Šo patiesību par attiecībām ar bērniem un savu lomu ģimenē es sāku saprast tikai tagad, kad man tūlīt būs septiņdesmit gadu. Tā neatnāca negaidīti..
Drīzāk tā lēnām un pacietīgi nobrieda gadu gaitā caur ikdienas ieradumiem, klusām gaidām un tiem mazajiem, nemanāmajiem sarūgtinājumiem, ar kuriem saskaras gandrīz katra sieviete pēc aiziešanas pensijā.
Es ilgi nevarēju sev noformulēt, kāpēc pēc visa nodzīvotā — pēc gadiem ilgām rūpēm, bezmiega naktīm un nebeidzamām klapatām — tikšanās ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem man vairs nedeva agrāko siltumu.
Tā vietā katrs apmeklējums pie meitas vai dēla manī atstāja tikai nogurumu un dīvainu tukšuma sajūtu, ko pēc tam nevarēju izvēdināt no sava dzīvokļa dienām ilgi.
Pelēkie rīti un bankas izdrukas realitāte
Aiz loga ir ziema, un šogad tā šķiet īpaši smaga un pelēka. Purvciema pagalmos, turpat netālu no Mēbeļu nama, sniegs ir pārvērties netīrā putrā, un katrs solis līdz tuvākajam veikalam vai 17. trolejbusa pieturai manām locītavām ir īsts pārbaudījums.
Taču, neskatoties uz to, es spītīgi gāju. Es stiepu smagas somas, it kā no tā būtu atkarīga manas ģimenes izdzīvošana. Man likās, ka bez manis viņi nepaēdīs pareizi, nesapratīs svarīgāko vai vienkārši netiks galā ar savu ikdienas skrējienu.
Nesen es sēdēju pie sava mazā virtuves galda un ilgi pētīju savu pēdējo bankas izdruku. Tur melns uz balta bija rakstīts skaitlis, kas nosaka manu dzīvi — pieci simti divpadsmit eiro. Tā ir mana mēneša pensija par visu mūžu, ko esmu pavadījusi darbā.
Kad es prātā atvelku maksu par apkuri, kas šomēnes ir kļuvusi vēl dārgāka, elektrību un ūdeni, pāri paliek tieši tik daudz, lai pietiktu pašām vienkāršākajām lietām. Pat tas mīkstais vilnas pleds, kas silda manas locītavas drēgnajos rītos, šķiet kā greznība. Es eju garām veikala plauktiem un automātiski meklēju akciju preces, rēķinot katru centu.
Tomēr, kad piezvanīja dēls un ieminējās, ka bērniem gribas ko garšīgu, mana balss klausulē nemainījās. Es mierīgi teicu, ka, protams, atbraukšu un visu nopirkšu. Es atkal tērēju tos nedaudzos eiro, ko biju atlikusi jauniem apaviem no tirdziņa, lai tikai nopirktu mazbērniem kārtējos “Kārums” sieriņus vai gaļu kopīgajām vakariņām.
Es noliku telefonu un ilgi skatījos uz kailajiem kastaņu zariem aiz loga, jūtot, kā iekšā aug kluss rūgtums. Viņiem ir jaunas mašīnas, ceļojumi un dārgi hobiji, bet viņi joprojām gaida, ka es viņus atbalstīšu. Viņi tiešām laikam domā, ka man pagrabā aug naudas koks, nevis katrs eiro tiek rūpīgi pārcilāts pirms tērēšanas.
Kad mūžīgās rūpes sāk traucēt
Tikai pēc sešdesmit piecu gadu sliekšņa es pirmo reizi atļāvos sev godīgi pajautāt — kāpēc es to visu daru? Vai mana nebeidzamā vēlme palīdzēt nav kļuvusi par tādu kā klusu prasību pēc mīlestības? Kļuva skaidrs, ka es ne tikai neļauju bērniem pašiem uzņemties atbildību par savu dzīvi, bet arī pati esmu aizmirsusi, kā tas ir — būt vienai un justies labi.
Tie mūžīgie braucieni pāri Zemitāna tiltam ar smagiem katliem un padomiem, kurus neviens īsti negaidīja, bija ne tik daudz mīlestība, cik mēģinājums noturēties viņu dzīvēs.
