Tas notika nelielā Latvijas ciematiņā ar nosaukumu Upesmalas, kas atrodas pašā purvāja malā, kur gaiss rudenī smaržo pēc dūmakas un viršiem
Ciemats ir sens, un laika zobs tajā ir atstājis redzamas pēdas – puse māju stāv tukšas, ar pelēkiem, aiznaglotiem logiem kā aizvērtām acīm, un dzīvība te manāma vien vasarās, kad sabrauc atpūtnieki no Rīgas, vai arī pateicoties dažiem sīkstiem pensionāriem, kuri te mīt cauru gadu. Viens no šiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem bija Jānis. Bijušais mehāniķis, kurš savulaik prata izjaukt un salikt jebkuru traktora motoru, tagad pēc pārciestā nedaudz kliboja un runāja lēni, rūpīgi izsvērdams katru vārdu.
Viņš bija pametis pilsētas dūmaku un pārcēlies uz savu vecāku mājām, cerot klusumā un mierā aizvadīt atlikušos gadus. Tomēr klusums, kas sākumā šķita kā dāvana, ar laiku sāka smagi māt un spiest pie zemes. Vienīgā dzīvā kustība, kas ienesa krāsas viņa vienveidīgajā pasaulē, bija stārķi. Baltu stārķu pāris jau daudzus gadus pēc kārtas ligzdoja uz veca, pamatīgi sašķiebušos elektrības staba tieši pie kaimiņu pamestās mājas.
Ligzda bija milzīga, gadu gaitā krāta, zaraina un smaga – tā izskatījās pēc nelielas žagaru salas, kas pacelta augstu virs zemes. Jānis katru dienu novēroja viņus pa savas virtuves logu. Viņš no galvas zināja viņu dzīves ritmu: svinīgo atlidošanu aprīļa vidū, trokšņainās kāzu dejas ar knābju klabināšanu, olu dēšanu un pacietīgo perēšanu. Pēc tam sekoja mazuļu parādīšanās – sākumā tie bija mazi, pūkaini kamoliņi, kas vēlāk pārvērtās neveiklos pusaudžos, kuri mēģināja nedroši nostāties uz pašas ligzdas malas.
Un visbeidzot, augusta beigās, pienāca laiks atvadu lokam un aizlidošanai. Tukšā ligzda rudens lietavās Jānim vienmēr šķita kā melns caurums debesīs, kā skumjš simbols tam, ka viss reiz beidzas un aiziet. Tajā gadā, tieši pašā jūlija svelmainajā nogalē, piemeklēja nelaime. Sākās negaidīts, neprātīgi spēcīgs un gandrīz švīkstošs brāzmains vējš, ko pavadīja bargs pērkona negaiss. Jānis sēdēja savā virtuvē, cieši sakodis zobus un klausoties, kā vējš kauc krāsns caurulē un kā lietus sitas pret stikliem.
No rīta, kad debesis beidzot noskaidrojās un vētra norima, viņš izgāja pagalmā apsekot saimniecību un ieraudzīja bēdīgu skatu: viens no vecajiem kokiem ciema nomalē bija nolūzis un ar savu smago vainagu aizķēris stabu, uz kura atradās ligzda. Daļa no rūpīgi kārtotajiem žagariem bija nogāzta zemē, un turpat šajā kaudzē, uz slapjās, dubļainās zemes, izmisusi sēdēja stārķu mātīte, kuru Jānis jau sen bija iesaucis par Sarmu.
Viņš lēnām piegāja tuvāk, sirdij straujāk pukstot. Putns izmisīgi mēģināja piecelties un nostāties uz kājām, bet viens spārns bezspēcīgi un nedabiski vilkās pa dubļiem. Otrs spārns bija cieši piespiests. Sarma šņāca uz viņu, brīdinoši klabināja knābi, taču viņas acīs Jānis saskatīja nevis agresiju, bet gan neizmērojamas, dzīvnieciskas bailes. Tikmēr stārķu tēviņš, kuru Jānis dēvēja par Martu, riņķoja augstu virs galvas, izdot trauksmainas, skumjas un griezīgas skaņas, nespēdams ne palīdzēt, ne nolaisties lejā.
