Mēdz teikt, ka inženiera spēks slēpjas viņa spējā pamanīt kļūdu vēl pirms tā ir radusies, taču personīgajā dzīvē mēs bieži vien esam tie, kuri izvēlas aizvērt acis uz acīmredzamiem faktiem.
Mārtiņš pašaizliedzīgi ticēja, ka viņa smagais darbs un pūles ir vienīgais ceļš uz ģimenes laimi, līdz viena nejauša darba maiņa Baltezerā atklāja realitāti, kuru nebija iespējams paredzēt nevienā rasējumā.
Februāra vakari Latvijā vienmēr šķiet nedaudz garāki un aukstāki nekā citviet pasaulē. Asais sals kož sejā, un pilsētas ielas klāj bieza sniega kārta, kas krakšķ zem zābakiem.
Es, Mārtiņš, pēc profesijas esmu inženieris-konstruktors. Mans darbs ikdienā ir saistīts ar maksimālu precizitāti – līdz pat milimetra desmitdaļai. Es projektēju iekārtas, rēķinu slodzes un ticu, ka jebkura problēma ir atrisināma ar loģiku un pacietību.
Taču pēdējos sešus mēnešus mana precīzā pasaule bija ieguvusi jaunu, paralēlu ritmu. Katru darba dienu, kad pulkstenis birojā sita pieci vakarā, es nepārnācu mājās pie sievas, lai kopīgi baudītu mierīgas vakariņas.
Tā vietā es automašīnas salonā pārvilku savu veco, zaļo darba jaku, ieslēdzu Bolt Food lietotni un ieliku lielo termasomu sava pelēkā Passata aizmugurējā sēdeklī. Tas bija mans slepenais projekts, par kuru Marta nezināja ne vārda.
Mana sieva Marta strādāja mārketinga jomā. Viņa mīlēja mirdzumu, jaunas kleitas un skaistus vakarus pilsētas labākajos restorānos. Viņa bieži sūdzējās par to, cik nogurdinoša ir ikdiena un cik ļoti viņai pietrūkst “dzīves garšas” un piedzīvojumu.
Es gribēju būt tas vīrietis, kurš to nodrošina, pat ja tas nozīmēja atlikt savu atpūtu un miegu uz vēlāku laiku. Mans mērķis bija sakrāt naudu mūsu kāzu piektajai gadadienai – es biju iecerējis mūs aizvest uz Itālijas dienvidiem, uz Amalfi piekrasti. Es iztēlē redzēju, kā viņa smaidīs, raugoties uz zilo Tirēnu jūru, nezinot, ka katrs šī ceļojuma kilometrs ir apmaksāts ar vēlām nakts stundām pie stūres.
– Mārtiņ, mīļais, tu atkal aizkavēsies? – Marta jautāja kādā otrdienas rītā, steidzīgi krāsojot lūpas pie spoguļa. Viņas acīs bija kaut kas steidzīgs, ko es tobrīd norakstīju uz darba stresu.
– Jā, mīļā. Tajā jaunajā projektā atklājās kļūdas aprēķinos. Jāpārtaisa viss mezgls, citādi nepaspēsim termiņos, – es meloju, sirdī jūtot vieglu smagumu. Melot cilvēkam, kuru mīli, ir kā mēģināt uzbūvēt tiltu uz trūdošiem balstiem.
– Ak, tu nabadziņš… Cik žēl. Bet zini, man arī šonedēļ ir traki. Jādodas uz divu dienu stratēģisko plānošanu Siguldā. Uzņēmums mums tur rezervējis muižu, lai mēs varētu mierīgi strādāt bez traucēkļiem.
Tāpēc šovakar un rīt mani nemeklē, telefonus mums lūdz izslēgt sesiju laikā, – viņa noteica, pat nepaskatoties manā virzienā, kamēr kārtoja savu mazo ceļojuma somu.
Es viņu apskāvu un sajutu viņas dārgo smaržu mākoni. – Dari, kas jādara, mīļā. Es tevi mīlu.
Sīkumi, kurus es izvēlējos nepamanīt
Materiālu nogurums nekad nenotiek pēkšņi – tam vienmēr ir kādi iepriekšēji iemesli. Arī mūsu dzīvē parādījās “skaņas”, kurām tur nevajadzēja būt.
Līdzās Martas nogurumam parādījās jaunas rotaslietas, dārga kosmētika un smalkas zīda šalles, kuras nebūt neierakstījās mūsu ģimenes budžetā.
– Zane dāvināja. Viņai vīrs no komandējuma atveda divas, – Marta atteica ar vieglumu balsī, kad es ieminējos par jauno rokassprādzi uz viņas plaukstas locītavas.
Es to norakstīju uz savu nogurumu. Strādājot divās slodzēs, prāts mēdz spēlēt dīvainus jokus. Es cēlos pirms rītausmas, lai paspētu uz pamatdarbu, un atgriezos mājās krietni pēc pusnakts. Manas rokas bija nosalušas un stīvas, pleci šķita smagi no saspringuma, un Passata salons jau hroniski smaržoja pēc picām, burgeriem un indiešu karija.
