Vai jūs spētu izdzīvot senajā Latvijas lauku sētā? Sūdzaties par aukstiem radiatoriem un caurvēju. Salstat pa ceļam uz autobusa pieturu vai esat noguruši pastāvīgi rakt ārā automašīnu no sniega kaudzes
Bet vai spētu nodzīvot pus gadu mīnus 30 grādos, kad visa ģimene divu desmitu cilvēku sastāvā spiežas vienā istabā, dūmi vijas zem griestiem, bet aiz sienas mauj govs? Nē, tas nav nekāds ekstremāls kvests un nav arī modernais “daunšiftings” – tā ir reāla ziema senajos Latvijas lauku ciemos.
Kārtējā brauciena laikā uz Alūksnes pusi man palaimējās ne tikai redzēt mājas, kurās dzīvoja vairākas šādas milzu dzimtas, bet arī dzirdēt no vietējiem veciem iedzīvotājiem neticamas detaļas par to, kā viņu vectēvi Jānis un Pēteris pārdzīvoja bargās ziemeļu ziemas.
Mājas “uz akmeņiem”
Un tas ir ciemos, nevis mūsdienu pilsētās, kur ēkas būvē uz dzelzsbetona pamatiem. Augstais pamatu stāvs līdz pat pusotram metram paceļ mājokli virs zemes. Un viss tāpēc, ka sniega ziemā bija tik daudz, ka logi “pirmajā stāvā” nonāktu zem sniega kupenām – tādēļ nācās būvēt mājas augstākas. Turklāt zeme sasala dziļi, un bez gaisa slāņa vai pamatīgiem akmens pamatiem aukstums no apakšas iekļūtu tieši mājoklī. Pagrabs vai augstie pamati kalpoja kā buferis starp sasalumu un dzīvojamām istabām.
Mazi logi un biezas sienas
Baļķus Latvijas istabām cirta pamatīgus. Es redzēju senas dūmistabas, kur baļķi sasniedza ievērojamu diametru. Starp vainagiem dzina purva sūnas un pakulas, visas spraugas griestos aizsmērēja ar māliem un apbēra ar sausām lapām vai skaidām. Logi bija mazi, lai siltums neizplūstu, stikla vietā senākos laikos – plēve vai vēršu pūšļi.
ašā bargākajā salā logus papildus aizbāza ar salmu deķiem. Iedomājaties, cik iekšā bija tumšs? Galu galā elektriskā apgaismojuma nebija, tikai skals vai eļļas lampiņa. Tajā pašā laikā griestus speciāli veidoja zemus – ap diviem metriem. Siltais gaiss taču ceļas uz augšu, kāpēc to dzenāt zem augstām sijām?
Dūmistaba
Un tagad uzmanību – pats interesantākais! Atceraties, es rakstīju par dūmistabām, kur dūmi vijas zem griestiem? Izrādās, ka šāda apkures sistēma bija efektīvāka par mūsdienu. Dūmistabas lietderība bija pārsteidzoša. Dūmi neizlidoja uzreiz skurstenī, bet vispirms pilnībā atdeva siltumu sienām un gaisam. Šādā istabā ziemā turējās pamatīgs siltums, un cilvēki pa klonu vai dēļu grīdu staigāja basām kājām. Savukārt malkas patēriņš bija vairākas reizes mazāks nekā vēlākajās mājās ar iebūvētiem dūmvadiem.
Jā, sodrēji nosēdās uz sienām. Bet vietējie, kā, piemēram, Andrejs, man pastāstīja neticamu lietu: nokvēpušajās izbās neieviesās parazīti, bet baļķi nepuva. Darbarīki un materiāli, ko glabāja zem nokvēpušajiem griestiem, kalpoja daudz ilgāk.
