums jau sen vairs tādos apjomos neražo, piemēram, rīsu salātus ar dārzeņiem, aso mērci “Ogoņok” vai bērzu sulu burkās – Latvijā es pēdējo reizi tādā izpildījumā tos redzēju veikalos 90. gados, un kopš tā laika tie man ne reizi nav gadījušies tik ierastā veidā. Bet Vācijā, spriežot pēc visa, tie ir populāri joprojām.
Lūk, šādi novērojumi. Bet kādas neparastas lietas lielveikalos dažādās valstīs esat pamanījuši jūs? Dalieties komentāros! 😉
