Retais vairs brīnās par notiekošo viedtālruņu tirgū. Ja agrāk par 300 eiro varēja iegādāties uzticamu ierīci gadiem, tad šodien par šo summu dabūsiet vien lētu aparātu, kas ātri vien sāks “karst” un prasīt lādētāju.
Savukārt pašu dārgāko modeļu cenas ir sasniegušas tādus griestus, ka cilvēki ir gatavi ņemt aizdevumus vai mēnešiem krāt naudu, lai tikai tiktu pie jaunākā spīdīgā aparāta. Bet patiesībā tas nedara neko vairāk kā iepriekšējais modelis.
Mēs esam iedzīti tehnoloģiju strupceļā: jaunums vairs nenozīmē kvalitāti, bet gan tikai augstāku cenu un kaudzi nevajadzīgu funkciju, kuras mēs ikdienā pat neizmantojam.
Atceroties pagājušo mēnesi, kad man bija jāizvēlas, kādu saziņas līdzekli pirkt pēc sava vecā telefona sabojāšanās, es tiešām ilgi svārstījos. Izvēle bija skarba: iet drauga pēdās un pirkt jaunāko iPhone vai tomēr atgriezties pie saknēm un izvēlēties parastu pogu aparātu.
Es, godīgi sakot, ilgi domāju un lauzīju galvu, kurai tad dzīves filozofijai dot priekšroku. Par labu viedtālrunim runāja visi pierastie sīkumi — sociālie tīkli, bezgalīgā ritināšana un ērtības, bet pogu telefons solīja kaut ko, ko par naudu nevar nopirkt — mieru, klusumu un neatkarību no lādētāja vada.
Nauda man nebija noteicošais faktors, taču tūkstoš eiro starpība tomēr lika aizdomāties par reālo vērtību un to, ko es par šo summu patiesībā pērku.
Kāpēc pārdevēja attieksme man “nogrieza” vēlmi pēc dārgā gala
Tomēr uz viedtālruņa pusi es skatījos nopietni un pat aizbraucu uz vietējā dīlera salonu ar stingru nodomu veikt pirkumu. Taču jau pēc dažām minūtēm sarunā ar šī veikala pārstāvjiem sapratu, ka viņi nav ieinteresēti manā kā klienta apmierinātībā, bet gan pirmajā vietā viņiem ir pašu peļņa un pārdotie papildu servisi.
Kad es ieraudzīju to cenu zīmi un sāku uzdot jautājumus par garantijām un komplektāciju, sākās īstā izrāde.
“Ziniet, šim modelim obligāti vajag arī mūsu speciālo apdrošināšanu un oriģinālo vāciņu komplektu,” man ar pārliecinošu smaidu klāstīja jaunais konsultants.
Es paskatījos uz viņu un mierīgi pajautāju: “Vai es varu vienkārši nopirkt ierīci? Bez visām šīm “ekstrām”, par kurām man jāmaksā vēl papildus pāris simti eiro?”
Viņa seja uzreiz mainījās, smaids noplaka un atbilde bija burtiski kā auksta duša:
Gribat tikai pašu aparātu bez visiem vāciņiem un dārgās apdrošināšanas? Ziniet, tad jums būs jāgaida kādi divi vai trīs mēneši, kamēr tas parādīsies noliktavā,” man diezgan vēsi noteica konsultants, tiklīdz saprata, ka nekādu papildu peļņu no manis neizspiedīs.
Atvainojiet, bet mani šāda attieksme un tirgus politika vienkārši neapmierināja. Tajā brīdī es jutos nevis kā klients, kurš tūlīt veikalā atstās prāvu naudas summu, bet gan kā kaut kāds lieks traucēklis viņu peļņas plānam.
Pilnīgi cita gaisotne mani sagaidīja nelielā tehnikas veikaliņā turpat netālu no Āgenskalna tirgus, kurā es iegriezos pēc tam un kur beidzot atradu savu jauno pogu telefonu. Tur neviens necentās man par katru cenu ‘iesmērēt’ lietas, ko es neprasīju, vai stāstīt pasakas par tukšām noliktavām.
Tieši otrādi — kad es izvēlējos savu vienkāršo, melno Nokia 215 4G, pārdevējs aiz letes pat sirsnīgi pasmaidīja. Viņš ne tikai neprasīja lieku naudu, bet kā dāvanu pievienoja atmiņas karti, lai es varētu tajā salikt savu mīļāko mūziku, un pat otru lādētāju automašīnai, lai saziņa nepazustu garākos braucienos.
Tas viss kopā man izmaksāja nepilnus 50 eiro, kamēr mans draugs tajā pašā dienā par savu jauno iPhone atstāja krietni virs tūkstoša.
