Vija stāvēja dzemdību nama gaitenī un turēja rokās krizantēmu pušķi. Viņas dēls Mārtiņš tikko bija iznācis ar apjukušu seju
– Mamm, tur ir kaut kas dīvains, – viņš klusi teica.
– Kas notika? Ar meitenīti viss kārtībā?
– Ar meitenīti jā. Bet par Lieni nezinu. Viņa ir kaut kāda citāda.
Sieviete devās iekšā. Liene gulēja gultā, ar izlaistiem matiem. Blakus gultiņā gulēja jaundzimusī. Vedekla ieraudzīja vīramāti un sāka neskaidri runāt.
– Vija, es visu sapratu. Man bija pravietisks sapnis, un atnāca apskaidrība.
Vija kļuva piesardzīga. Pēc kā tāda sievietēm mēdz būt visādi, viņa zināja. Izmaiņas, piedzīvotais, nogurums.
– Liene, ko tu saprati?
– Par vārdu. Mēs nevaram dot viņai parastu vārdu. Tas pazudinās viņas unikalitāti. Viņai vajag īpašu vārdu. Kas kļūs par mantru. Par amuletu.
Vīramāte apsēdās uz krēsla, nolika pušķi uz nakts skapīša.
– Liene, mēs taču apspriedām. Tu teici, ka vēlies meitu nosaukt par Milānu vai Arīnu.
Vedekla strauji grozīja galvu.
– Tas bija pirms. Bet tagad es jūtu īstu saikni ar meitu. Es redzu viņas likteni. Viņai vajag vārdu ar augstu vibrāciju. Ar spēka kodu.
– Kādu tieši? – piesardzīgi pajautāja Vija.
– Aolita. Vai Astrēja. Vai Caca.
Sieviete pamirkšķināja acis. Viņai likās, ka ir pārklausījusies.
– Caca?
– Jā. Tas ir sens vārds. Tas nozīmē karaliskumu.
Vija neizpratnē paskatījās uz vedeklu, mēģināja pajokot.
– Liene, tu nopietni? Caca? Meiteni skolā izsmies.
– Neizsmies. Tas ir spēcīgs vārds. Tas viņu aizsargās.
– No kā aizsargās? No normālas ikdienas?
Vedekla piepūtās.
– Jūs nesaprotat. Es jūtu šī vārda enerģiju. Tas rezonē ar viņas dvēseli.
Vija nopūtās. Vajadzētu parunāt ar kādu speciālistu. Varbūt tā ir kaut kāda novirze te vai kas. Pēc trim dienām Lieni ar meitenīti palaida mājās. Mājās viņa turpināja uzstāt uz dīvaino vārdu. Mārtiņš mēģināja pierunāt sievu, bet viņa bija nepiekāpīga.
– Lieniņ, padomāsim vēlreiz. Aolita – tas taču ir tēls no fantastikas. Cilvēkiem radīsies asociācijas.
– Lai rodas. Tas ir skaists vārds.
– Bet kā viņu sauks bērnudārzā? Aļa? Lita?
– Viņu sauks pilnā vārdā. Aolita. Vai Caca.
Dēls bezpalīdzīgi paskatījās uz māti. Vija nolēma rīkoties citādi. Apsēdās blakus vedeklai, sāka runāt maigi.
– Liene, es saprotu, ka tu vēlies dot meitai īpašu vārdu. Bet padomāsim praktiski. Dokumenti, skola, augstskola. Tā taču nav rotaļlieta. Tas ir cilvēks, kuram būs jādzīvo ar šo vārdu.
Vedekla spītīgi skatījās.
– Vija, jūs esat no citas paaudzes. Jūs nesaprotat mūsdienu tendences. Tagad visi dod bērniem neparastus vārdus.
– Neparastus – jā. Bet ne absurdus. Marta, Sofija, Eva – tie ir neparasti, bet normāli vārdi.
– Tas ir garlaicīgi. Mana meita nebūs garlaicīga.
Sieviete saprata, ka ar loģiku šeit neko nepanāks. Liene atrodas kaut kādā savā pasaulē. Kur vārdi “vibrē un rezonē”. Pagāja vēl viena nedēļa. Bija jābrauc reģistrēt, jāsaņem apliecība. Liene paziņoja galīgo izvēli.
– Leorija. Vai Caca labāk? Šis vārds man atnāca sapnī. Šis vārds nodrošinās mūsu meitai pārpasaulīgu mīlestību un garīgu diženumu.
Mārtiņš nespēja izteikt pat vienu vārdu. Viņš pilnīgi nezināja ko teikt un kas te notiek.
– Liene, par ko tu runā?
– Tu nesaproti manu saikni ar meitu.
