Mūsu mazpilsētā rudens vienmēr atnāca smagnēji – ar zemu padebešu segu un rīta miglām, kas uz stundām ieslēdza mežus pelēkā kokonā
Skaņa bija tikpat blīva un skanīga kā sirdspuksti — bam, bam, bam. Bumba ritmiski sitās pret saplaisājušo parketu, smagas elpas un kedu čīkstoņas taktī. Zane, traucoties gar sānu līniju, veikli apvadīja bumbu aiz muguras apjukušajai Inesei un sajuta, kā stingrā “zirgaste” sitas viņai pret muguru. Priekšā bija Madara, izpletusi rokas, bet Zane jau bija izdarījusi māņu kustību pa kreisi, pati strauji raujoties pa labi. Divi plati soļi zem groza, lēciens — un mīksts, bez skaņas metiens no apakšvairoga. Bumba, aprakstot īsu loku, tīri izgāja cauri tīklam.
— Stāvi!
Tēva, Valda, balss skanēja kā akmenī kalta. Ass svilpiens atkārtoja komandu. — Meitenes, pulcējieties!
Visas sešas, sasvīdušas un piesarkušas, sakrita uz garā koka sola pie sienas. Zane noslaucīja pieri ar apakšdelmu, skatoties uz tēvu. Viņš stāvēja zāles centrā, staltā stājā, tumšās treniņbikses un baltā krekliņā. Stāja, kas saglabājusies no vecajiem laikiem, darīja viņu līdzīgu stīgai. Viņa seja bija nopietna, bet brūno acu kaktiņos, kas bija piemiegtas no ieraduma lūkoties sporta laukumu tālumā, lēkāja viņai pazīstamas dzirkstelītes.
— Nu ko, — Valdis iesāka, lēnām staigājot viņu priekšā. — Šodien strādājāt pavirši. Izlaidāties pirms paša svarīgākā notikuma.
Meitenes saskatījās. Kāds notikums? Novada sacensības jau bija pagājušas, tajās viņas izcīnīja pirmo vietu. Tēvs ieturēja pauzi, ļaujot sasprindzinājumam augt, un tad nespēja savaldīt platu, retu smaidu, no kura viņa seja uzreiz kļuva jaunāka.
— Tāpēc, ka, — viņa balss ieskanējās, — pēc divām nedēļām uz valsts skolu sacensībām sporta spēlēs Rīgā no mūsu novada dodas mūsu komandas! Gan meiteņu, gan zēnu izlases! Jūs izturējāt atlasi!
Uz sekundi iestājās klusums, kuru tūlīt pat pārtrauca. Kliedzieni, aplausi, nesakarīgi saucieni. Madara apskāva Zani pie pleciem un kratīja viņu. Inese palēcās uz vietas. Zane neizdvesa ne skaņas. Viņa sēdēja, ieķērusies pirkstos sola malā, un juta, kā pār muguru skrien skudriņas. Rīga. Nevis nosaukums no televīzijas vai bilde sociālajos tīklos, bet reāla pilsēta, uz kurieni viņas brauks. Kur brauks VIŅA.
Viņas vasarraibumainā seja ar smalkajiem pantiem, tumšās acis, plaši atvērtas, it kā uzsūktu pašu šo vēsti, pārvēršot to attēlā: “Arēnas Rīga” mirdzošais parkets, tribīņu dūkoņa, forma ar Latvijas karoga krāsām uz krūtīm. Un tēvs kaut kur tur, tribīnēs, skatās uz viņu. Lepojas. Pēc treniņa viņi palika divatā, lasot izmētātās bumbas lielā tīklā. Viņu soļi dobji dunēja pret parketu.
— Tu esi mans cerību piepildījums, meit, — Valdis klusu noteica, neskatoties uz viņu, it kā runātu ar bumbu savās rokās. — Rīgā jāparāda raksturs. Ne mūsējais, ne pilsētnieku — sportiskais. Tīru spēli. Uzvaras gribu.
— Tēt, vai mēs “VEF” redzēsim? Kur īstie čempioni spēlē? — Zane izpļāpāja, nesot smagu bumbu padusē.
Valdis pasmīnēja un uzlika plaukstu viņai uz galvas vidus.
— Vispirms — uzvarēt, pēc tam — skatīties uz čempioniem. Disciplīna, Zane. Autobusā trīs stundas. Nekādu patvaļīgu izgājienu. Jūs esat novada seja. Saprati?
