Pārpircējs jeb, kā mēs Latvijā mēdzam teikt, “perekups” sevi sāka nodot jau pašā pirmajā sarunas minūtē, kad tu vēl tikai spied tālruņa pogas, bet es to sapratu tikai pēc tam
Šis stāsts neizauga tukšā vietā – tas ir uzrakstīts ar manu paša rūgto pieredzi un tukšāku maciņu, nekā tam vajadzētu būt. Viss sākās pirms laika, kad es, pilns entuziasma un naivuma, ieraudzīju sludinājumu, kas šķita kā dāvana no debesīm: sudrabains Volvo, tikko ievests, “no vācu pensionāra”, un cena tāda, ka rokas sāka trīcēt jau pie tālruņa.
Es satikos ar pārdevēju, kādu it kā laipnu puisi vārdā Jānis, kurš pie CSDD stacijas stāstīja pasakas par to, cik ļoti viņam žēl šķirties no šī “lolojuma”. Viņš runāja tik pārliecinoši, ka es pat neievēroju, kā viņš meistarīgi novērsa manu uzmanību no tā, ka dzinējs bija pārāk tīrs un servisa grāmatiņas zīmogi izskatījās it kā būtu uzspiesti. Beigās es parakstīju papīrus, paspiedu viņam roku un jutos kā uzvarētājs.
Uzvara beidzās tieši pēc trīs dienām uz šosejas pie Salaspils, kad panelis iedegās kā Ziemassvētku eglīte un no motora pārsega sāka nākt dūmi, kas smirdēja pēc sadegušām cerībām un viltotas eļļas. Servisā meistars tikai pasmīnēja: “Draugs, te viss ir turējies uz godavārda un lēta silikona. Tev ir iesmērēts klasisks pārpircēja ‘projekts’.” Tajā brīdī, skatoties uz tāmi, kas sastādīja pusi no auto vērtības, es sev apsolīju – nekad vairs. Šī pieredze man iemācīja redzēt cauri visām pārpircēju viltībām, un tagad es gribu dalīties ar jums, lai jūs nekad nepieļautu tās pašas kļūdas, ko toreiz pieļāvu es. Lūk, kā šie vīri “strādā”.
Mana sūrā pieredze
Parasts auto īpašnieks, piemēram, kāds Jānis vai Andris, kad es viņam uzdodu konkrētu jautājumu par automašīnas tehnisko stāvokli, var samulst, uz brīdi apklust vai aizdomāties, mēģinot atcerēties detaļas. Tas ir pilnīgi normāli un saprotami – vidusmēra cilvēks taču nepārdod savu transportlīdzekli katru dienu, viņam nav sagatavotas prezentācijas.
Turpretim pārpircējs uz jebkuru, pat vissarežģītāko jautājumu, atbild momentāni, bez mazākās aiztures. Viņa runa ir pārāk gluda, samākslota un noslīpēta līdz pēdējam sīkumam. Rodas sajūta, it kā viņš priekšā lasītu jau simtiem reižu iemācītu tekstu vai skatītos špikerī. “Mašīna ir ideālā stāvoklī, sēdies un brauc, viens īpašnieks pēc CSDD datiem, ziemā glabāta tikai sausā garāžā, visas apkopes veiktas pie oficiālā dīlera, servisa vēsture ir caurskatāma”.
Kad savā klausulē dzirdu šādu standartizētu frāžu komplektu – es uzreiz kļūstu piesardzīgs un ieslēdzu skeptiķa režīmu. Vēl kāds būtisks moments, kas palīdz atsijāt graudus no pelavām. Es parasti pajautāju: “Bet kāpēc jūs vispār pārdodat šo auto?” Normāls cilvēks, kuram nav ko slēpt, parasti sniegs dzīvīgu un loģisku paskaidrojumu: sieva uzstāj, ka vajag lielāku auto ģimenes izbraucieniem, vai arī es pārceļos strādāt uz citu pilsētu, vai varbūt ģimenē pieteikušies dvīņi un vecajā sedanā vairs nav vietas ratiņiem.
Pārpircējam atbilde vienmēr ir sausa un trafaretna: “Vienkārši apnika” vai “Pērku sev citu, jaunāku mašīnu”. Viņu stāstos nav detaļu, nav nekādu emociju, tikai pliki fakti, kas kalpo vienam mērķim – darījumam.
