Šo skarbo patiesību par savu lomu bērnu dzīvē un to, cik vērtīgs ir mans miers, es sāku apjaust tikai tagad, kad septiņdesmitā jubileja vairs nav aiz kalniem. Tas nebija pēkšņš lēmums.
Drīzāk tā bija lēna nobriešana, kas gadu gaitā krājās caur ikdienas sīkumiem, neizteiktām cerībām un tiem klusajiem aizvainojumiem, ko parasti norij katra sieviete, kura pēc darba gaitām palikusi viena četrās sienās.
Es ilgi nespēju pati sev atzīties, kāpēc pēc visām tām rūpēm un bezmiega naktīm, ko esmu dāvājusi savai ģimenē, tikšanās ar tuvākajiem vairs nesniedza gaidīto prieku.
Tā vietā katrs dēla vai meitas apciemojums manā sirdī atstāja vien smagumu un dīvainu svešuma sajūtu, kas kā neizvēdināts gaiss palika manā dzīvoklī vēl ilgi pēc viņu aiziešanas.
Šķita, ka mana klātbūtne viņu dzīvēs ir kļuvusi par tādu kā apgrūtinošu pienākumu, ko viņi cenšas izpildīt pēc iespējas ātrāk, lai atgrieztos pie savām “īstajām” darīšanām.
Es jutos kā veca mēbele, kas traucē pārbīdīt jaunos dizaina krēslus, bet kuru izmest vēl neļauj pieklājība.
Ziemas spelgonis Rēzeknē un rēķinu rūgtā garša
Aiz loga dun ziema, un Latgalē tā šogad kož īpaši sīvi. Rēzeknes centrā, kur vējš, atbrīvojies pār ezera plašumiem, ar joni iebrāžas ielās un dzenā asu sniegu gar daudzstāvu māju sienām, ietves ir kļuvušas mānīgas. Tās klāj slidens ledus, ko nupat uzsnigušais sniegs padarījis gandrīz neredzamu.
Katrs solis manām locītavām ir kā bīstams pārbaudījums — klusa cīņa par līdzsvaru, ko es veicu klusējot, nevienam nesūdzoties. Es vienkārši ciešāk sažņaudzu somas rokturi un eju, vērojot, kā garām aizslīd aukstie pagalmi, kas šajā spelgonī šķiet sveši un pavisam atsvešināti.
Mana pasaule pēdējā laikā ir kļuvusi pavisam maza – tā sašaurinājusies līdz šim dzīvoklim, īsajam maršrutam pēc maizes kukulīša un retajiem telefona zvaniem, kas istabā ielaužas kā svešinieki.
Nesen es sēdēju savā nelielajā virtuvē, kuru pati savām rokām biju iekārtojusi pirms trīsdesmit gadiem, un pētīju pēdējo rēķinu no apsaimniekotāja. Skaitlis, kas tur rēgojās, bija nepielūdzams — divi simti desmit eiro tikai par apkuri.
Tas ir vairāk nekā trešdaļa no manas pensijas, ko esmu nopelnījusi, visu mūžu strādājot vietējā skolā. Es atceros, kā mācīju bērniem dzejoļus par dzimtenes mīlestību, bet tagad dzimtene man piesūta rēķinu, ko es knapi spēju apmaksāt.
Kad es prātā atvelku maksu par elektrību, ūdeni un visu nepieciešamo labsajūtas uzturēšanai, kas šomēnes ir kļuvis vēl dārgāks, pāri paliek tieši tik daudz, lai pietiktu pašām vienkāršākajām lietām. Pat tas mīkstais vilnas pleds, kas silda manas kājas drēgnajos rītos, šķiet kā pēdējā luksusa prece.
Es eju garām veikala plauktiem, kur kārdinoši smaržo svaiga maize, bet mana roka automātiski sniedzas pēc akcijas precēm, jo esmu iemācījusies rēķināt katru centu. Es skatos uz tām krāsainajām konfektēm, ko mazbērni tā mīl, un galvā pārrēķinu — vai es varu tās atļauties, lai mēneša beigās nepaliktu pavisam tukšām rokām pret savām vajadzībām?
Tomēr, kad piezvanīja dēls un ieminējās, ka bērniem gribas ko gardu, mana balss klausulē nenodrebēja. Es mierīgi atbildēju, ka, protams, atbraukšu un visu nopirkšu. Atkal tērēju tos nedaudzos eiro, ko biju atlikusi jauniem apaviem no tirdziņa, lai tikai mazbērniem būtu prieks.
Pēc sarunas es noliku telefonu un ilgi skatījos uz kailajiem kastaņu zariem aiz loga, jūtot, kā iekšā aug kluss rūgtums. Viņiem ir jaunas mašīnas, dārgi tālruņi un ceļojumi, bet viņi joprojām gaida, ka es viņus atbalstīšu. Viņi laikam tiešām domā, ka man nauda rodas pati no sevis, nevis katrs centrs tiek rūpīgi pārcilāts pirms tērēšanas. Un pats trakākais — viņi to uztver kā manu pienākumu, kā kaut ko pašsaprotamu, par ko pat vienkāršu “paldies” vairs nedzirdēt.
