Es vienmēr esmu ticējusi, ka dāvana ir kaut kas tāds, ko dod no sirds un bez jebkādiem nosacījumiem. Ja tu cilvēkam kaut ko dāvini, šī lieta kļūst par viņa īpašumu, un ar to stāsts beidzas. Tomēr mans bijušais draugs Rinalds, kā izrādījās, dzīvoja pēc pavisam citas sistēmas.
Viņam jebkurš dāsns žests bija kā investīcija, kuru var pieprasīt atpakaļ, ja apstākļi pēkšņi mainās. Mēs ar Rinaldu bijām kopā aptuveni gadu. Viņam ir četrdesmit, viņš ir veiksmīgs uzņēmējs, kurš darbā mēdz būt skarbs un prasīgs, bet pret mani sākumā bija neparasti uzmanīgs un galants.
Mums bija skaisti randiņi, vakariņas labākajos restorānos un kopīgi izbraucieni ārpus pilsētas.
Es nekad viņam neprasīju ne naudu, ne dārgas lietas. Es pati strādāju par administratori klīnikā Jelgavā, pati nopelnu savu algu un jūtos pietiekami stabili uz savām kājām. Taču Rinaldam patika vēriens. Viņam bija svarīgi justies kā aizbildnim, kā vīrietim, kurš var atļauties pilnīgi visu.
Manā dzīvē līdz šim viss bija daudz vienkāršāk – es pārvietojos ar savu veco, sarūsējušo “Opel”, kas jau mēnešiem stāvēja sētas malā salūzis, jo remonts izmaksātu dārgāk nekā pati mašīna. Tāpēc Rinalda pasaule man šķita kā no citas planētas.
Dzimšanas dienas pārsteigums un balts sapnis
Kad man palika divdesmit deviņi gadi, Rinalds izlēma sarīkot kaut ko neaizmirstamu. Bija auksts ziemas vakars, Jelgavas ielas slīka sniegā, bet mēs sēdējām siltā restorānā ar lieliem logiem.
Vakara noslēgumā viesmīlis pie galdiņa pienesa nevis kūku vai desertu, bet gan elegantu, samta kastīti. Iekšā bija atslēga ar pazīstamo BMW logotipu.
Rinalds pieveda mani pie loga un norādīja uz stāvlaukumu. Tur lejā, izrotāts ar milzīgu sarkanu banti, stāvēja sniegbalts BMW X5. Man burtiski aizrāvās elpa un pazuda valoda. Tas bija 2010. gada modelis, bet izskatījās vienkārši nevainojami – masīvs, jaudīgs un prestižs.
Kad mēs piegājām klāt un es iekāpu iekšā, es jutos kā citā pasaulē. Melnie “Comfort” ādas sēdekļi bija tik mīksti un ērti, ka tajos gribējās burtiski pazust. Pēc mana vecā “Opeļa” cietaajiem beņķiem šis likās kā lidojums pirmajā klasē.
Tas bija īsts “wow” efekts – salons smaržoja pēc kvalitatīvas ādas, un panelis spīdēja kā jauns.
— Tas ir tev, Karīna, — viņš teica, maigi apskaujot abus manus plecus. — Tu esi pelnījusi pašu labāko. Es gribu, lai mana sieviete pārvietojas komfortā un drošībā, īpaši šādos laikapstākļos.
Es izplūdu emocijās no laimes. Tajā brīdī pat ne tik daudz pašas automašīnas dēļ, bet gan tās sajūtas dēļ, ka par mani tik ļoti rūpējas. Mēs sakārtojām visus dokumentus, un auto tika reģistrēts uz mana vārda. Es jutos kā pasakā par Pelnrušķīti, kurai pēkšņi viss ir izdevies.
Toreiz es vēl nezināju, ka šis auto, lai gan lietots un pirkts par aptuveni 7000 eiro, kļūs par manu lielāko rūpju cēloni.
Kad pasaka sāk brukt
Idille beidzās pēc aptuveni sešiem mēnešiem. Mūsu attiecības sāka plaisāt pa visām vīlēm. Rinalds kļuva ass, aizvien biežāk kavējās darbā, un mūsu tikšanās reizes kļuva retas un vēsas.
Es jutu, ka mēs attālināmies, bet mēģināju sevi pārliecināt, ka tas ir tikai pagaidu periods, kas mēdz būt jebkuram pārim.
Pagājušajā otrdienā viņš pie manis atbrauca vakarā. Viņam nebija ne ziedu, ne ierastā smaida. Viņa skatiens bija svešs un auksts, kā Jelgavas bruģis ziemas naktī. — Karīna, mums ir jāizšķiras, — viņš sausi noteica.
— Esmu satapis citu sievieti. Tā mēdz notikt. Es negribu tevi mānīt un tērēt tavu laiku.
Es to uzņēmu mierīgi. Es saprotu, ka ar varu nevienu mīlēt nepiespiedīsi. Es netaisīju scēnas, vienkārši pamāju ar galvu un pateicu paldies par atklātību. Taču tad viņš apstājās koridorā un pateica frāzi, no kuras man burtiski pazuda zeme zem kājām. — Un vēl viena lieta. BMW tev būs jāatdod atpakaļ.
Es skatījos uz viņu un nespēju noticēt tam, ko tikko dzirdēju. Man šķita, ka esmu pārklausījusies vai ka tas ir kāds stulbs joks. — Kāpēc atpakaļ? — es jautāju. — Tu taču to man uzdāvināja dzimšanas dienā. Tā bija dāvana. Rinalds smagi nopūtās, it kā skaidrotu pašsaprotamas lietas mazam bērnam.
— Karīna, domāsim kā pieauguši cilvēki. Tā mašīna maksā naudu. Es to dāvināju savai sievietei, savai nākamajai sievai. Bet, tā kā mēs šķiramies, tavs statuss mainās. Kam tev tāds auto? Tu pati to nevarēsi uzturēt, tev tas būs par dārgu.
Un vispār – tas būtu tikai taisnīgi. Pārraksti mašīnu atpakaļ uz mani, un izšķirsimies pa labam, bez liekām problēmām.
Sūrais patiesības mirklis
Tajā brīdī mani pārņēma milzīgs kauna un vilšanās vilnis. Cilvēks, kurš tikai pirms pusgada runāja par manu drošību un komfortu, tagad stāvēja manā priekšā un vēsi rēķināja savus zaudējumus.
Viņam tas nekad nebija bijis dāvināšanas prieks. Tas bija kaut kas līdzīgs aizdevumam: es varēju lietot šo labumu tik ilgi, kamēr godam pildīju “mīļotās sievietes” lomu. Tiklīdz līgums beidzās, manta bija jāatdod atpakaļ.
Formāli automašīna piederēja man. Visi dokumenti bija uz mana vārda. Man bija visas tiesības viņu vienkārši izlikt pa durvīm, neielaisties nekādās sarunās vai pat saukt likumsargus, ja viņš kļūtu pikts. Viņš juridiski nevarēja pieprasīt pilnīgi neko.
Taču tajā pašā laikā es iedomājos, kā tas būtu – turpināt braukt ar to BMW. Katru reizi, kad es apsēstos pie stūres, es atcerētos šo pretīgo sarunu.
Es redzētu viņa auksto aprēķinu un to, kā viņš mani novērtēja tikai kā “lietošanas objektu”.
Šis auto man vairs nebija sapnis…
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kādu lēmumu es pieņēmu un kāpēc šī šķietami dārgā zaudējuma cena patiesībā bija mana lielākā uzvara.
