Pirms kāda laika es nolēmu pamēģināt ko tādu, kam pati sākumā īsti neticēju. Man vienmēr šķita, ka izdiedzēt hibiska jeb Ķīnas rozes saknes no vienas pašas lapas, kurai nav pat maza kātiņa, ir praktiski neiespējami.
Tomēr ziņkāre guva virsroku, un es sāku eksperimentu, kas izvērtās pavisam citādi, nekā plānots. Rezultāts mani tiešām pārsteidza – kad beidzot izvilku lapas no ūdens, saknes bija izaugušas tik garas, ka to mērīšanai nācās meklēt lineālu.
Eksperimenta sākums un pirmie izaicinājumi
Viss sākās pirms gandrīz diviem gadiem. Man mājās jau aug vairākas kuplas Ķīnas rozes, kas izaudzētas no parastiem spraudeņiem, tāpēc jauni stādi man nebija vajadzīgi. Tas drīzāk bija principa jautājums, jo es vēlējos praktiski pārbaudīt, vai viena pati lapa spēj ne tikai izdzīt saknes, bet arī kļūt par pilnvērtīgu augu.
Sākumā man bija septiņas lapas, ko iestādīju melnā podiņā, un ik pa laikam tās uzmanīgi atraku, lai apskatītos, kas notiek zem zemes. Saknes tur tiešām bija un turpināja augt, taču nekas vairāk nenotika.
Nebija neviena jauna dzinuma vai pumpura; lapas vienkārši dzīvoja savu dzīvi, it kā būtu sastingušas laikā.
Iedvesma no lasītāja un jauna pieeja
Kādā brīdī es saņēmu ziņu no lasītāja, kurš apgalvoja pretējo. Viņam pēc divu gadu gaidīšanas no šādas lapas tomēr bija izaudzis jauns dzinums.
Tas man lika vēlreiz apšaubīt savus pieņēmumus, jo, ja jau daba ir devusi lapai spēju audzēt tik milzīgu sakņu sistēmu, tad tam ir jābūt kādam mērķim.
Es nolēmu mēģināt vēlreiz, bet šoreiz izmantot nedaudz citādu pieeju. Pavasarī paņēmu jaunas lapas un to kātiņu apakšdaļā izveidoju nelielus iegriezumus.
Mana doma bija tāda: ja lapa tiks nedaudz traumēta, tā varbūt centīsies aktīvāk atjaunoties un izdzīs jaunu dzinumu tieši tajā vietā.
Alvejas izmantošana sakņu stimulēšanai
Šoreiz es lapas neliku uzreiz zemē, bet atstāju ūdens burciņās, jo man gribējās redzēt katru izmaiņu, kas notiek ar saknēm. Lai procesu nedaudz “iekustinātu”, es ūdenim pievienoju sasmalcinātu alvejas lapu.
Sagriezu to mazos gabaliņos un iemetu turpat burciņā pie hibiska.
Alveja ir plaši pazīstama ar savām stimulējošajām un antiseptiskajām īpašībām, un es cerēju, ka šis dabiskais palīgs veicinās augšanu.
Pēc kāda laika skats burciņā kļuva neticams, jo saknes bija tā saaugušas, ka aizpildīja visu brīvo vietu, savijoties ciešā spirālē gar burkas sienām.
Neticamie rezultāti un tālākā stratēģija
Kad es tās uzmanīgi izņēmu un mēģināju iztaisnot, sapratu, ka ar aci garumu vairs nevar precīzi noteikt. Izmērot saknes ar lineālu, redzēju, ka tās sasniegušas pat 50 centimetru garumu.
Interesanti, ka šoreiz saknes nebija izaugušas tikai pašā kātiņa galā, bet arī tajās vietās, kur biju izdarījusi iegriezumus, kas pierāda auga milzīgo dzīvotgribu. Pēc mērīšanas es tās pašas saknes uzmanīgi saritināju atpakaļ un ieliku tajās pašās mazajās burciņās.
Daudzi varētu jautāt, kāpēc nepārstādīt tās lielākā podā, taču mana stratēģija ir radīt lapām nedaudz “stresa” apstākļus. Ja tām būs pārāk parocīgi un plaši, tās var turpināt audzēt tikai saknes, bet šaurībā tās, iespējams, beidzot sapratīs, ka ir pienācis laiks parādīt arī kādu zaļu dzinumu virs ūdens.