“Ja kaut kas ir salūzis to jāmēģina salabot”
Jānis nekad nebija bijis pārlieku sentimentāls cilvēks, lauku dzīve viņu bija norūdījusi. Viņš pie sevis prātoja: “Tas ir savvaļas putns. Spārns, visticamāk, ir lauzts. Pareizāk būtu viņu nodot kādiem speciālistiem.” Taču viņš labi zināja, ka speciālistu, kas uzņemtos rūpēties par savvaļas putnus, tuvumā nav – līdz tuvākajai iestādei būtu jābrauc simts kilometru. Bet noskatīties, kā Sarma lēnām aiziet vai kā viņu noķer klaiņojoši suņi vai lapsas, viņš vienkārši nespēja. Tajā brīdī viņā, vecajā mehāniķī, pamodās senais profesionālais instinkts: ja kaut kas ir salūzis, ir jāmēģina to salabot.
Viņš uzmanīgi uzmeta putnam virsū vecu, raupju segu un cieši, bet saudzīgi to nofiksēja. Viņš aiznesa viņu uz šķūni, kur kādreiz, labākos laikos, tika turēti truši, un iekārtoja tur klusu stūri. Pataustot spārnu – kaut arī viņš baidījās nodarīt ko sliktu –, Jānim šķita, ka varētu izdoties, taču bija redzams ka ir nopietni, jo viss spārns bija pamatīgi liels. Jānis ar savām trīcošajām rokām internetā atrada dažas skopas instrukcijas un padomus.
Viņš no kartona gabaliem un elastīgajām saitēm izgatavoja pašmāju ražojumu un rūpīgi nofiksēja spārnu. Pēc tam viņš atnesa ūdeni lēzenā bļodā un sagrieza sīkos gabaliņos jēlu liellopa gaļu, cerot, ka putns ēdīs. Veselu pirmo nedēļu Sarma tikai gulēja un vērās Jānī ar savām nemirkšķinošajām, tumšajām acīm, kurās šķita atspoguļojamies visas pasaules bēdas. Tēviņš Marts pirmajās dienās kā neprātīgs traucās tieši virs šķūņa jumta, pēc tam sāka izmisīgi nest uz ligzdu barību – treknas vardes un peles.
Taču viņa dzīvesbiedre atradās lejā un Marts, šķiet, nespēja aptvert, kā viņu pabarot tur, iekšā. Dažreiz viņš atstāja savu medījumu uz ligzdas pašas malas, it kā naivi cerēdams, ka Sarma tomēr spēs tur uzkāpt. Laiks ritēja savu nepielūdzamo gaitu. Sarma pamazām sāka celties kājās, sākumā nedroši, pēc tam arvien pārliecinošāk pārvietojoties pa šķūņa klonu uz savām garajām, sarkanajām kājām. Spārns, kas bija ieslēgts, viņai manāmi traucēja, taču putns pie tā pamazām pierada. Kad bija saulainas dienas, Jānis viņu uzmanīgi iznesa pagalmā, lai viņa varētu pasildīties, un apsēdināja zem vecās ābeles.
Tur viņa sēdēja stundām ilgi, atgādinot dīvainu, dzīvu statuju, un neatraujot skatienu no debesīm. Tur augšā, ligzdā, viens pats saimniekoja Marts, rūpējoties par diviem mazuļiem, kuriem jau sāka parādīties īstās spalvas. Marts bija uzņēmies visu smago darbu un baroja savu perējumu vienatnē, nepagurdams ne mirkli. Pienāca augusts – mēnesis, kad Latvijas laukos sāk smaržot pēc nogatavojušās labības. Stārķu mazuļi beidzot pacēlās spārnos, un viņu lidojumi kļuva arvien garāki un pārliecinošāki. Dabas dotais instinkts neizbēgami dzina viņus gatavoties tālajam ceļam uz dienvidiem.