Noklausītā saruna, kas izmainīja manu pasauli
Viss mainījās kādā sestdienā, kad bērni bija atbraukuši pie manis “palīdzēt” sakārtot mantas. Es biju priecīga, domāju, ka beidzot pavadīsim laiku kopā, runājot par atmiņām. Es biju aizgājusi uz virtuvi vārīt kafiju un sagriezt plātsmaizi, kad pēkšņi caur pusvirām durvīm dzirdēju viņu balsis koridorā.
Domāju, ka viņi apspriež manus vecos fotoalbumus vai varbūt plāno, kādu puķi podā man uzdāvināt jubilejā, bet realitāte bija daudz nepatīkamāka.
— “Šis Rēzeknes dzīvoklis tagad iet uz izķeršanu, jo centrs ir sakārtots,” dēls klusi, bet pārliecinoši teica. Es dzirdēju, kā viņš ar pirkstiem klaudzina pa sienu, it kā pārbaudītu tās izturību. “Ja mēs to pārdotu līdz vasarai, mums katram sanāktu vismaz divdesmit tūkstoši. Es beidzot varētu aizvērt to savu riebīgo parādu par jauno džipu.”
— “Jā, bet kur viņa liksies?” meita šaubīgi jautāja, taču viņas balsī nebija nolieguma, tikai loģistikas apsvērumi. “Viņa šeit ir nodzīvojusi visu mūžu, visas viņas kaimiņienes ir te.”
— “Mēs viņai atradīsim ko mazu un lētu nomalē, vai arī pansionātu, tur tagad ir labi apstākļi, nebūs pašai jāvāra un jātīra,” dēls atcirta, pat nepazeminot balsi. “Re, sienas te jau sāk plaisāt, remonts nav bijis kopš deviņdesmitajiem. Kad viņas vairs te nebūs, mēs visu pārkrāsosim gaiši pelēku, izmetīsim tos vecos skapjus un sekcijas, lai pircējiem acis mirdz uz modernu dizainu. Vecajai jau tas vairs nebūs svarīgi, galvenais, lai mums tiek nauda un nav vairs šī vecmodīgā elpa te jājūt.”
Es stāvēju pie plīts, nekustīgi lūkojoties kafijas kannā un jūtot, kā rokas sāk neviļus trīcēt. Gaiss virtuvē pēkšņi kļuva tik smags, ka es nevarēju ievilkt elpu. Viņi nemērīja manu mājokli — viņi mērīja manu rītdienu un manu vērtību eiro izteiksmē. Viņiem es vairs nebiju māte, bet gan tikai šķērslis ceļā uz viņu jauno dzīvi.
Viss, ko es biju darījusi ar labākajiem nodomiem — tie pīrādziņi, tie iepakojumi ar zeķēm, tie slepeni iedotie desmit eiro mazbērniem —, tika uztverts kā pašsaprotams resurss, kas viņiem pienākas par manu eksistenci.
Es jutos kā lieks troksnis viņu perfektajā plānā. Un visvairāk mani uztrauca apziņa, ka es biju sadalījusi savu mazo pensiju sīknaudā, lai tikai nopirktu viņiem gardumus, kamēr viņi koridorā jau “dalīja” manu pēdējo patvērumu, manu drošību un manas mājas.
Zvans, kas piespieda apstāties un padomāt
Pagājušās nedēļas vidū notika pēdējais piliens, kas pārpildīja pacietības kausu. Es jau biju sagatavojusi somu ar paštaisītiem konserviem un adītām jaciņām, kad atskanēja meitas zvans. Viņas balss skanēja pārsteidzoši lietišķi un vēsi, it kā viņa runātu ar svešu klientu bankā.
— “Mammu, šonedēļ nebrauc,” viņa teica bez jebkāda “kā tev klājas”. “Mums te būs mākleris, lai apskatītu dažus dokumentus par dzīvokli un veiktu novērtēšanu, un mēs negribam, lai tu ar savām emocijām un vecmodīgajiem uztraukumiem visu sarežģītu.
Mākleris teica, ka īpašnieka klātbūtne pie novērtēšanas bieži traucē, jo viņi sāk stāstīt par emocijām, kas tirgu neinteresē. Labāk pasēdi mājās, mēs paši visu nokārtosim.”
Šie vārdi mani burtiski apstādināja koridora vidū. Es apsēdos uz krēsla, joprojām mētelī, un somas ar burciņām palika stāvēt uz grīdas pie kājām kā klusi pārmetumi. “Īpašnieka klātbūtne traucē?” es klusi noteicu tukšajai istabai.
Es paliku savā dzīvoklī vienu dienu, tad nedēļu, tad veselu mēnesi. Es nēpārstāju maksāt tos 210 eiro, bet es pārstāju gaidīt viņu mašīnas rūkoņu pagalmā.
Sākumā manī valdīja neizpratne un klusas, dedzinošas skumjas, kas naktīs neļāva aizmigt. Es domāju — kur es kļūdījos? Vai par daudz devu? Vai par maz prasīju? Bet pēc tam parādījās kaut kas cits — dīvains un nepieredzēts miers.
Es sapratu, ka bez manām nemitīgajām rūpēm viņu ikdiena nemaz neapstājās. Viņi lieliski atrada laiku mākleriem un saviem parādiem, bet mana pasaule… mana pasaule beidzot sāka piederēt man pašai, nevis viņu bezgalīgajiem plāniem.
Es vienkārši paliku mājās, vērojot, kā aiz loga lēnām mainās ziemas ainava, un šajā mierā es sāku saskatīt lietas pavisam citādā gaismā.
(Turpinājums otrajā lapā…)