Vispār, ņemot vērā manu pieredzi, šis parastais pogu telefons man ir izmaksājis nesalīdzināmi lētāk ne tikai naudas, bet arī laika un emocionālās enerģijas izteiksmē. Ir pagājis mēnesis kopš pirkuma brīža, un tagad es saprotu, ka tajā laikā izdarīju absolūti pareizo izvēli.
Es varu droši apgalvot: “Šis vienkāršais rīks bez jebkādām šaubām ir labāks par mūsdienu viedtālruņu verdzību”. Un tagad daži personīgi secinājumi par labu manai izvēlei, kas varbūt liks aizdomāties arī jums.
Tas nebeidzamais troksnis, no kura beidzot tiku vaļā
Ir tāda zināma frāze: “Pie labā ātri pierod”, un šajā gadījumā “labais” manā skatījumā nav viedtālrunis, jo pie tā nemitīgajiem paziņojumiem un digitālā trokšņa es tā arī neesmu spējis pierast visus šos gadus.
Tagad viss ir citādāk. Sākot no lietošanas ērtuma un beidzot ar sēdpozīciju pie galda vakariņās — kad tu beidzot skaties uz sarunu biedru, nevis klēpī esošo ekrānu, sajūtas ir vienkārši nesalīdzināmas.
Kāpēc mana galva tagad jūtas daudz vieglāka
Pēc mēneša lietošanas ir divējāda sajūta: no vienas puses, dažos brīžos, kad vajag ātru navigāciju nepazīstamā vietā, viedtālrunis šķiet ērtāks. Bet, ja runājam par 95% dzīves situāciju, tad pogu telefons ir par galvu pārāks emocionālā komforta ziņā.
Dzīve kļūst savāktāka un sabalansētāka, kamēr viedtālruņa lietotāji visu laiku šķiet nedaudz “uzvilkti” un nemierīgi. To ir grūti izskaidrot vārdos, vajag vienkārši pāris nedēļas padzīvot bez tām bezjēdzīgajām aplikācijām kabatā.
Par bailēm saplēst savu tūkstoš eiro “dārgumu”
Starp citu, ir vēl viens negatīvs moments viedtālruņiem, ko uzreiz pamanu, tiklīdz redzu savu draugu lietojam viņa jauno iPhone. Viņš nemitīgi uztraucas par ekrāna skrāpējumiem, liek to uz galda ar īpašu piesardzību un burtiski sastingst, ja ierīce nejauši izslīd no rokām.
Mana pieredze ar pogu telefonu ir pilnīgi pretēja — pat ja tas nokrīt uz asfalta vai flīzēm, es to vienkārši pacelu, notīru putekļus un turpinu sarunu. Dzirdēt kaut kādu krakšķi vai redzēt plaisas manā gadījumā ir praktiski neiespējami.
Vienkāršība, kas patiesībā ir liela greznība
Par vadāmību pogu telefonam ir grūti piesieties, jo viss ir intuitīvs. Tur nav desmitiem apakšizvēlņu un iestatījumu, kuros var apmaldīties. Lai saprastu, kas ir patiesā brīvība, pietiek kaut reizi aizbraukt pie dabas vai makšķerēt bez iespējas ik pēc piecām minūtēm ieiet internetā. Jau pēc pirmajām stundām saproti, ka konkurence šeit nav iespējama — vienkāršība ir pilnīgi citā līmenī.
Baterija, kas mani vairs nepieviļ pašā vidū
Tagad daži vārdi par akumulatoru. Kā zināt, tās ir mūžīgas problēmas visiem viedtālruņu īpašniekiem. Tas stress par meklēšanas lādētāju, kad palikuši pēdējie 5%, manā dzīvē vairs nepastāv.
Braucu visu nedēļu ar vienu uzlādi, un viss notiek bez aizķeršanās.
Šeit turpretī viss jādara ar lielu piepūli tikai tiem, kas netiek vaļā no digitālās atkarības. Pogu telefons vai iPhone — tie visi ir tikai instrumenti, bet jautājums ir par to, cik lielu varu mēs tiem dodam pār savu ikdienu.
Mans telefons darbojas precīzi, viegli un saprotami jau mēnesi, un es nenožēloju nevienu dienu. Bet tagad pāriesim no manām subjektīvajām sajūtām pie faktiem.
Taču tikai uz cita paziņas piemēra, kuru nopirka mans kaimiņš Guntars un kura iPhone pēc mēneša lietošanas vairs neizskatās tik spīdīgs un perfekts kā reklāmā.
Šķir nākamo lapu , lai lasītu tālāk