Ceturtdienas vakarā pilsētu klāja īpaši bieza migla, kas kopā ar krītošo sniegu padarīja braukšanu par īstu pārbaudījumu. Es biju pie sava spēku izsīkuma robežas un plānoju šo piegādi padarīt par pēdējo. Lietotnē parādījās steidzams pasūtījums – vakariņas diviem no dārga suši restorāna. Adrese – Baltezers. Ekskluzīva māja priežu ielenkumā, pašā ezera krastā, kur pat sniegs šķita baltāks un klusums – dārgāks.
Tikšanās, kuru nebija iespējams ieplānot
Es piebraucu pie iespaidīgas stikla un koka villas Baltezera klusākajā galā. Augstais metāla žogs un videonovērošanas kameras liecināja, ka šeit dzīvo cilvēki, kuri augstu vērtē savu privātumu. Apstājos pie gājēju vārtiņiem un nospiedu izsaukuma pogu, mīņājoties aukstumā un mēģinot sasildīt nosalušos pirkstus.
– Klausos! – pēc brīža namrunī atskanēja zema, pašpārliecināta vīrieša balss. Tajā skanēja saimnieka autoritāte, kas lika man neviļus iztaisnot muguru.
– Labvakar! Bolt Food. Man ir pasūtījums Kasparam L.
– Ā, lieliski! Mana viešņa tūlīt iznāks un paņems, esmu aizņemts sarunā, – vīrietis atteica, un atskanēja īss, metālisks klikšķis, kas liecināja, ka vārtiņu elektriskā slēdzene ir atbrīvota.
Es iegāju iekšpusē un paliku stāvam pie vārtiņiem, turot silto somu un vērojot, kā aptuveni desmit metru attālumā lēnām atveras mājas masīvās durvis. No tām iznāca sieviete. Viņas siluets silto gaismu fonā izskatījās neierasti pazīstams, taču mans prāts sākumā atteicās pieņemt šo informāciju – tas šķita kā kļūdains aprēķins, kam nav vietas realitātē.
Viņa nebija semināra apģērbā, un viņai pie rokas nebija klēpjdatora somas vai lietišķu dokumentu mapes. Viņa bija tērpta elegantā, vieglā mājas tērpā, mati bija rūpīgi ieveidoti lokās, un viņas kustībās bija tāds miers, kādu es mūsu kopīgajā dzīvoklī nebiju redzējis mēnešiem ilgi.
Viņa gāja pāri pagalmam nesteidzīgi, baudot dzestro vakara gaisu – pilnīgi atšķirīga no tās steidzīgās un nogurušās sievietes, kura rīta agrumā pie mūsu mājas sliekšņa atvadījās no manis ar ātru skūpstu.
Kad viņa pienāca pavisam tuvu un pagalma lampas gaisma tieši izgaismoja viņas seju, manā prātā iestājās neaprakstāms klusums – tāds, kāds mēdz būt tikai mirkli pirms pamatīgas konstrukcijas sabrukšanas. Tajā sekundē visi iepriekšējie mēneši, visi mani meli par „darbu birojā” un viņas stāsti par semināru Siguldas muižā, kas atrodas vairāk nekā četrdesmit kilometru attālumā, salikās vienā skaidrā un neapstrīdamā bildē.
Man pretī nāca Marta. Mana sieva.
– Marta? – es pusčukstus pajautāju, noņemot cepuri. Mana balss skanēja sveši pat man pašam.
Viņas soļi pēkšņi aprāvās, un roka, kas jau bija pastiepta pēc sūtījuma, sastinga pusceļā. Marta palika stāvam pilnīgā nekustīgumā, it kā pēkšņi būtu pazaudējusi visus vārdus. Viņa raudzījās uz mani – uz savu vīru, kurš turpat vārtu priekšā stāvēja vecajā, zaļajā darba jakā ar koši zaļo Bolt somu rokās.
Viņas skatienā nebija nekādu paskaidrojumu vai tūlītējas nožēlas – tur valdīja tikai sastindzis klusums un lēna apziņa, ka šajā sekundē mūsu kopīgā pagātne ir vienkārši apstājusies.
– Mārtiņ… Ko tu šeit dari? – viņa iečukstējās, un viņas balss trīcēja tāpat kā viņas rokas, kas bija pastieptas pēc sveša vīrieša pasūtītā ēdiena.
– Es strādāju, Marta. Es krāju naudu mūsu Itālijas ceļojumam. Es gribēju tevi pārsteigt, – es mierīgi atbildēju. Tajā brīdī mana inženiera loģika pārņēma vadību, it kā aizsargājot mani no sabrukuma. Emocijas tika “izslēgtas”, atstājot tikai tīrus faktus. – Lūk, tavas vakariņas. Diviem. Kā pasūtīts.
Es nejutu dusmas. Es jutu tikai dīvainu atvieglojumu. Mīkla bija atminēta. Konstrukcija bija sabrukusi, bet vismaz es vairs nemēģināju viens pats noturēt to, kas jau sen bija zaudējis stabilitāti. Bija noticis pēdējais lūzums, un beidzot viss bija skaidrs.
Vai tā gadījumā nav….
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk (Nākamajā lapā uzzini, kā Mārtiņa dzīve mainījās pēc šī notikuma)