— Sapratu, — viņa pamāja.
Rīga, — viņa domāja, vērojot, kā septembra saules putekļainie stari krīt no augstajiem logiem. Parketa spīdums, tribīnes, himna. Un tētis skatās. Man vajag. Es varēšu. Tā ir mana iespēja izkļūt ārpus šīs zāles, šīs mazpilsētas, ko ieskauj dziļie Kurzemes meži. Mājās valdīja cita atmosfēra. Vakariņās, kur smaržoja pēc kartupeļu pankūkām, māte Dace nopūtās, šķirstot kaut kādus papīrus. Viņas seja, parasti mierīga un nogurusi, bija koncentrēta. Viņa strādāja turpat skolā par lietvedi.
— Divdesmit bērni, aprīkojums, ēšana ceļā, parādes forma… Galva griežas no tāmes, — viņa teica, bet Zane viņas acīs noķēra to pašu kluso lepnumu, kāds bija tēvam sporta zālē.
— Siltas drēbes tev uzadīšu, — māte teica, noliekot papīrus. — Baltu džemperi ar augstu apkakli, kā sportistēm žurnālos. Lai nenosaltu.
Jaunākā māsa Līga, deviņgadīga meitene, pacēla acis no sava zīmējuma.
— Atved man kādu īpašu Rīgas gardumu un vēl nozīmīti! Ar Brīvības pieminekli!
— Atvedīšu! — Zane iesmējās, dāsnuma pārpildīta. — Visiem atvedīšu!
Pirms miega Līga ielīda viņas gultā.
— Tev nav bail? Tik tālu braukt?
Zane aizdomājās, skatoties griestos, kur no pagalma laternas dejoja kļavu zaru ēnas.
— Bail ir tad, kad nezini, vai varēsi. Bet es zinu — es varēšu, — viņa teica, un tā nebija dižošanās, bet gan auksta, treniņos izkarota pārliecība.
Vakars pirms aizbraukšanas kļuva par svinīgu rituālu. Viņas istabā sapulcējās Madara un Inese. Uz gultas kā relikvijas bija izklātas jaunas sporta bikses un krekliņš karmīnsarkanā krāsā, sniegbaltas “Nike” kedas, kas smaržoja pēc jauna apavu veikala, un parādes pusgarās zeķes.
— Runā, ka Rīgas veikalos ir īstas “vintage” bikses un stilīgi krekli! — čukstēja Madara, it kā runātu par kaut ko neaizsniedzamu.
— Liecies mierā, mūs taču nekur vienas nelaidīs. Viss pēc saraksta: zāle-ēdnīca-viesnīca, — filozofiski piebilda Inese.
Zane, rūpīgi kārtojot formu jaunā sporta somā, viltīgi pasmaidīja:
— Bet es uzzināju, ka viesnīcās mēdz būt dažādi pasākumi sportistiem. Vakaros.
Tūlīt pat sākās apspriešana par zēniem no paralēlās komandas. Čukstus, ar smiekliem atcerējās, kurš kā spēlēja, kurš smieklīgs. Pieminēja Artūru — garu, klusu puisi ar nopietnām pelēkām acīm, kurš spēlēja aizsardzībā. Zane klusēja, izliekoties, ka pārbauda kedu auklas. Artūrs… Viņš pēdējā kopīgajā treniņā bumbu tā piespēlēja, cauri visai zālei, precīzi rokās, skrējienā. Spēcīga, asa piespēle. Skaisti…
No rīta pie skolas stāvēja autobuss, jau līdz pusei piepildīts ar somām un satrauktiem bērniem. Kņada, ceļamaizes vārdi. Zane bija sausa un sakopota, tāpat kā viņas tēvs. Viņa cieši apskāva māti un sabučoja tēva rugājiem klāto vaigu. Viņš tikai pamāja: “Nepievil.” Līgai viņa paplikšķināja pa bizi.