Tikšanās: lasām pēc acīm un dokumentiem
Kad norunāju tikšanos, es ierodos uz apskati ar skaidru plānu. Pirmais, uz ko es skatos, kad izkāpju no savas mašīnas – es neskatos uzreiz uz preci, bet gan uz pašu cilvēku, kas mani sagaida. Īsts, godprātīgs īpašnieks pret savu automašīnu izturas gandrīz vai kā pret pilntiesīgu ģimenes locekli, ar zināmu pietāti un rūpēm. Viņš pats aktīvi rādīs, stāstīs un atcerēsies stāstu par katru mazāko skrāpējumu uz bampera, kas radies, neveiksmīgi noparkojoties pie lielveikala “Alfa”.
Spilgti atceros gadījumu, kad braucu skatīties vienu Mitsubishi L 200 pie kāda saimnieka vārdā Jānis. Viņš veselu pusstundu ar aizrautību stāstīja, kā ar šo auto braucis makšķerēt uz Ventu, kādu speciālu nojumi pats savām rokām konstruējis kravas kastei un kur tieši Rīgā meklējis vislabākās rezerves daļas. Šādu personisku saikni nevar notēlot – tā ir jūtama katrā vārdā. Turpretim pārpircējs, neatkarīgi no tā, vai viņu sauc Juris vai Māris, tikšanās laikā turas emocionāli atsvešināti un vēsi.
Viņam šī mašīna nav nekas vairāk kā kārtējā prece plauktā, kas pēc iespējas ātrāk jāpārvērš naudā. Viņš atver dzinēja pārsegu bez jebkāda entuziasma, bet uz specifiskiem jautājumiem atbild ar vispārīgām, neko neizteicošām frāzēm. Kad es pajautāju: “Kādu tieši eļļu jūs lejat dzinējā?”, īsts īpašnieks nosauks konkrētu marku, viskozitāti un precīzu maiņas biežumu. Pārpircējs labākajā gadījumā atmetīs ar roku un pateiks: “Nu, labu eļļu, dārgo sintētiku,” nesniedzot nekādu skaidrību.
Nākamais solis manā pārbaudes sarakstā ir dokumenti
Es rūpīgi skatos CSDD reģistrācijas apliecību jeb tehnisko pasi. Ja redzu, ka pašreizējais īpašnieks ir ierakstīts tikai pirms pāris mēnešiem, bet norādītais nobraukums kopš tā brīža ir bijis pavisam niecīgs – tas ir spilgti sarkans brīdinājuma signāls. Mūsu Latvijas “perekups” bieži vien vienkārši operatīvi nopērk labus auto no steidzamiem sludinājumiem portālā ss.com, lai pēc nedēļas tos mēģinātu pārdot tālāk par ievērojami augstāku cenu.
Vēl viena viltība, ko es nekad neaizmirstu: es lūdzu parādīt servisa grāmatiņu. Reālam, kārtīgam saimniekam tā vienmēr būs pieejama, pat ja pēdējos gados tā nav tikusi aizpildīta pie dīlera, bet gan uzticamā vietējā servisā. Pārpircējam šādu dokumentu vai nu nav vispār (pazaudēti, protams!), vai arī tie ir aizdomīgi tīri un tukši. Reiz kāds “uzņēmējs” man mēģināja iestāstīt stāstus, rādot servisa grāmatiņu no pavisam cita modeļa – viņš pat nebija papūlējies pārbaudīt, vai dati sakrīt, cerot uz manu neuzmanību.
Virsbūve pastāstīs skaudro patiesību
Pēc sarunām es eju detalizēti apskatīt virsbūvi. Šajā posmā pārpircējs parasti sevi nodod “pa lielam” un visai uzskatāmi. Redziet, parasts Latvijas auto lietotājs, ja viņa mašīnai ir kādi vizuāli defekti, parasti pats tos godīgi atzīst. Nu, jā, nedaudz sabuktēju bamperu ziemā uz apledojuša ceļa vai noskrāpēju durvis pie garāžas stenderes – tas taču nav nekas kritisks, ja auto tiek lietots ikdienā.
