Šodien ir 23. februāris, un ārā aiz loga Siguldā ziema joprojām cieši turas savās pozīcijās – debesis ir pelēkas un smagas, taču lielo kupenu vietā gaisā virpuļo tikai retas, smalkas pārslas.
Es sēžu virtuvē, lēnām malkoju kafiju un klausos, kā viesistabā dūc jaunais televizors.
Mans vīrs Jānis tur pavada jau trešo stundu, pilnībā pazudis savā jaunajā pasaulē, starp pikseļiem un digitālām kaujām. Skatoties uz viņu caur virtuves durvīm, manī vairs nav tā pacilājošā prieka, ko jutu vēl šorīt septiņos no rīta.
Tā vietā ir dīvains tukšums un kluss, dzelošs aizvainojums, kas neļauj mierīgi domāt par vakariņām. Viss sākās ar manu vēlmi padarīt šo ziemu viņam neaizmirstamu, bet nupat, pirms nepilnas stundas, es ieraudzīju patiesību, kas manu rūpīgi būvēto svētku ilūziju sagrāva kā kāršu namiņu.
Operācija “Cobalt Star” jeb kā es meklēju īsto sapni
Viss sākās jau novembra sākumā, kad vakaros, kad bērni jau gulēja un mēs sēdējām pie tējas, Jānis arvien biežāk sāka skatīties video apskatus savā telefonā. Viņš dievina Fortnite – tā ir viņa lielākā aizraušanās pēc darba, viņa veids, kā izlādēt stresu un “paspēlēties” kopā ar draugiem.
Es redzēju to gandrīz bērnišķīgo mirdzumu viņa acīs, kad viņš stāstīja par jauno Sony Playstation 5 Slim Disc Fortnite Cobalt Star Bundle. Viņš par to runāja ar tādu godbijību, it kā tā būtu kāda neaizsniedzama trofeja, ko var dabūt tikai izredzētie. Tajā brīdī es pieņēmu lēmumu – es gribu viņu iepriecināt ar pašu labāko, kas vien pieejams.
Es strādāju par grāmatvedi nelielā uzņēmumā. Alga ir stabila, bet katrs eiro ir saplānots rēķiniem, bērnu pulciņiem un uzkrājumiem. Mana alga nav tāda, lai es varētu vienkārši ieiet veikalā un “starp citu” nopirkt dārgu tehniku. Es pavadīju neskaitāmas naktis, slepus pētot interneta veikalus, salīdzinot cenas un piegādes laikus.
Beidzot es to atradu 220.lv – tieši to modeli, ko viņš gribēja, ar visiem papildus digitālajiem labumiem un īpašo dizainu. Cena bija tieši 549,00 €. Man nācās kļūt par īstu finanšu akrobāti: es atteicos no ierastajām pusdienām kafejnīcā ar kolēģēm, gatavoju līdzi kārbiņas, bet Jānim teicu, ka vienkārši esmu pievērsusies veselīgam uzturam.
Es klusām atliku naudu no katras algas, ko parasti tērēju saviem mazajiem sievišķīgajiem priekiem – grāmatām vai kādam dārgākam krēmam. Janvārī es pat uzņēmos papildu darbu vakaros, melojot, ka gada pārskati šogad ir īpaši sarežģīti. Patiesībā katrs tur nopelnītais cents gāja šajā pirkumā. Es jutos kā slepenais aģents, kas plāno gadsimta operāciju, lai tikai līdz šim rītam viss būtu perfekti.
Šorīt, kad es noliku lielo, balto kasti viņam priekšā uz galda, Jānis burtiski apjuka. Viņš skatījās uz varoņiem uz iepakojuma, tad uz mani, un viņa rokas nedaudz trīcēja, kad viņš sāka plēst nost iepakojuma plēvi.
— Mīļā, tu tiešām dabūji Cobalt Star komplektu? Tu zini, cik grūti tos ir atrast? Tu esi trakā! — viņš iesaucās, un es tajā brīdī jutos tik gandarīta kā nekad. Visi tie mēneši, kad biju taupījusi un sēdējusi pie papildus darbiem, šķita katra centa vērti, redzot viņa neviltoto laimi.
“Praktiskais” pavērsiens un jaunais televizors
Tomēr mana gandarījuma sajūta ilga tieši piecpadsmit minūtes. Tiklīdz konsole bija izvilkta un novietota uz kumodes, Jānis sāka to pētīt no visām pusēm, un pēkšņi viņa seja kļuva domīga, pat nedaudz neapmierināta.
— Zini, mīļā… uz šitā mūsu vecā televizora mēs neredzēsim pat pusi no tā, ko šī mašīna spēj. Tas ir kā nopirkt Ferrari un mēģināt ar to braukt pa kartupeļu lauku Siguldas nomalē, — viņš noteica, nepaceļot acis no ierīces.
Es vēl mēģināju situāciju vērst uz joku:
— Nu nekas, pagaidām būs labi tāpat. Pēc gada, varbūt diviem, kad būsim atguvušies no šī pirkuma, padomāsim par jaunu ekrānu.