Man bija bail palikt aiz borta, tikt aizmirstai. Bet realitāte izrādījās pavisam citāda. Brīžos, kad bērniem tiešām vajadzēja kādu, uz ko paļauties vai ar ko izrunāties, viņi vērsās pie draugiem vai runāja savā starpā. Man tika atvēlēta tikai un vienīgi funkcionāla loma.
Es biju tas cilvēks, kurš atnes siltu ēdienu, izmazgā traukus un rada to omulīgo “omītes fonu”, bet manu patieso viedokli vai sajūtas neviens neprasīja. Tas bija mokoši un sāpīgi, jo es redzēju, kā bērni saraucas, kad es sāku runāt par savām ikdienas lietām. Viņi gaidīja, kad es pabeigšu darbus un iešu prom, lai viņi varētu atgriezties pie savas “īstās” dzīves.
Zupa, ko neviens neprasīja, un klusais protests
Vienā tādā aukstā un vējainā janvāra pēcpusdienā, kad biju atkal ieradusies viņu mājā Teikā ar savām somām, es mēģināju pamācīt mazmeitu. Es viņai stāstīju, ka ziemā ir jādzer silta tēja un jāēd zupa, citādi organisms novājināsies.
Viņa pat nepacēla galvu no sava telefona ekrāna, vienkārši kaut ko neomulīgi norūca. Dēls tikai klusi pamāja ar galvu, pat nepaskatoties uz mani, bet vedekla jau stāvēja gaitenī ar manu tukšo somu rokās, skaidri dodot mājienu, ka vizītei laiks beigties.
Viņa teica, ka viņiem tūlīt jādodas uz treniņu Sporta centrā un laika sarunām vairs nav. Es stāvēju kāpņu telpā, klausoties, kā aiz muguras aizveras smagās durvis, un jutu, kā rīklē kāpj kamols.
Viss, ko es biju darījusi ar labākajiem nodomiem, tika uztverts kā mēģinājums kontrolēt viņu laiku un telpu. Es vairs neatgriezos mājās ar pacilātību. Es jutos kā lieks troksnis, kas izjauc viņu perfekto ikdienu. Un visvairāk mani uztrauca apziņa, ka es biju sadalījusi savu mazo pensiju sīknaudā, lai tikai aizvestu viņiem kaut ko garšīgu, kamēr pati mājās sēdēju pustumsā, lai ietaupītu uz elektrības rēķina.
Zvans, kas piespieda apstāties
Pagājušās ziemas vidū notika kaut kas tāds, kas beidzot pārcirta šo sasaisti. Es jau biju uzvilkusi mēteli un krāmēju somā pašceptus pīrādziņus, kad atskanēja meitas zvans.
Viņas balss skanēja pārsteidzoši mierīgi un vēsi. Viņa teica, ka varbūt šonedēļ man nevajadzētu braukt, jo bērniem ir jāmācās un viņi paši esot pārguruši no darbiem. Viņa ieteica labāk izdomāt ko citu kādu citu reizi.
Šie vārdi, lai arī nebija rupji, mani burtiski apstādināja istabas vidū. Es apsēdos krēslā, joprojām mētelī, un somas ar pīrāgiem palika turpat uz grīdas. Es paliku savā dzīvoklī vienu dienu, tad nedēļu, tad veselu mēnesi.
Sākumā manī valdīja neizpratne un klusa nepatika. Pa ieradumam galvā joprojām šķetināju domas — kā viņi tur tiek galā bez manas palīdzības? Bija brīži, kad roka pati sniedzās pēc telefona, lai pajautātu, vai viss kārtībā, vai vienkārši aizbrauktu un pierādītu, ka mana klātbūtne joprojām ir svarīga.
Likās, ka bez manām rūpēm viņu ikdiena apstāsies. Tomēr es sevi apturēju.
Es vienkārši paliku mājās, vērojot, kā aiz loga lēnām mainās ziemas ainava, un šajā mierā es sāku saskatīt lietas pavisam citādā gaismā.
(Turpinājums otrajā lapā…)