Iekāpa autobusā, apsēdās pie loga. Dzinējs ierūcās, autobuss notrīsēja un izkustējās. Zane piespieda pieri pie aukstā stikla, ar acīm pavadot pazīstamās ielas, vienstāva mājiņas, veco baznīcas torni pie horizonta, kas, šķita, turēja visu viņas pasaulīti savās mūra plaukstās. Ardievu, bērnība, — pazibēja doma, asa un skaidra. Sveika, lielā dzīve. Viņa novērsās no loga, izvilka no tīkliņa zem sēdekļa savu veco, jau nedaudz nolaisto bumbu un ar noslīpētu, tūkstošiem reižu atrepetētu kustību iegrieza to uz rādītājpirksta. Bumba paklausīgi sāka griezties, pārvēršoties izplūdušā brūnā lodē. Viņa skatījās uz to, nevis uz pilsētu, kas attālinājās. Sākās jauna ceļa atskaite.
2. nodaļa: Rīga
Rīga viņiem negāzās virsū uzreiz. Sākumā bija bezgalīgs, iemidzinošs ceļš, garām ziboši rudenīgi lauki un miglā tērptas upes. Pēc tam — trokšņaini, milzīgi, biedējoši satiksmes mezgli. Un tikai pēc tam — viesnīca. Viesnīca pie Daugavas izrādījās nevis vienkārši liela ēka, bet vesels tornis no stikla un betona, lielumā droši vien kā puse viņu pilsētiņas. Meitenes, atmetušas galvas un pavērušas mutes, skatījās uz tās stāviem, kas pazuda pelēkajās debesīs.
— Lifts! — noelsās Inese, kad durvis ar mīkstu čaboņu pavērās viņu priekšā.
Gari kā tuneļi, ar spožiem gaismekļiem apgaismoti koridori šķita bezgalīgi. Viņu istaba sešām personām pārsteidza iztēli: mīkstas gultas, balti palagi, bet galvenais — sava, atsevišķa telpa pilsētas centrā. Sajūsmu izraisīja viedtelevizors pie sienas.
— Redzēji baseina izmēru? — aizgūtnēm stāstīja Madara, izpakojot mantas.
— Un restorānā brokastu bufete! Var ņemt, cik grib! — piebilda Inese.
Pirmā sacensību diena pagāja miglā. Zāle nebija tik milzīga, kā likās, bet tribīnes, pat ja pustukšas, dobji atbalsoja tiesneša svilpi un kedu čīkstoņu. Zane spēlēja automātiski, atcerējās visas kustības. Spēle zem groza, asas piespēles, partneru saucieni. Un lūk — izšķirošais uznāciens. Viņa saņēma bumbu savā pusē, rāvās izrāvienā, apvadīja vienu, otru, un no parastās, noslīpētās vietas izdarīja metienu. Svilpe. Viņu uzvara.
Apskāvieni, smiekli. Un tajā brīdī, paceļot acis uz tribīnēm, viņa sastapa viņa skatienu. Artūrs. Viņš sēdēja ar savas komandas puišiem, skatījās tieši uz viņu. Un lēnām, gandrīz neveikli, pamāja. Vienkārši pamāja. Atzinīgi. Nopietni. Viņai iekšā viss izkusa un tūlīt pat sāka pukstēt ar dubultu spēku. Vakarā pēc naktsmiera iestāšanās numuriņa tumsā sākās čukstus nodotas atzīšanās.
— Artūrs uz tevi, Zane, kā pielīmēts skatījās, — nošnāca Inese no blakus gultas.
— Muļķības, — Zane noburkšķēja spilvenā. — Jāguļ, rīt spēle.
Bet iekšā viss teica pretējo. Viņš tiešām skatījās… Interesanti, par ko viņš domā, kad tā skatās? Viņš vienmēr ir tik kluss, it kā krātu vārdus rezervei.
Miegs nenāca. Sirds klauvēja, atbalsojoties deniņos, galvā griezās spēles fragmenti, svešas balsis, viņa mājiens. Viņa piecēlās, it kā pēc ūdens. Uzmeta virs pidžamas treniņbikses un izslīdēja koridorā. Tas bija tukšs un iegrimis pusmiegā. Blāvā sienas lampu gaisma meta garas ēnas. Un pēkšņi — tālajā galā, pie lielā loga, kas vērsts uz naksnīgo Daugavu un Vecrīgas torņiem, viņa ieraudzīja siluetu. Garš, nedaudz sakumpis. Artūrs. Viņš stāvēja, piespiedis pieri pie stikla, un skatījās pilsētas uguņos.
Viņi pamanīja viens otru vienlaikus, caur visu šo koridora tuneli. Neveiklības sekunde. Tad viņš izdarīja tikko pamanāmu žestu — “nāc šurp”. Viņa gāja.
