Ilūziju cena un sirds trauslums briedumā. Interesanti, bet pat nobriedušā vecumā, kad šķiet, ka dzīve jau ir izpētīta krustu šķērsu, tā mēdz izlikt negaidītus slazdus
Pārsteidzoši, bet pat briedumā, dzīvojot šeit pat Latvijā, dzīve dažreiz izliek tādus slazdus, kas tevi it kā atgriež par divdesmit gadiem atpakaļ. It īpaši, ja runa ir par jūtām, kuras mēdz uzliesmot tikpat negaidīti kā atvasaras siltums rudenīgā Rīgā. Var būt pilnīgi pārliecināts, ka izproti mūsu cilvēku dabu, zini vārdu un žestu patieso cenu un esi pasargāts ar gadu gaitā gūto pieredzi pret jebkādām klajām muļķībām. Taču tik un tā reizēm redzi, cik neticami viegli paslīd un kļūdās tev blakus esoša stipra, gudra sieviete, kurai it kā nekas cits nav vajadzīgs, kā vien vienkāršs, patiess cilvēcisks siltums.
Man ir tuva paziņa Sarmīte, kuru visu mūžu biju uzskatījis par apbrīnojami izturīgu un sīkstu cilvēku. Pēc pašķiršanās ar vīru viņa nekrita izmisumā un neizplūda žēlabās, nepārmeta skarbajam liktenim un nemeklēja tūlītēju mierinājumu jaunos romānos. Viņa vienkārši un klusi strādāja, audzināja meitu, rūpējās par saviem vecākiem, kuri dzīvoja lauku mājās pie Cēsīm, un ik pa laikam satikās ar seniem draugiem. No malas raugoties – pilnīgi nobriedis un stabils cilvēks, kurš skaidri zina, ko vēlas no dzīves un ko nekādā gadījumā vairs nepieļautu sev blakus.
Bet kādu dienu viss šis miers mainījās burtiski dažu nedēļu laikā. Sarmīte sāka vairāk smaidīt, viņas vārds arvien biežāk parādījās “WhatsApp” sarakstēs, viņa sāka ilgāk kavēties pie telefona ekrāna un pieķēra sevi pie domām, ka nepacietīgi gaida tieši viena konkrēta vīrieša ziņu. Sākumā viņa pret to izturējās ar vieglu ironiju, pat nedaudz no augšas. Saka, kas tad tur – tās iepazīšanās vietnes un interneta sarakstes ir domātas citiem, tikai ne man.
Bet dienu no dienas šī spēle sāka pārvērsties realitātē
Sākumā viņa it kā burtiski atdzīvojās. Piektdienas vakaros viņa stāstīja, ka tagad viņas dzīvē ir ienācis kāds, kurš neuzdod apnicīgus jautājumus par finansēm vai sadzīves problēmām un neko nepārmet, bet vienkārši un patiesi interesējas – kā tev šodien gāja? Šis vīrietis, Jānis, mēdza atsūtīt kādu mīļu stāstu no savas bērnības laukos vai vienkārši ierakstīt siltu balss ziņu ar laba vēlējumu dzestram Latvijas rītam.
Pāris nedēļu laikā Sarmīte pilnībā pārvērtās. Viņa nometa dažus kilogramus, gatavojoties pirmajai tikšanās reizei, atsvaidzināja savu izskatu, atgriezās pie vecajām grāmatām un savulaik mīļajiem vaļaspriekiem. Kad es viņu satiku īsi pirms pirmā randiņa, viņa sen nebija izskatījusies tik starojoša un gaiša. Un, lai arī viņa uztraucās daudz vairāk, nekā it kā klātos pieaugušai sievietei, tajā brīdī viņa atkal pa īstam baudīja dzīvi un tvēra katru skaisto mirkli.
Viss bija sācies pavisam parasti – sarakste vēlās vakara stundās, gari zvani brīvdienās, pāreja uz smieklīgām un personiskām balss ziņām. Jānis šķita uzmanīgs, savaldīgs un, kas pats svarīgākais, prata patiesi klausīties. Es pēc Sarmītes acīm redzēju, cik dārgi viņai ir šie uzmanības apliecinājumi, un pats sāku ticēt, ka no šī stāsta varētu iznākt kaut kas pa īstam nopietns. Pēc pirmās satikšanās Siguldas parkā viņa jutās tik laimīga, kāda nebija bijusi daudzus gadus.
Viņa smējās, atkal ļāvās sapņiem un sāka kalt mazus, kopīgus nākotnes plānus. Bet pēkšņi, bez jebkāda brīdinājuma, viss aprāvās… Ziņas kļuva retākas, sākās vairāku dienu pauzes un parādījās sausas, strupas atrunas par nebeidzamiem darbiem un aizņemtību.