Krāsns
Protams, bez lielās maizes krāsns nekur. Tieši ap to ziemā bija koncentrēta visa dzīve. Uz tās gatavoja, tajā cepa rudzu maizi, uz krāsnsaugšas gulēja, iekšpusē reizēm pat mazgājās, uz plaukta žāvēja sēnes un ogas. Savukārt azotē zem krāsns ziemā turēja pat mājputnus. Krāsni kūra vienu vai divas reizes diennaktī – parasti no rīta. Pateicoties masīvajai mālu un akmeņu konstrukcijai, tā saglabāja siltumu līdz pat diennaktij pat bargā salā. Turklāt pati krāsns aizņēma lielu daļu no visas istabas platības – tas bija pamatīgs būvējums ar biezām sienām.
20 cilvēki istabā
Tā mēs esam nonākuši pie galvenās mīklas. Kā vienā istabā, kas pēc izmēra atgādina nelielu dzīvokli, izvietojās 20 cilvēki? Ļoti vienkārši – vertikāli un pa kārtai. Sena latviešu saime. Un šeit kadrā nav visu vīriešu. Foto uzņemts pagājušā gadsimta sākumā. Krāsns augša (siltākā vieta) tika vecmāmiņai un mazajiem. Lāvas un augšējie plaukti pie pašiem griestiem bija bērnu valstība.
Pieaugušie gulēja uz soliem gar sienām un uz lielajām pūra lādēm. Saimnieks – savā pusē pie darbarīkiem, saimniece – pie krāsns. Jaunlaulātajiem, kā Mārtiņam un Līgai, paveicās visvairāk – viņiem ar aizkaru norobežoja atsevišķu stūrīti.
Bez gultām
Gultu mūsu ierastajā izpratnē sākumā nebija nemaz. Tāpat kā dārgas gultas veļas. Sedzās ar kažokiem, villainēm, aitas ādām. Uz soliem un grīdas klāja salmus, kas bija pārklāti ar rupju maisaudeklu. Gulēja tajās pašās drēbēs, kurās staigāja dienā. Sievietes pat lakatus nenoņēma. Kāpēc? Pirmkārt, ticējums: miegs tika uzskatīts par dvēseles gaitām citā pasaulē, bet ceļā taču jādodas apģērbtam. Un tā vienkārši bija siltāk.
Govs blakus istabā
Bet tagad iedomājieties: jums aiz sienas mauj govs, blēj kaza, un tas viss – zem viena jumta. Unikāla sētas īpatnība – dzīvojamās un saimniecības daļas apvienošana zem viena gara jumta. Apakšā vai blakus – kūtis, augšā vai blakus – dzīvojamās istabas. Dzīvnieku siltums papildus sildīja kopējo ēku. Plus – ziemā nevajadzēja brist caur milzu kupenām, lai izslauktu govi vai pabarotu avis.
Pienācīgā kūtī temperatūra nenoslīdēja pārāk zemu pat stiprā salā. Tomēr mazos jēriņus aukstākajās naktīs tik un tā ņēma iekšā pie krāsns. Vēstures pētnieki gan delikāti atzīmēja: “Ziemā istabās tika turēti jaunlopi, tādēļ par kādu īpašu tīrību nevarēja būt ne runas.”
Zivis maizes vietā un sūnas krīzes brīžos
Jūs domājat, ka ziemā ēda tikai sagatavotos dārzeņus un putraimus? Reizēm apstākļi diktēja ko citu. Mencas, reņģes, ezeru zivis – lūk, daudzu sētu ziemas galda pamats. Zivis sālīja mucās, kaltēja, žāvēja. Un ēda katru dienu. Ogu novārījumus no dzērvenēm un brūklēm nedzēra tāpat vien – tā bija veselības sargāšana. C vitamīns ziemā bija dārgums. Turpretim gaļu ēda reti. Trūcīgākā saimniecībā gaļa bija greznība, tā parādījās tikai lielos godos vai svētkos. Tuvāk pavasarim iestājās barības trūkums – krājumi izsīka. Grūtos gados maizei klāt nācās jaukt sūnas vai koku mizas.
Saimnieces, kad vīru nav mājās
Un šeit sākas pats interesantākais. Ja vīri devās sezonas darbos vai peļņā uz tālieni, kurš palika par galveno?
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