— Nenāk miegs? — viņa pajautāja, apstājoties soļa attālumā no viņa.
— Arī nē, — viņš atbildēja, neskatoties. Tad pagriezās. — Labi šodien nospēlēji. Spēcīgi.
— Paldies… Bet jūs? Rīt jūsu pirmā spēle?
— Jā. — Viņš paklusēja. — Šeit ir dīvaini. Trokšņaini, pat naktī. Un zvaigznes gandrīz neredz pilsētas gaismās.
Saruna plūda bikli, saraustīti. Par sportu, par mājām, par to, cik dīvaini ir būt šeit, kā maziem krikumiņiem šajā milzīgajā Latvijas sirdī. Izrādījās, ka viņiem abiem patīk skatīties zvaigznēs. Viņa lauku mājās, Artūrs teica, tās esot tik spilgtas un tuvas, ka šķiet, var ar roku aizsniegt.
— Es gribu kļūt par pilotu, — viņš pēkšņi atzinās, un viņa pelēkās acis puskrēslā kļuva gandrīz caurspīdīgas, nopietnas.
— Un tev nav bail? — Zanei izrāvās.
— Ir bail, — viņš godīgi atbildēja. — Bet tas ir skaists sapnis — savas debesis. Augstāk par visiem mežiem.
Viņa skatījās uz viņa profilu, ko apgaimoja vanšu tilta ugunis. Ass zods, taisns deguns. Viņš nav vienkārši puika no kaimiņu komandas. Viņš ir… ar sapni. Ar īstu, lielu sapni. Tajā brīdī ar vieglu šķindoņu atvērās lifta durvis. Izgāja skolotāja Laila, dežurējošā pedagoģe, ar žurnālu padusē un tējas krūzi rokā.
Instinktīvi, kā pieķerti, viņi atleca viens no otra dziļā nišā pie ugunsdzēsības šļūtenes. Kļuva pavisam tumšs. Dzirdama bija tikai viņu saraustītā elpa un pilsētas vienmērīgā dūkoņa aiz stikla. Tumsā viņa roka uztaustīja viņējo. Pirksti sapinās — viņa, lielie un no bumbas raupjie, un viņas, garie, tverīgie.
— Zane… — viņš pačukstēja tik klusu, ka tā drīzāk bija lūpu kustība, nevis skaņa.
Viņa neatbildēja. Pagrieza pret viņu seju. Tumsā ieraudzīja tikai blāvus atspulgus viņa acīs. Viņš noliecās un pieskārās. Neveikli, ātri, gandrīz vai sasitoties. Sausi un silti. Tas ilga sekundi. Mazāk. Un viņa, uz brīdi atrāvusies, pati tiecās pie viņa, lai atkārtotu. Nedaudz pārliecinošāk.
Viņā iekšā plosījās nevis romantisks sajūsmas vilnis no grāmatām, bet kaut kas cits. Ziņkāre. Un noslēpuma sajūta, kuru viņi tagad dalīja divatā. Lūk, kāds tas ir, pirmais skūpsts. Nevis ziedošā dārzā, bet tumšā Rīgas viesnīcas nišā, kur oda pēc kondicioniera un mazgāšanas līdzekļiem.
— Klusu! Ātri pa gultām! Kurš neguļ? — atskanēja skolotājas Lailas nogurusī balss.
Viņi izklīda, neatvadoties, uz dažādiem koridora galiem kā slepenie aģenti pēc uzdevuma izpildes. Zane zagšus atgriezās numuriņā, sirds klauvēja tā, ka, šķita, pamodinās visus. Viņa ieslīdēja zem segas. Blakus Madara kaut ko murmināja miegā. Zane uzmanīgi ar pirkstu galiem pieskārās lūpām. Tās dega.
Tā tad, lūk, kāds tas ir… Rīgā. Ar nākamo pilotu. Kā filmās…, — viņa nodomāja, un uz lūpām uzpeldēja muļķīgs, laimīgs smaids. Tikai tētim par to — ne pušplēsta vārda. Nekad. Viņa aizmiga ar šo smaidu, bet aiz viesnīcas loga bezgalīgi dega, mirgoja un tālumā stiepās kņadas pilnā, milzīgā, bet tagad nedaudz savas kļuvušas galvaspilsētas ugunis. Pilsētas, kurā notika brīnums.
Nākamo daļu publicēsim rīt. Gaidīsim tevi atpakaļ.
