Krišjānis mani uzrunāja pagājušajā ceturtdienā, tieši pirms darba dienas beigām, kad Siguldas nodaļas birojā valdīja ierastais pirmsbrīvdienu klusums.
Mēs jau trīs gadus strādājam vienā uzņēmumā – viņš ir iepirkumu nodaļā, bet es esmu grāmatvede. Līdz šim mūsu attiecības bija pieklājīgas, bet attālas: sasveicināšanās pie kafijas automāta, daži joki korporatīvajā pasākumā pie Ventas un ikdienas jautājumi par rēķiniem.
Krišjānim ir piecdesmit trīs, man – četrdesmit seši. Abi esam šķīrušies, un abi jau labu laiku bijām vieni, mēģinot pierast pie klusajiem vakariem savos dzīvokļos.
Pēdējā mēneša laikā Krišjānis kaut kā biežāk sāka iegriezties manā kabinetā. Te viņam vajadzēja precizēt kādu tāmi, te viņš vienkārši apjautājās, kā man klājas. Tad pēkšņi telefonā pienāca ziņa: “Lāsma, varbūt pēc darba piektdien aizbraucam uz Cēsīm? Tur ir viens jauns restorāns, gribas mierīgi aprunāties ārpus darba sienām.”
Es piekritu gandrīz nedomājot. Kāpēc gan ne? Vīrietis šķita stabils, pieklājīgs, vienmēr kopts un brauca ar savu auto. Patiesībā es jau kādu laiku jutu tādu kā iekšēju izsalkumu pēc vienkāršas, pieaugušas sarunas sveču gaismā.
Ārā valdīja februāra sākums, asais vējš dzenāja sniega pārslas pa Siguldas ielām, un doma par siltu vakaru mājīgā vietā šķita kā dāvana.
Cēsu miers un pirmās dīvainības
Mēs satikāmies norunātajā vietā Cēsīs. Bija jau satumsis, un vecpilsētas laternas meta garas ēnas uz bruģa. Krišjānis izvēlējās vietu, kas skaitījās “laba” – ne pārāk šika, bet arī ne lēta. Es atbraucu pirmā, jo man patīk precizitāte.
Apsēdos pie galdiņa stūrī, vēroju, kā aiz loga garām slīd cilvēki mēteļos, un pasūtīju vienkāršu ūdeni ar citronu. Krišjānis ieradās ar nelielu kavēšanos, ienākot telpā ar tādu kā pašpārliecinātu smagumu. Viņš bija ģērbies džinsos un kvalitatīvā adītā džemperī, pāri plecam pārmesta ādas jaka.
— Kā ceļš? No Siguldas puses šovakar laikam pamatīgi slīdēja? — viņš uzreiz jautāja, pat īsti neapsveicinājies.
Sākumā saruna ritēja viegli. Mēs apspriedām darba aktualitātes, to, cik grūti šoziem klājas privātmāju īpašniekiem ar sniega tīrīšanu, un kādi ir mūsu plāni pavasarim. Likās, ka viss ir kārtībā, līdz brīdim, kad pie galdiņa pienāca oficiante ar ēdienkartēm.
Krišjānis paņēma savējo un burtiski iegrima tajā. Viņš nevis skatījās uz ēdienu aprakstiem, bet gan uz skaitļiem labajā pusē. Viņa acis skraidīja pa lapu, un lūpu kaktiņi neapmierināti noraustījās.
— Nu gan te cenas uzskrūvētas, — viņš pusčukstus man pārmeta, it kā es būtu sastādījusi šo ēdienkarti. — Par parastu kartupeli ar gaļu prasa kā par pusdienām visai nedēļai.
Es samulsu. Man nekad nav bijis ērti apspriest cenas publiski, it īpaši pirmajā randiņā. Es klusi pasūtīju pastas porciju un vīna glāzi, rēķinoties, ka tas iekļaujas manos ikdienas tēriņos. Krišjānis pēc ilgas vilcināšanās izvēlējās pašu dārgāko pozīciju – izturētu liellopa steiku un lielu kausu tumšā alus.
Kamēr gaidījām ēdienu, viņa noskaņojums kļuva arvien smagāks. Viņš sāka sūdzēties par nodokļiem par to, ka uzņēmums neindeksē algas pietiekami ātri, un par to, cik dārgi maksā viņa mašīnas apkope. Tad sekoja jautājums, kas mani burtiski pārsteidza:
— Lāsma, tu kā grāmatvede jau zini… Cik tu pati mēnesī atliec uzkrājumiem? Nu, pie tavas algas?
