Katrs autovadītājs vismaz reizi dzīvē ir piedzīvojis šo sajūtu: kad uz tukša ceļa pēkšņi parādās figūra ar zizli un liek apstāties. Sirds izlaiž sitienu, domas kļūst sajauktas, un rokas sniedzas pēc dokumentiem.
Esam pieraduši pie domas, ka pēc apstāšanās inspektoram vajadzētu pieiet pie jums, iepazīstināties ar sevi un paskaidrot iemeslu. Bet dažreiz notiek kaut kas dīvains. Jūs apstājaties, ieslēdzat avārijas gaismas, gaidāt minūti, divas, piecas, un neviens netuvojas. Inspektors stāv malā, runā ar kādu pa rāciju, aizpilda dokumentus vai vienkārši vēro. Galvā sāk virpuļot domas. Varbūt viņi mani nepamanīja?
Varbūt es varu tagad doties prom? Ja nu tā ir pārbaude? Tieši šajā brīdī lielākā daļa autovadītāju pieļauj liktenīgu kļūdu, kas vēlāk viņiem izmaksā naudas sodu vai pat tiesību atņemšanu. Šajā rakstā mēs izpētīsim, kāpēc inspektori izmanto šo taktiku, ko likums saka par gaidīšanas laikiem un kā neiekrist slazdā un ietaupīt gan stresu, gan naudu.
Gaidīšanas psiholoģija jeb kāpēc inspektors vilcinās
Vispirms mums ir jāsaprot, kas notiek autovadītāja prātā, kurš stāv ceļa malā un gaida. Laiks šādā situācijā paiet neticami lēni. Katra sekunde šķiet kā mūžība. Autovadītājs sāk nervozēt, izdomājot iemeslus apturēšanai un garīgi pārskatot iespējamos pārkāpumus. Tā ir dabiska reakcija uz stresu. Un pieredzējuši inspektori labi apzinās šo cilvēka psihes īpašību.
Viņi apzināti apstājas, lai palielinātu spriedzi. Kad cilvēks atrodas šādā apturētā stāvoklī, viņš ir daudz neaizsargātāks pret manipulācijām. Viņu spēja pieņemt racionālus lēmumus ir traucēta, un viņi var izdarīt kaut ko muļķīgu, piemēram, vienkārši aizbraukt prom, domājot, ka inspektors ir aizņemts vai ir zaudējis interesi. Bet patiesībā inspektors nevienu nav zaudējis.
Viņš rūpīgi novēro autovadītāja reakcijas. Ja autovadītājs kļūst nervozs, papurina galvu, iedarbina dzinēju vai, vēl ļaunāk, aizbrauc, tas dod inspektoram formālu ieganstu piemērot bargākas sankcijas. Galu galā no juridiskā viedokļa autovadītājs, kurš sāk braukt bez atļaujas, ignorē likumīgu rīkojumu apstāties. Tas ir pavisam cits raksts. Tāpēc pauze nav aizmāršība, bet gan apzināta taktiska rīcība, kuras mērķis ir provocēt autovadītāju pārkāpt likumu.
Ko likums saka par gaidīšanas laiku un pušu atbildību?
Tagad aplūkosim jautājuma juridisko pusi. Ceļu satiksmes noteikumos ir skaidri norādīts, ka autovadītājiem ir pienākums apstāties pēc inspektora pieprasījuma. Šis pieprasījums ir jāizpilda nekavējoties un droši. Tomēr attiecībā uz inspektora rīcību pēc apstāšanās viss ir daudz mazāk konkrēti. Iekšlietu ministrijas administratīvie noteikumi nosaka, ka inspektoram ir jāpieiet pie autovadītāja, jāiepazīstas ar sevi un jāpaziņo apstāšanās iemesls.
Tomēr likums nenosaka skaidru laika grafiku, kurā viņam tas jādara. Ir formulējums “bez kavēšanās”, bet to, kas tiek uzskatīts par kavēšanos, katrs indivīds interpretē atšķirīgi. Vienam inspektoram minūtes gaidīšana ir normāla; citam pat piecas minūtes ir nepietiekamas. Šī juridiskā nenoteiktība rada pamatu manipulācijām. Tehniski inspektors nepārkāpj nekādus noteikumus; viņš vienkārši nesteidzas.
Vadītājs, kurš negaida un aizbrauc, pārkāpj ļoti specifisku likumu par likumā noteikta apstāšanās rīkojuma neievērošanu. Sods par šo likumu var atšķirties. Bet, ja inspektors uzskata, ka vadītājs tīši izvairās no likuma ievērošanas, vai ja pārkāpums ir atkārtots, lieta var novest pie administratīva aresta vai vadītāja apliecības atņemšanas. Tāpēc aizbraukt, negaidot inspektoru, ir stingri aizliegts neatkarīgi no tā, cik ilga varētu šķist gaidīšana.
Kā uzvesties šādā situācijā
Tātad, jūs esat apturēts, un inspektors netuvojas. Ko jums darīt? Pirmais un vissvarīgākais noteikums ir saglabāt mieru. Atcerieties, ka šī ir tikai nervu spēle, un jūs varat uzvarēt, ja neļaujaties savām emocijām. Otrais noteikums ir palikt uz vietas. Neizslēdziet dzinēju, ja ārā ir auksts, bet arī nemēģiniet aizbraukt. Trešais noteikums ir ieslēgt videoreģistratoru, ja jums tāds ir. Ja nē, varat ieslēgt kameru savā tālrunī un ierakstīt visu, kas notiek jums apkārt.
Ierakstam jābūt nepārtrauktam, lai gaidīšanas laiks būtu redzams. Ceturtais noteikums: ja gaidīšana ieilgst, teiksim, piecas līdz septiņas minūtes, jūs varat veikt aktīvas, tomēr likumīgas darbības. Piemēram, zvaniet uz 102 vai 112 un informējiet operatoru, ka jūs apturēja ceļu likumsarga darbinieks, bet viņi ilgu laiku nav tuvojušies jūsu automašīnai.
Norādiet savas koordinātas, apturēšanas vietu un patruļmašīnas datus. Operators ierakstīs jūsu zvanu, un tas kalpos kā papildu pierādījums tam, ka jūs neslēpāties, bet gan labticīgi gaidījāt. Turklāt pats zvans bieži vien atdzīvina inspektorus. Viņi saprot, ka viņiem ir darīšana ar kompetentu autovadītāju, un parasti nekavējoties maina savu taktiku, pieeju un sāk izskatīt lietu. Nekādā gadījumā nedrīkst taurēt, kliegt, izkāpt no automašīnas vai doties pie likumsargiem.
Ko var sazvanīt [a 102? Šis teksts (tulkojums) ir briesmīgs…