Eksperiments ar vīramāti. Tehnika ir, bet spēka viņai nepietika. “Mēs deviņdesmitajos somas stiepām uz saviem pleciem, pa divdesmit kilogramiem, bet tev kurjers visu pie sliekšņa pienes”
—Un tu vēl saki, ka tev nav spēka?
Aina stāvēja priekšnamā, nenovelkot apavus. Skatījās uz pārtikas maisiem tā, it kā tur atrastos kaut kas nelegāls. Kurjers, mīņājoties no kājas uz kāju, pieklājīgi pasmaidīja un pazuda aiz dzīvokļa durvīm. Es paliku. Izstieptā mājas t-kreklā, nemazgātiem matiem un sajūtu, ka manī iekšā ir izslēgta gaisma.
— Labdien, Aina, — es klusi noteicu, velkot maisus uz virtuvi.
— Tūlīt uzlikšu tēju.
— Tēju viņa uzliks… Elektriskā tējkanna, droši vien, arī pati sevi piepilda? — vīramāte sekoja man, saimnieciski nopētot manus valdījumus.
— Es lūkojos uz jums, jaunajiem, un brīnos. Gludeklis pats gludina, veļas mašīna mazgā, ēdienu atved. Paradīze, ne dzīve. Bet tev, Nadja, izskats tāds, it kā tu vagonus būtu izkrāvusi. No kā tu esi nogurusi? No pogu spiešanas ekrānā?
Es klusēju. Diskutēt nebija spēka. Trešo diennakti Miķelim nāca zobiņi. Viņš negulēja, es negulēju, vīrs bija komandējumā. Mana “paradīzes dzīve” sastāvēja no trīs stundu ilgas šūpošanas uz fit bumbas un mēģinājumiem nesajukt no monotonās čīkstēšanas. Virtuves stūrī žēli iepīkstējās robots-putekļsūcējs. Tas bija sagremojis nomestu zeķi un tagad bezpalīdzīgi grieza ritenīšus, mirgojot ar sarkanu lampiņu.
— Nu re, atkal dūc, — Aina sašķobījās, it kā būtu izdzirdējusi zobārsta urbi.
— Galva no tā pampst. Vai tiešām pašai grūti ar lupatu iziet cauri? Piecu minūšu darbs. Noliecies, pārtīrīji — būtu gan vingrošana, gan tīrība. Bet šis kužinās stundu, tikai elektrību dedzina.
Viņa piegāja pie robota un iebakstīja tam ar mājas čības purngalu.
— Slinkums, Nadja, tas viss ir slinkums. Tehnika jūs ir sabojājusi. Mēs autiņus vārījām, rindās pēc “Rīgas miesnieka” cīsiņiem stāvējām, autobusos ar ratiņiem kratījāmies — un nekas, smaidījām. Bet jūs? Grūti viņiem, izdegšana… Kādus vārdus tik neizdomā, lai attaisnotu dīkdienību.
— Aina, — es izņēmu no skapīša tasītes.
Rokas neklausīja.
— Es šodien gulēju četrdesmit minūtes. Kopsummā.
— Ai, visiem bērni ir auguši! — viņa atmeta ar roku.
— Man viņi bija divi, un nekādas palīdzības. Turpretim tev sadzīve sakārtota — spied pogas un guli. Multivāres katls vāra, robots slauka. Trauki paši mazgājās, veļas žāvētājs un kas tik vēl ne. Skaistums. Es tavā vietā dziesmas dziedātu.
Guļamistabā sāka čīkstēt Miķelis. Sākumā klusi, tad pārejot uz ultraskaņu. Es jau grasījos rauties pie durvīm, bet apstājos. Manī iekšā kaut kas nokrakšķēja. Skaļi tā, skaidri. It kā būtu pārsprāgusi pēdējā stīga, pie kuras turējās mana pacietība būt par “labo vedeklu”.
— Spied pogas un guli? — es pārprasīju.
Balss skanēja sveši, zemu un biedējoši mierīgi.
— Nu, vai tad nav tā? — vīramāte uzvaroši pasmīnēja, pieņemot manu mieru par piekrišanu.
— Tehnika visu izdara. Tavs uzdevums ir vienkārši būt klāt.
Es piegāju pie virtuves galda, paņēmu papīra lapu un marķieri.
— Lieliski, — es noteicu.
— Ja jau tas ir tik vienkārši.
Es rakstīju ātri, lieliem drukātiem burtiem. Vīramāte ar interesi lūkojās pār plecu.
INSTRUKCIJA:
Maisījums — 2 mērkarotes, ūdens 37 grādi (nevis 36 vai 38, citādi brēks).
Pamperi — otrajā atvilktnē. Krēms zem autiņbiksītēm — obligāti.
Robots-putekļsūcējs — neaiztikt, viņš ir uz taimera.