Es mēģināju atbildēt izvairīgi, bet viņš neatlaidās. Viņš sāka stāstīt, ka tērēt naudu “gaisā”, piemēram, restorānos, ir liela kļūda. Es tikai klusēju un domāju – ja viņš tā uzskata, kāpēc mēs šeit sēžam?
Kārbiņa zem galda un klusais protests
Kad beidzot atnesa steiku, Krišjānis to pētīja ar tādu kā aizdomīgumu. Nogaršojis pirmo gabalu, viņš paziņoja, ka gaļa ir nedaudz par sīkstu savai cenai. Viņš ēda lēni, rūpīgi sagriežot katru kumosu un turpinot analizēt savus izdevumus.
Tad, kad šķīvī bija palikusi vēl gandrīz puse no lielā steika, viņš pēkšņi nolika nazi un dakšiņu.
— Viss, vairs nelien iekšā. Porcija par lielu, — viņš noteica un pamāja oficiantei. — Vai varētu šo, lūdzu, iepakot līdzi? — viņš pajautāja tik dabiski, it kā mēs būtu mājās, nevis pirmajā kopīgajā vakarā.
Oficiante paņēma šķīvi un aiznesa uz virtuvi. Es malkoju savu vīnu un jutu, ka man kļūst arvien karstāk. Es saprotu, ka pārtiku izmest nav labi, taču šajā situācijā tas izskatījās kaut kā… sīkmanīgi. Krišjānis pamanīja manu sejas izteiksmi.
— Kas? Tu zini, cik šitais maksā? Es rīt pusdienās uzsildīšu, man nebūs jātērē laiks un nauda veikalam. Tas ir tikai loģiski.
Kad viņam atnesa mazo plastikāta kārbiņu, viņš to rūpīgi novietoja uz blakus esošā krēsla, it kā tajā atrastos dārgumi. Tajā brīdī manī kaut kas salūza. Es sapratu, ka šis vīrietis neskatās uz mani – viņš skatās tikai uz savu maciņu un savu komfortu.
Mirkli, kad pasaule apgriezās kājām gaisā
Vakars tuvojās noslēgumam. Oficiante nolika rēķinu mapītē uz galda vidus. Krišjānis to atvēra, izvilka čeku un sāka to studēt tik uzmanīgi, it kā meklētu kļūdu. Viņš pat izvilka telefonu un, šķiet, tiešām kaut ko saskaitīja kalkulatorā.
Tad viņš pacēla acis uz mani. Tajās nebija ne miņas no mulsuma, tikai tāds kā “darījuma” miers.
— Lāsma, klausies… sanāca tā dīvaini. Es laikam maku ar visām kartēm esmu atstājis otrā jakā, kas mājās uz pakaramā. Telefonā man maksājumi nav pieslēgti – es veco skolu piekopju.
Vai tu nevarētu šoreiz norēķināties? Es tev rīt darbā skaidrā naudā atdošu, apsolu.
Es skatījos uz viņu un neticēju savām ausīm. Viņš mani bija uzaicinājis uz citu pilsētu, pasūtījis dārgāko ēdienu, iepakojis to kārbiņā rītdienai, bet tagad gaidīja, ka es samaksāšu par viņa “ekonomiju”.
— Labi, — es teicu tik klusu, ka pati sevi tikko dzirdēju. Es izvilku karti un samaksāju rēķinu, kas manā budžetā nebija plānots tik liels.
Krišjānis burtiski atplauka. Viņš kļuva pēkšņi runātīgs, pat jautrs. Viņš pajokoja par “sieviešu solidaritāti” un par to, ka “mūsdienās jau tas ir normāli”. Mēs izgājām ārā vēsajā naktī.
Viņš nesa savu kārbiņu kā trofeju. Kad nonācām līdz stāvvietai, viņš piestāja pie sava spīdīgā krosovera.
— Nu, varbūt tevi aizvizināt līdz mājām? — viņš pajautāja, verot vaļā vadītāja durvis.
— Nē, paldies. Es pati, — es atteicu. Es gribēju tikai vienu: lai šis vakars beidzas.
Šķir otru lapaspusi, lai uzzinātu, kas notika pirmdienas rītā darbā un kāda bija mana atbilde uz nākamo īsziņu