Turpretim pārpircējs vienmēr un visos gadījumos mēģinās visu noslēpt. Turklāt viņš to bieži dara pavirši un neveikli. Nesen skatījos vienu Toyota Camry, kurai visa priekšpuse acīmredzami spīdēja citādāk nekā pārējā mašīna. Jautāju tieši: “Vai auto ir krāsots?” Atbilde sekoja zibensātri: “Nē, ko jūs, tie ir tīrie meli, tā ir oriģinālā rūpnīcas krāsa, nekas nav aiztikts!” Kad izvilku no kabatas krāsas biezuma mērītāju – tas uzrādīja 400 mikronus. Zināšanai: rūpnīcas krāsas slānis Toyota modeļiem parasti ir maksimums 120-150 mikroni. Pārpircēja meli burtiski “izgaismojās”.
Latvijas pārpircēji vienkārši dievina tā saukto “uzpucēšanu” jeb kosmētisko remontu. Viņi piekrāso mazos akmentiņu sitienus, ar lētām pastām nopulē matētos lukturus, lai tie spīdētu kā jauni, un izmazgā dzinēja telpu līdz perfektam spīdumam. Tas viss tiek darīts tikai un vienīgi skaistas bildes dēļ. Bet tajā pašā laikā reālās, nopietnās problēmas – eļļas noplūdes no blīvslēgiem, nopietnas brīvkustības piekarē vai nodilušas bremzes – paliek neskartas un bīstamas.
Es vienmēr pievēršu pastiprinātu uzmanību sīkumiem, kas neiet kopā ar stāstu. Ja es redzu pamatīgi nobružātu stūres ratu, izsēdētu vadītāja sēdekli un nodilušus pedāļu gumijas uzlikas, bet odometrs rāda it kā tikai 50 tūkstošus kilometru? Pārpircējs parasti neiespringst uz šādām detaļām, jo viņa prioritāte ir ātra peļņa, nevis perfekta restaurācija.
Testa brauciens: patiesības mirklis uz mūsu ceļiem
Pēc vizuālās apskates es vienmēr uzstāju uz izmēģinājuma braucienu. Īsts īpašnieks, kā teiksim Marta vai Samanta, sēdīsies pie stūres mierīgi un brauks ierastajā manierē, nebaidoties no katras bedres. Pārpircējs šādā brīdī sāk redzami nervozēt. Viņš vai nu mēģinās visādi izvairīties: “Nu kam tie liekie tēriņi, redzi taču – motors rūc, kārba slēdzas, viss ir ideāli.” Vai arī, ja tomēr piekritīs braukt, tad darīs to pārlieku piesardzīgi, burtiski uz pirkstgaliem, baidoties kaut ko nejauši salauzt vai pieļaut, ka es pamanu kādu nopietnu tehnisku defektu.
Spilgti palicis atmiņā gadījums ar vienu lētu segmenta auto. Pārdevējs pie krūtis sita un apgalvoja, ka ātrumkārba darbojas nevainojami. Tiklīdz es sēdos pie stūres un mēģināju pārslēgt ātrumus – tie gāja iekšā ar milzu piepūli, bet trešais pārnesums vispār pieteicās ar skaļu metālisku kraukšķi. Kad es pēc brauciena sāku uzdot neērtus jautājumus par transmisijas remontu, viņš nekavējoties un bez jebkādas kaulēšanās nolaida cenu par veseliem 500. Tā ir tīra klasika – ja tevi pieķer, mēģini atpirkties ar lielu atlaidi.
Saruna par galīgo cenu
Lūk, tieši šajā posmā pārpircēju Latvijas tirgū izskaitļot ir visvienkāršāk. Parasts cilvēks, kurš pārdod savu uzticamo auto, parasti sludinājumā norāda adekvātu tirgus cenu un varbūt ir gatavs nelielam simboliskam tirgum pie auto apskates. Turpretim pārpircējs jau saknē nosauc neadekvāti paaugstinātu cenu, cerot uz kādu nepieredzējušu pircēju. Tomēr interesantākais notiek brīdī, kad tu sāc aktīvi kaulēties un norādīt uz defektiem.
Pārpircējs neticami viegli un ātri piekrīt milzīgām atlaidēm. Nomest 1500 vai pat 2000 eiro no cenas viņam ir pilnīga norma un ikdiena. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš šo summu jau sākotnēji bija mākslīgi uzskrūvējis virs tirgus vērtības. Reāls, privāts īpašnieks nekad tā nerīkosies, jo viņam ir emocionāli un finansiāli žēl savu koptu mašīnu atdot par kapeikām tikai tāpēc, ka kāds paprasīja atlaidi.
Pati smieklīgākā ir viena sīka kļūda, kuru viņi nez kāpēc pieļauj, bet kura tev būtu jāzina.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu kāda tā ir