Bet Jānis mani vairs nedzirdēja. Viņa pirksti jau zibeņoja pa telefona ekrānu. Viņš jau bija atvēris kādu noliktavas izpārdošanu un rādīja man milzīgu, spīdīgu 4K televizoru.
— Reku, šitas ir ideāls! Šodien vēl akcija, un man solīja piegādāt stundas laikā, jo viņiem tur bija pēdējais eksemplārs. Es paņēmu uz nomaksu, nekas, tiksim galā. Uzskatīsim to par mūsu kopīgo dāvanu 8. martā. Tev taču arī patīk skatīties filmas labā kvalitātē, vai ne? Tas būs dāvana mums abiem, bet galvenokārt – tev svētkos.
Man kaklā iestrēga kamols. “Kopīga dāvana 8. martā?” Es pusgadu krāju naudu, lai nopirktu viņam dārgo konsoli par pilnu cenu bez jebkādām nomaksām, bet viņš tajā pašā mirklī izlemj uzlikt mūsu ģimenei jaunas parādsaistības par lietu, kas vajadzīga viņa jaunajai rotaļlietai, un vēl nekaunīgi pasniedz to kā svētku velti man. Tā sajūta bija kā saņemt pļauku, ietītu dāvanu papīrā.
Atklājums skapī: kad rokas nolaižas pavisam
Pirms stundas, kamēr Jānis viesistabā sajūsmā instalēja jauno televizoru un iestatīja grafikas parametrus, lai beidzot “kapātu” savu mīļo Fortnite, es nolēmu novērst domas un sakārtot lielo gaitenī esošo skapi. Man vajadzēja atbrīvot vietu ziemas zābakiem un biezajām jakām, kuras pamazām gribēju pārvietot uz tālāko plauktu.
Stumjot malā vecās mēteļu kastes un cimdu maisus, mana roka uzdūrās kaut kam jaunam un neparastam. Tā bija vienkārša, brūna kartona kaste ar uzrakstu “Mājas pasaule”. Mana sirds uz mirkli salēcās – vai tiešām Jānis tomēr ir paspējis nopirkt man dāvanu 8. martam jau iepriekš un paslēpis to šeit, lai tiešām pārsteigtu?
Es zināju, ka tas nav smalki lūkoties, bet pēc tās sarunas par televizoru manī valdīja tāds nemiers, ka es nespēju sevi apturēt. Es uzmanīgi pacēlu kastes vāku, cerot tur ieraudzīt to profesionālo fēnu, par kuru biju viņam stāstījusi vismaz piecas reizes pēdējā mēneša laikā. Es biju viņam pat atsūtījusi tiešu saiti uz modeli, lai viņam nekas nebūtu jāmeklē.
Tas, ko es tur ieraudzīju, lika man burtiski apsēsties uz grīdas tepat koridorā, starp zābakiem un mēteļiem. Tur, starp lētu burbuļplēvi un papīriem, gulēja spīdīgs, nerūsējošā tērauda katlu un pannu komplekts. Un nevis vienkārši komplekts, bet tāds, ko parasti pārdod ar milzīgu uzlīmi “Lieliskā cena – viss vienā!”.
Blakus katliem mētājās trīs mākslīgas rozes celofānā, kuras izskatījās tik vientuļas un skumjas tajā tumšajā skapja kaktā. Tās nekad nenovītīs, tieši tāpat kā Jāņa “praktiskā” pieeja dzīvei.
Tajā brīdī es nevis vienkārši ieraudzīju dāvanu, bet ieraudzīju mūsu attiecību patieso bildi bez jebkādiem filtriem. Kamēr es biju skaitījusi centus, atteikusies no kafijas un meklējusi tieši to modeli par 549 eiro, lai viņš varētu spēlēt savu mīļāko spēli, viņš manu gaidāmo sieviešu dienu jau bija “atķeksējis” garāmejot.
Viņš nopirka sev jaudīgu konsoli un dārgu ekrānu uz nomaksu, bet man nopirka rīkus, ar kuriem es varēšu viņam pagatavot labākas vakariņas. Un trīs mākslīgas rozes, lai nebūtu jātērē laiks un nauda dzīviem ziediem, kas pēc nedēļas būs jāizmet.
Es sēdēju uz grīdas pie atvērtā skapja, skatījos uz tiem spīdīgajiem katliem un sapratu – šis 23. februāra vakars būs pavisam citāds, nekā es biju iztēlojusies savos sapņos par ideālo ģimeni. Tajā pašā brīdī no viesistabas atskanēja viņa līksmā balss:
— Mīļā, reku, kur tie Fortnite kodi jāievada? Šitā bilde uz jaunā ekrāna ir vienkārši neaprakstāma!
Es neko neatbildēju. Es tikai klusi aizvēru skapja durvis, jūtot, ka šī ziema Siguldā pēkšņi ir kļuvusi vēl aukstāka.
(Turpinājums otrajā lapā…)
