Es atradu veidu, kā 15 minūtēs izcept mīkstus cepumus, kas tiešām kūst mutē

Februāra vēsajās pēcpusdienās, kad gaisma aiz loga sāk zust agri, nekas nesilda labāk par tasi tējas un pašceptiem cepumiem.

Esmu atklājusi recepti, kas ir kļuvusi par manu galveno glābēju reizēs, kad gribas ko īpašu, bet nav vēlmes pusi dienas pavadīt virtuvē.

Šie cepumi, kurus dēvē par “Kūstošo ledu”, pilnībā attaisno savu nosaukumu – tie ir tik trausli un gaisīgi, ka tiešām šķietami izkūst uz mēles.

Stāsta, ka šī recepte radusies nejaušas kļūdas dēļ kādā Francijas konditorejā, kad māceklis sajaucis miltu un sviesta proporcijas. Rezultāts izrādījās tik labs, ka tagad šis deserts ir populārs visā pasaulē.

Manā virtuvē šie cepumi ir iecienīti tieši februārī, jo tie lieliski sader ar siltiem dzērieniem un rada mājīgu mieru pēc darba dienas.

Zemāk esmu sīki aprakstījusi, kā es tos gatavoju, bet precīzu sastāvdaļu sarakstu meklē pašā raksta nobeigumā.

Kāpēc šie cepumi ir tik īpaši?

Lielākais noslēpums slēpjas mīklas sastāvā un tekstūrā. Esmu ievērojusi, ka tieši ciete ir tā, kas padara cepumus tik trauslus. Kamēr milti dod struktūru, ciete neļauj mīklai kļūt cietai vai gumijotai. Tāpat es vienmēr parastā cukura vietā izmantoju pūdercukuru – tā smalkais malums palīdz mīklai kļūt neticami viendabīgai un gludai.

Vēl viens būtisks knifs ir eļļu kombinācija. Es vienmēr izmantoju gan labas kvalitātes sviestu, gan nedaudz augu eļļas. Sviests dod to klasisko, bagātīgo garšu, savukārt augu eļļa piešķir mīklai vajadzīgo elastību un neļauj cepumiem kļūt pārāk “smagiem.”

Mīklas gatavošana bez steigas

Es sāku ar to, ka istabas temperatūras mīksto sviestu sajaucu ar augu eļļu, pievienojot šķipsniņu sāls un vaniļas cukuru aromātam. Tad iesijāju pūdercukuru un visu kārtīgi izmaisu. Miltus es nekad neberu visus uzreiz – es tos sajaucu ar cieti un pievienoju masai pamazām.

Sākumā mīklu var maisīt ar karoti, bet beigās es to ātri samīcu ar rokām. Šeit svarīgi ir “neizmīcīt” mīklu par daudz. Tiklīdz tā ir kļuvusi elastīga un vairs nelīp pie rokām, darbu var beigt. Es veidoju nelielas desiņas, kuras sagriežu vienādos gabaliņos – tā cepumi izskatās kā mazas, glītas podziņas.

Cepšana un svarīgais mirklis pie krāsns

Kad cepumi ir sarindoti uz plāts, es tos lieku 180 grādos sakarsētā cepeškrāsnī. Te ir jūtīgākais moments – cepšana ilgst aptuveni 15 minūtes. Virtuve tūlīt pat piepildīsies ar smaržu, kas atgādina mazas franču maiznīcas.

Mans personīgais padoms: nekad negaidiet, kamēr šie cepumi kļūst brūni. Tiklīdz redzat, ka malas ir kļuvušas stingras, bet virspuse joprojām ir gaiša – tie ir gatavi. Ja tos pārcepsiet, tie zaudēs savu īpašo “kūstošo” struktūru.

Tiklīdz izņemu no krāsns un tie ir vēl silti, es tos dāsni apviļāju pūdercukurā.

Kādēļ tie ir ideāli februārim

Februāra pelēkumā mums visiem gribas nedaudz vairāk maiguma un gaismas. Šie cepumi ir tik balti un gaisīgi, ka tiešām atgādina pēdējo ziemas sniegu.

Tie neprasa daudz laika, tāpēc varat tos izcept pat darba dienas vakarā, lai iepriecinātu sevi un mājiniekus. Tie ir vienkārši, bet tajā pašā laikā eleganti, un lieliski glabājas kārbiņā vairākas dienas.