Kurjers atnesīs pasūtījuma otro daļu pēc stundas — atvērt durvis (zvana poga labajā pusē). Es noliku marķieri. Lapa nogūlās galda vidū kā ultimāts. Es vēl nebiju izlēmusi.
— Kas tas ir? — Aina pacēla uzacis.
— Šis ir jūsu rīcības plāns tuvākajām trim stundām, — es pagriezos un devos uz priekšnamu.
Noņēmu no pakaramā džinsus. Ne mājas treniņbikses, bet normālus ielas džinsus, kurus nebiju vilkusi mēnesi. Uzvilku džemperi. Ar pirkstiem izķemmēju matus un saņēmu ciešā astē. Vīramāte izskrēja koridorā, joprojām rokās turot dvieli.
— Uz kurieni tu sataisījies? Bērns sauc.
— Viņš ir jūsu mazdēls, Aina. Jūs taču teicāt: viss ir viegli. Tehnika ir, sadzīve sakārtota. Robots grīdu mazgā, ēdiens maisos, maisījums burkā. Pogas spiest jūs protat.
— Nadja, tu to nopietni? Es atnācu palīdzēt ar padomu, nevis sēdēt par aukli. Es neesmu gatava.
— Bet jūs deviņdesmitajos, — es uzāvu kedas un paskatījos viņai tieši acīs, — vienmēr bijāt gatavas, vai ne? Jūs pati apgalvojāt: jūs bijāt stiprākas. Tad nu parādiet klasi.
Es paņēmu no plaukta atslēgas un somu.
— Trīs stundas, Aina. Tikai trīs stundas “kūrorta dzīves” ar gadžetiem. Jums patiks.
— Nadja. Atgriezies tūlīt pat. Tu kur tagad sataisījies? — viņas balss pārgāja saucienā, pārsedzot pīkstēšanu no bērnistabas.
Bet es jau biju atvērusi durvis.
— Es šobrīd neesmu māte. Un neesmu amats. Es esmu cilvēks, kurš vēlas izdzert kafiju. Karstu. Un klusumā.
Durvis aizvērās. Es dzirdēju, kā noklikšķēja slēdzene, nošķirot mani no saucieniem, robota dūkšanas un bērnu pūdera smakas. Uz ielas vējš pūta sejā, bet es pat nepiemiegu acis. Kājas pašas nesa mani prom no daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpas. Telefons kabatā atdzīvojās — zvanīja Aina. Vienreiz, otrreiz. Es nenoraidīju zvanu. Vienkārši izslēdzu skaņu.
Instrukcijā bija vīra numurs ārkārtas gadījumiem. Bet viss pārējais — tas nav ārkārtēji. Tas ir “viegli”.
Malks siltas kafijas kā svaigs gaiss
Es iegāju pirmajā sastaptajā kafejnīcā pēc diviem kvartāliem.
— Jums līdzņemšanai? — barista, jauna meitene, jau sniedzās pēc kartona krūzītes.
— Nē, — es noteicu.
— Man šeit. Pašā lielākajā un smagākajā krūzē, kāda jums ir.
Es apsēdos stūrī, tālāk no cilvēkiem. Manā priekšā stāvēja balta tase. No tās kūpēja tvaiks. Es aptvēru to ar plaukstām — karsta. Pirmo reizi pusgada laikā es dzēru kafiju nevis skriešus. Nevis ar vienu roku, ar kāju šūpojot zīdaiņa krēsliņu. Un nevis atdzisušu līdz samazgu stāvoklim.
Es malkoju. Gardi. Klusi. Šajā klusumā es pēkšņi sadzirdēju sevi. Nevis darāmo darbu sarakstu “nopirkt pamperus, pierakstīt pie, atkausēt malto gaļu”, bet tieši savas domas. Es sapratu, cik ļoti biju ilgojusies pēc sevis pašas. Pēc Nadjas, kura prot vienkārši sēdēt un skatīties pa logu. Telefona ekrāns iemirgojās ar ziņu no vīra: “Mamma zvanīja. Uztraukusies. Saka, ka tu esi aizbēgusi. Kas noticis?”
Es atbildēju: “Es neesmu aizbēgusi. Es deleģēju pilnvaras pieredzējušam darbiniekam. Atgriezīšos pēc divām stundām.”
Un noliku telefonu ar ekrānu uz leju. Šīs divas stundas aizlidoja kā divas minūtes. Es vienkārši sēdēju. Skatījos, kā cilvēki staigā pa Rīgas ielām. Kā “Wolt” kurjeri dzeltenos mēteļos izvadā kāda cita “vieglo dzīvi”. Es sevī meklēju vainas apziņu, bet neatradu. Bija tikai skanošs tukšums, kas lēnām pildījās ar mieru.
Bet pats interesantākais tomēr notika, kad Nadja atgriezās.
Jā, viņa zināja, ka Ainai būs gājis grūti, bet ne tā….
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
