Daudzi dārza saimnieki, plānojot jaunas siltumnīcas iegādi, lielāko vērību velta karkasa izturībai vai polikarbonāta biezumam. Tomēr prakse rāda, ka vislielākās galvassāpes mēdz sagādāt šķietami sīkumi, par kuriem uzstādīšanas brīdī neviens neiedomājas.
Izrādās, ka viena neizdarība montāžas sākumā var novest pie situācijas, kad pēc pāris gadiem segums izskatās bēdīgi un vienīgais reālais risinājums ir tā pilnīga nomaiņa.
Kāpēc siltumnīcas pamati ir svarīgi ne tikai stabilitātei?
Pieredzējuši dārznieki pamanījuši, ka siltumnīcas novietošana tieši uz augsnes jeb “tīrā laukā” ir pirmais solis pretī nebeidzamām rūpēm. Ja apkārt siltumnīcai ir zāliens, saimnieks drīz vien saskaras ar nepieciešamību zāli gar pašām konstrukcijas malām izplūkt ar rokām vai griezt ar speciālām šķērēm. Parastā zāles pļāvēja asmeņi klāt netiek, un dārzs sāk izskatīties nekopts.
Vēl nopietnāka problēma rodas, kad zāles saknes sāk līst zem konstrukcijas un parādās siltumnīcas iekšpusē gar pašām dobju malām. Speciālisti iesaka ap siltumnīcu izveidot betona apmali vai vismaz pacelt konstrukciju uz koka brusām. Tas ne tikai atvieglo zāliena pļaušanu, bet arī kalpo kā fiziska barjera nezālēm, kas cenšas iekarot kultūraugu platības.
Liktenīgā kļūda: polikarbonāta atvērtie gali
Lielākā kļūda, ko pieļauj pat pieredzējuši meistari, ir polikarbonāta lokšņu galu (šūnu) neaiztaisīšana pirms montāžas. Polikarbonāts sastāv no gareniskiem kanāliem jeb šūnām, kas uzstādīšanas brīdī paliek atvērti pret zemi un gaisu. Ja šie gali netiek hermētiski noslēgti, siltumnīca kļūst par “dzīvokļu māju” visdažādākajiem dārza iemītniekiem.
Novērots, ka pa atvērtajām šūnām iekšā sāk augt zāle, tajās salien tārpi, vaboles un dažādi kukaiņi. Laika gaitā šūnu iekšpusē uzkrājas mitrums un organiskās paliekas, kā rezultātā polikarbonāts sāk “ziedēt” – tas kļūst zaļgans no aļģēm vai pelēcīgs no dubļiem un kukaiņu darbības. Šo procesu apturēt vai iztīrīt šūnas no iekšpuses praktiski nav iespējams. Pat tad, ja vēlāk mēģināsiet galus aizlīmēt, viss nevēlamais saturs jau būs iekšā un turpinās bojāt seguma caurspīdīgumu un estētiku.
Lasi vēl: Jaunie kartupeļi jau maijā: kā dārzkopji panāk agro ražu, izmantojot parastas avīzes
Kā pasargāt siltumnīcu jau montāžas dienā?
Lai izvairītos no neatgriezeniskiem bojājumiem, zinoši stāstnieki dalās ar pārbaudītu metodi: pirms polikarbonāta lokšņu stiprināšanas pie karkasa, katras loksnes griezuma vieta ir rūpīgi jāapstrādā.
Speciālisti iesaka izmantot īpašu alumīnija vai perforēto lenti, kas paredzēta tieši šim nolūkam.
Ja speciālā lente nav pieejama, dārzkopji mēdz izlīdzēties ar kvalitatīvu, biezu un platu līmlenti, ko uzlīmē divās kārtās.
Galvenais uzdevums ir panākt, lai šūnas būtu pilnībā noslēgtas un tajās nevarētu iekļūt ne zāle, ne zeme, ne mitrums.
Vai risinājums vienmēr ir dārgs?
Interesanti, ka modernās siltumnīcas mēdz grēkot arī ar citām detaļām. Piemēram, daudzi ražotāji ekonomē uz šķērsstieņiem, kas padara dārzeņu piesiešanu pie griestiem par īstu izaicinājumu. Tāpēc saimniekiem pašiem nākas likt lietā atjautību un konstruēt papildu stiprinājumus.
Tomēr atšķirībā no piesiešanas auklām, kuras var pielikt jebkurā laikā, polikarbonāta šūnu aizsardzība ir vienreizēja iespēja. Ja montāžas laikā šis darbs tiek izlaists, pēc dažiem gadiem saimniekam atliek tikai noskatīties, kā siltumnīca lēnām zaudē savu spožumu, līdz pienāk brīdis, kad segums vienkārši ir jānomaina pret jaunu.
Lasi vēl: Kā izaudzēt tikpat daudz zemeņu kā laukos pie omītes: 10 zelta padomi
Ievērojot šos vienkāršos principus – paceltu konstrukciju un noslēgtas polikarbonāta šūnas – siltumnīca kalpos ilgāk un prasīs daudz mazāk fiziska darba tās uzturēšanā. Tas ļauj dārzniekam koncentrēties uz galveno – bagātīgas ražas audzēšanu, nevis cīņu ar nekārtīgu zālienu vai “zaļojošām” sienām.