Dēls apjuka. Sieva vainoja viņu nejūtībā. Viņš mētājās starp vēlmi viņu mierināt un domām par to, ka meiteni tiešām nosauks par Leoriju. Vija klausījās šo sarunu no virtuves. Tad ienāca istabā, apsēdās blakus vedeklai. Runāja mierīgi, bez pārmetumiem.
– Liene, labi. Sauksim viņu par Leoriju. Bet tūlīt pat izlemsim, kā mēs viņu aizsargāsim.
Vedekla pārsteigta paskatījās.
– Aizsargāsim no kā?
– No cilvēkiem. Kad pagalmā viņu apcels, vai tu iziesi un katram bērnam skaidrosi par “vārda vibrācijām”? Kad skolotāja skolā nevarēs izrunāt šo vārdu un to izlocīs pa savam, vai tu iesi uz katru stundu? Kad bibliotēkā smiesies par vārdu kartītē, vai tu skaidrosi par “spēka kodu”?
Madara klusēja.
– Tas būs tavs darbs, – Vija turpināja. – Aizsargāt viņu. Katru dienu. No smiekla, no neizpratnes, no tā, ka cilvēki uzskatīs šo vārdu par muļķību, kaitinās, apsaukās. Vai esi gatava tādai dzīvei? Katru dienu, daudzus gadus pēc kārtas?
Vedekla paskatījās uz gulošo meitu gultiņā. Viņas seja noraustījās. Pārliecība, kas bija turējusies divas nedēļas, pēkšņi sāka drupt.
– Bet tas ir skaists vārds, – viņa pačukstēja.
– Liene, tas ir neparasts vārds. Bet vārda skaistums nav tā vērts, lai bērns paciestu visu mūžu. Tu vēlies dot viņai spēku? Dod viņai normālu vārdu, lai viņai nebūtu jātērē spēki paskaidrojumiem un attaisnojumiem.
– Es vienkārši gribēju, lai viņa būtu īpaša.
– Viņa tev vienmēr būs īpaša. Bet ne vārda dēļ. Bet tāpēc, ka tu esi viņas mamma. Tāpēc, ka jūs viņu mīlat. Vārds nepadara cilvēku unikālu. Cilvēks padara vārdu.
Liene ilgi sēdēja klusējot. Šūpoja meitu, skatījās uz viņu. Tad klusi teica.
– Labi. Lai ir Alise.
Mārtiņš atviegloti nopūtās. Vija pamāja.
– Skaists vārds. Un normāls. Viņai ar to būs labi.
Nākamajā dienā viņi brauca reģistrēt meitu trijatā. Liene sēdēja aizmugurējā sēdeklī ar meitenīti rokās. Klusēja visu ceļu. Vija redzēja, ka vedekla vēl nav pilnībā atlaidusi savu ideju. Bet mātes instinkts izrādījās spēcīgāks. Aizpildīja dokumentus. Liene uzrakstīja vārdu ar trīcošu roku. Alise. Vienkāršs, saprotams, skaists vārds. Sieviete paskatījās uz papīru un pēkšņi pasmaidīja.
– Bet tiešām labs vārds. Alise.
Vija ar smaidu apskāva vedeklu.
– Lielisks vārds. Viņai ir paveicies ar mammu, kura laicīgi apstājās.
Vedekla nošņukstējās.
– Vija, piedodiet man. Es tiešām nezinu, kas man bija uznācis. Pēc tā visa viss sajuka galvā. Šķita, ka tikai caur neparastu vārdu es varu dot viņai kaut ko svarīgu.
– Tu dosi viņai mīlestību. Rūpes. Normālu bērnību. Tas ir svarīgāk par visām vibrācijām.
Viņi iznāca no dzimtsarakstu nodaļas ar dzimšanas apliecību. Alise gulēja ratiņos. Parasta meitene ar parastu vārdu. Kura augs bez dīvainu fantāziju nastas uz saviem pleciem. Vakarā Vija sēdēja mājās un domāja par šo stāstu. Liene gandrīz nosauca mazmeitu par Leoriju vai Cacu. Kaut kādu sapņu un apskaidrību dēļ. Labi, ka izdevās viņu apturēt.
Sieviete paskatījās uz mazulītes foto telefonā. Alise. Labs vārds, kas neizraisīs jautājumus. Meitene pateiks paldies, kad izaugs. Bet Liene pamazām atguvās. Nomierinājās, galva kļuva skaidrāka. Jau pēc mēneša viņa pati smējās par savām idejām.
– Iedomājies, Mārtiņ, es gribēju viņu nosaukt par Leoriju! Kas man bija uznācis! Par Cacu vai Aolitu es vispār nekomentēšu. Vāks vienkārši. Labi, ka jūs mani atturējāt.
Vīrs smaidīja. Galvenais, ka viss šeit beidzās labi. Un meitiņa dabūja normālu vārdu. Nevis kļuva prāta aptumsuma liecinieci.