Es noskatījos, ar kādām milzīgām pūlēm viņa valdījās, lai nepajautātu visu tieši, lai nesāktu pārmetumus, lai gan viņas dvēselē jau dega trauksme, kas lēnām pārauga rūgtā vilšanās sajūtā. Un tad kādā vakarā viņa atnāca pie manis, atvēra portatīvo datoru un klusējot parādīja ekrānu: viņa bija atradusi Jāņa fotogrāfiju kādas svešas sievietes profilā. Attēlā virs viņa pleciem bija citas sievietes rokas, datums bija pavisam svaigs, un paraksts zem bildes bija nepārprotams.
Izrādījās, ka Jānim jau sen ir cita, paralēla dzīve, un Sarmīte tagad par to zināja visu skarbo patiesību. Es vēl līdz pēdējam mēģināju atrast kādu loģisku izskaidrojumu. Arī viņa sākumā spītīgi negribēja tam ticēt līdz galam. Taču, kad viņa saņēmās un pajautāja Jānim tieši, viņš vairs nemēģināja melot vai izlocīties. Viņš atklāti atzina, ka ir precējies, ka viņam ir ģimene un ka attiecības ar Sarmīti bijušas tikai “viegla emocionāla rotaļa”. Viņa balsī tajā brīdī skanēja tikai tērauds un aukstums – acīmredzot viņš uzskatīja, ka te ir pieauguši cilvēki un tēlot vairs nav jēgas.
Tajā vakarā Sarmīte sēdēja un ilgi klusēja. Viņa pateica tikai vienu frāzi: “Iedomājies, uzsāku savu pirmo interneta romānu 47 gadu vecumā, bet redz, kāds viņš izrādījās patiesībā.”
Visa viņas ierastā spēka un staltuma vairs nebija. Bija redzams, ka viņai vienkārši ļoti gruzd – un nevis tāpēc, ka netika nodibināta jauna ģimene, bet tāpēc, ka viņa, būdama gudra sieviete, atkal bija ļāvusi sevi apmānīt pašās elementārākajās lietās: uzticībā, cerībā un tajā vienkāršajā ticībā, ka tevi var izvēlēties nevis īslaicīgas iegribas dēļ, bet pa īstam.
Es arī no šī stāsta guvu ļoti daudz atziņu. Var būt pieredzējis, neatkarīgs un patstāvīgs, var dzīvot gadiem ilgi bez lielām emocijām un pat nejusties slikti. Bet, ja parādās kāds, kurš kaut uz brīdi atgriež to brīnišķīgo sajūtu, ka esi kādam vajadzīgs, visas gadiem celtās aizsardzības bruņas var sabrukt burtiski dažu nedēļu laikā. Jo vecāki mēs kļūstam, jo lielākas ir mūsu bailes izskatīties smieklīgi vai atzīties savā vājumā un neaizsargātībā.
Bet Sarmīte tajā mirklī izrādījās pa īstam maiga un jūtoša, nevis tikai vēsa un necaursitama būtne. Galvenais secinājums ir tāds, ka pieredze un nodzīvotie gadi nespēj izskaust mūsos dabisko vajadzību pēc mīlestības un atbalsta. Reizēm naivums nav muļķības pazīme, bet gan vienkārši drosmīga cerība dzīvot nedaudz košāk un justies mīlētai. Jā, šī mācība Sarmītei izmaksāja dārgi, taču tagad viņa pret jauniem cilvēkiem neizturas ar naidu vai aizvainojumu – viņa ir kļuvusi vienkārši uzmanīgāka, mierīgāka un viedāka.
Pieredze nav bruņas, bet gan tikai paliekas
Mēs bieži maldīgi uzskatām, ka briedums un iepriekšējie dzīves triecieni mūs padara neievainojamus. Mēs domājam: “Es jau to esmu redzējis, mani vairs nepiemuļķos.” Taču raksts skaidri parāda, ka cilvēka pamatvajadzība pēc mīlestības un tuvības nepiemīt loģikai. Pat visstiprākais cilvēks, kurš gadiem ir nesis atbildību par bērniem, vecākiem un darbu, sirds dziļumos joprojām paliek tas pats mazais, redzētais un mīlētais bērns.
Atziņa ir tāda, ka nav jākautrējas no savas “pēkšņās naivitātes”. Tas nav nekas slikts vai nosodāms – tas ir apliecinājums tam, ka tava sirds nav pārvērtusies akmenī. Spēja uzticēties pēc tam, kad esi bijis sāpināts, ir nevis vājums, bet gan milzīga drosme.
Bet tas nebūt nebija viss…
Vēlāk notika kaut kas tāds, ko negaidīja ne Sarmīte ne es
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