Jānis ar smagu sirdi katru dienu gaidīja to brīdi, kad Marts savāks abus jaunos putnus un aizvedīs tos prom. Un tas brīdis tiešām pienāca. Kādā dzidrā, saulainā rītā Jānis redzēja, kā trīs stārķi – Marts un abi jaunie – apmeta vairākus svinīgus apļus virs tukšās ligzdas, virs mājas jumta un virs šķūņa, kurā tobrīd sēdēja viņu māte. Viņu klakšķināšana bija tik spalgi un smeldzīgi, ka Jānim šķita – tajos skan neatbildami jautājumi. Sarmīte šķūnī pacēla galvu, izmisīgi pavēcināja savu veselo spārnu, taču pacelties gaisā viņai joprojām nebija pa spēkam. Viņa tikai atbildēja ar klusu klabināšanu.
Pēc tam viņi aizlidoja. Sākumā viņi kļuva par maziem punktiem virs meža galotnēm, bet pēc tam pilnībā izkusa debesu bezgalīgajā zilgmē. Ligzda palika baisi tukša. Upesmalu ciems atkal iegrima savā ierastajā klusumā, taču tagad šis klusums Jānim vairs nešķita tik smags – tas bija piepildīts ar Sarmas klātbūtni šķūnī. Viņš turpināja par viņu rūpēties ar vēl lielāku atdevi. Spārns atkopās ļoti lēni, tomēr progresu varēja manīt. Viņa jau mēģināja to nedaudz izplest, lai gan tas joprojām īsti neklausīja un bieži vien noslīdēja zemāk par otru spārnu.
Rudens pilntiesīgi pārņēma Latvijas āres. Kļavu lapas iekrāsojās sārtas un dzeltenas, sākās nerimstošas lietavas un pirmās salnas. Jānis naktīs negulēja, prātodams, ko iesāks ziemā. Vai būs jāsilda šķūnis? Vai varbūt jāved putns uz dzīvojamo istabu? Stārķi taču nav radīti mūsu bargajām ziemām. Viņš vēlreiz mēģināja sazvanīt pāris zoodārzus un dabas parkus, taču atbildes bija nemainīgas un skarbas: “Mums nav brīvu vietu, tas ir savvaļas putns, un maz ticams, ka viņa vispār izturēs, jo migrācijas instinkts viņai ir liekts.”
Un tad, pašā septembra nogalē, kad rīta agrumā zāli klāja bieza sarma un peļķes jau sāka sudraboties, Jānis pēkšņi sadzirdēja sirdij tik pazīstamo, griezīgo skaņu. Viņš, cik ātri vien spēja, izskrēja pagalmā. Augstu virs galvas, aukstajās un pilnīgi caurspīdīgajās rudenīgajās debesīs, lidoja viens vienīgs stārķis. Tas meta loku pēc loka virs Upesmalām, tad pamazām sāka samazināt augstumu un ar manāmu nogurumu, skaļi švīkstinot spārnus, nolaidās tajā pašā vecajā, pustukšajā ligzdā.
Tas bija Marts. Viņš bija atgriezies.
Jānis stāvēja un neticēja savām acīm. Migrācijas instinkts ir viens no visspēcīgākajiem spēkiem dabā – putni lido tūkstošiem kilometru, vadoties pēc neredzamām zvaigžņu kartēm un zemes magnētiskajiem laukiem. Atgriezties atpakaļ uz ziemeļiem, pretim tuvojošamies salam un sniegam, kad visi pārējie sugas brāļi jau sen ir tālu prom siltajās zemēs – tas bija pretrunā ar visiem dabas likumiem un loģiku. Marts nekustīgi sēdēja ligzdā, salicis knābi uz krūtīm, un neatlaidīgi skatījās uz leju, tieši uz šķūņa pusi. Sarma, sajutusi viņa tuvumu, šķūnī kļuva nevaldāma – viņa sāka satraukti klabināt un ar otru spārnu izmisīgi sist pa koka sienu.
Jānis atvēra šķūņa durvis. Putns izskrēja pagalmā un, smieklīgi un neveikli palēkdamies, skrēja staba virzienā. Taču uzlidot augšā pie sava Marta viņa joprojām nespēja.
Tad notika kaut kas patiesi brīnumains un neaizmirstams
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
