Latvijas sporta un demogrāfijas situācija šobrīd saskaras ar nopietniem izaicinājumiem, kas ietekmēs mūsu valsts nākotni vēl daudzus gadus. Basketbola kluba “VEF Rīga” līdzdibinātājs Edgars Jaunups raidījumā “Nacionālo interešu klubs” dalījās ar diezgan skarbiem novērojumiem par to, kas mūs sagaida.
Galvenā problēma ir ne tikai zemā dzimstība, bet arī bērnu fiziskā sagatavotība, kas pēdējā laikā ir ievērojami pasliktinājusies. Ja nekas nemainīsies, pēc dažiem gadiem sporta komandām un treneriem būs arvien grūtāk atrast jaunus talantus. Šīs tendences liek aizdomāties par to, kādu dzīvesveidu mēs nododam nākamajām paaudzēm.
Matemātika, kas liek bažīties
Situācija ar jaundzimušo skaitu Latvijā pēdējos gados ir kļuvusi tiešām satraucoša. Ja mēs paskatāmies uz skaitļiem, pagājušajā gadā piedzima tikai aptuveni 11 000 bērnu. Edgars Jaunups uzskata, ka šī statistika ir “dramatiska” un sekas mēs izjutīsim jau pavisam drīz. Tas nav tikai stāsts par skaitļiem uz papīra, bet gan par reāliem bērniem, kuri pēc pieciem gadiem varētu sākt apmeklēt sporta nodarbības.
Ja bērnu ir tik maz, tad atlase jebkurā sporta veidā kļūst par milzīgu izaicinājumu. Treneriem vienkārši nebūs no kā izvēlēties, jo bērnu fiziski trūkst. Šī elementārā matemātika rāda, ka pēc pieciem vai desmit gadiem profesionālais sports Latvijā var nonākt lielā krīzē. Un runa nav tikai par čempioniem, bet par visas sabiedrības spēju nodrošināt kvalitatīvu un aktīvu jauno paaudzi.
Septiņgadnieki, kuri nemāk pietupties
Vēl viena būtiska problēma ir bērnu fiziskā veselība un elementāras prasmes. Jaunups, kurš sporta organizēšanā darbojas jau vairāk nekā divas desmitgades, dalījās ar pieredzi no ikdienas treniņiem. Basketbola treneri viņam stāsta neticamus, bet skumjus stāstus. Ir gadījumi, kad uz pirmajiem treniņiem atved septiņus gadus vecus bērnus, kuriem ir grūtības veikt vienkāršu pietupienu.
Tas nozīmē, ka līdz skolas vecumam bērns savā ikdienā nav kustējies pietiekami daudz. Šāda situācija liecina par to, ka fiziskās aktivitātes vairs nav dabiska bērnības sastāvdaļa. Ja bērns septiņu gadu vecumā nespēj veikt pamata kustības, ir ļoti grūti no viņa izveidot ne tikai profesionālu sportistu, bet pat vienkārši veselu cilvēku. Šis fiziskās sagatavotības trūkums ir signāls, ka kaut kas nav kārtībā ar to, kā bērni pavada savu brīvo laiku.
Lai gan sporta infrastruktūra skolās un pilsētās kopumā ir uzlabojusies, ar modernām zālēm vien nepietiek. Jaunups norāda, ka trūkst motivēta un ieinteresēta personāla. Sporta skolotājam ir jābūt tam cilvēkam, kurš spēj aizraut bērnus un iedot viņiem to pirmo “dzirksteli”. Ja skolotājam pašam nav degsmes, ir grūti gaidīt, ka bērni ar prieku skries uz stadionu vai sporta zāli.
Tāpat pastāv uzskats, ka sporta stundas skolā ir galvenā vieta, kur bērnam rodas ieradums kustēties. Edgars Jaunups tam kategoriski nepiekrīt. Skola var palīdzēt, bērni var aizrauties, redzot savu klasesbiedru panākumus, taču ar to nepietiek. Galvenais pamats tiek ielikts citur, un tur liela loma ir tieši apkārtējai videi un tam, ko bērns redz savā tuvākajā lokā.
Viss sākas ģimenē un pieaugušo paraugā
Lielākā atbildība par bērnu interesi par sportu gulstas uz vecāku un vecvecāku pleciem. Ja pieaugušie paši ir pasīvi un nekustas, ir naivi cerēt, ka bērns pēkšņi kļūs par sporta entuziastu. Tradīcija nodarboties ar sportu kopā ar ģimeni ir tas, kas vislabāk nostiprina veselīgu dzīvesveidu. Tomēr šeit atklājas vēl viena problēma – infrastruktūra pašiem pieaugušajiem.
Īpaši ārpus Rīgas un sociāli maznodrošinātām iedzīvotāju grupām iespējas sportot ir ļoti ierobežotas. Daudzviet vienkārši nav vietu, kur vecāki varētu aiziet kopā ar bērniem un kopīgi izkustēties. Ja vecākiem nav kur sportot, bērnam šis ieradums vienkārši neizveidojas. Tas rada apburto loku – mazkustīgi vecāki uzaudzina mazkustīgus bērnus, un rezultātā mēs redzam tos pašus septiņgadniekus, kuriem ir grūti pat pietupties.
