– Mamm, es pagaidām nestrādāšu. Viņa to pateica miermīlīgi, it kā būtu padevusi sāli. Es stāvēju pie plīts, maisīju sautējumu – divas stundas pēc maiņas. Atnācu no darba sešos un uzreiz pie plīts
Līga pamodās vienos dienā. Es to zinu, jo vienos divdesmit viņa man uzrakstīja: “Mam, maizes nav.” Nevis “nopirkšu maizi”, bet “maizes nav”. Konstatācija. Kā laika ziņas.
– Ko nozīmē “pagaidām nestrādāšu”?
– Man jāsaprot, ko es gribu no dzīves. Varbūt pusgadiņu. Pameklēšu sevi.
Līga sēdēja pie galda milzīgā džemperī, piedurknes pārvilktas pāri plaukstām. Mati līdz jostasvietai, nekrāsoti – viņa lepojās ar “dabiskumu”. Divdesmit trīs gadi. Pirms mēneša saņēma diplomu. Filologs, sarkanais diploms, pieci gadi. Piecus gadus es maksāju par šo diplomu. Studiju maksa – divi tūkstoši eiro gadā. Desmit tūkstoši par visu mācību laiku. Mana alga – tūkstotis divsimt eiro. Hipotēka – četri simti piecdesmit. Pārtikai – trīs simti. Atlikums – ap simts eiro visam: apģērbam, braukšanai, sadzīves ķīmijai.
Piecus gadus es dzīvoju kalkulatora režīmā, kur katra izdevumu rinda bija apstiprināta jau iepriekš. Un lūk – diploms. Sarkanais. Filologs. “Pameklēšu sevi”.
– Līga, es par tavām mācībām samaksāju desmit tūkstošus eiro. Tu ieguvi profesiju. Ej strādā.
Viņa pacēla acis. Ne vainīgas – pārsteigtas. It kā es būtu pateikusi ko dīvainu.
– Mamm, es negribu strādāt specialitātē. Tas ir garlaicīgi. Man jāatrod savs aicinājums.
– Aicinājumu var meklēt vakaros. Dienā – jāstrādā.
– Tu nesaproti. Tas tā nestrādā. Nevar atrast sevi, kad tu izdedz nemīlamā darbā.
Izdedz. Viņa nevienu dienu nebija strādājusi – un jau zināja vārdu “izdegšana”. Es septiņpadsmit gadus strādāju par grāmatvedi ražotnē. Katru dienu. Bez pārtraukuma “sevis meklējumiem”. Jo man nebija laika meklēt – man vajadzēja pabarot. Guntis aizgāja, kad Līgai bija seši gadi. Četrus gadus maksāja uzturlīdzekļus – pa simts eiro. Pēc tam pārstāja. Pazuda. Ne zvana, ne eiro. Trīspadsmit gadu klusuma. Es viena. Darbs, hipotēka, meita. Nekādu mandalu, nekādu “pusgadiņu”. Es noliku Līgas priekšā šķīvi ar sautējumu. Divas stundas gatavošanas. Viņa ēda un vienlaikus šķirstīja telefonu.
– Pus gads, – es teicu. – Maksimums.
– Paldies, mam. Es atradīšu savu lietu, apsolu.
Viņa pasmaidīja. Patiesi. Un es noticēju.
Pusgads pagāja. Pēc tam vēl divi mēneši. Pēc tam vēl
Līgas “meklējumu” astotajā mēnesī es sēdēju virtuvē vienpadsmitos vakarā un skatījos rēķinos. Hipotēka – četri simti piecdesmit eiro. Pārtika – pieaugusi līdz četriem simtiem, jo Līga ēda vairāk nekā agrāk. Visu dienu mājās – brokastis, pusdienas, vakariņas, uzkodas. Komunālie – divi simti astoņdesmit. Internets – divdesmit pieci. Mana alga – tūkstotis divsimt. Atlikums – mīnus piecdesmit eiro. Mīnuss.
Es līdu kredītkartē. Katru mēnesi – par simts eiro. Lai meita ar sarkano diplomu varētu “meklēt sevi”. Katru rītu – viens un tas pats. Es devos uz darbu pusastoņos. Līga gulēja. Es atgriezos sešos. Līga gulēja uz dīvāna. Austiņas, telefons, ekrāns. Dažreiz – blociņš ar mandalām. Krāsainas, akurātas, viņa tās zīmēja stundām. Skaisti, bet ar mandalām hipotēku nenomaksāsi.
– Līga, tu sūtīji CV?
– Mamm, es taču teicu – man vispirms jāsaprot, ko es gribu.
– Tu astoņus mēnešus “saproti”. Cik CV tu esi nosūtījusi šajā laikā?
Viņa paskatījās uz mani. Džemperu piedurknes pārvilktas pāri plaukstām. Kā cimdiņi. Kā bērnam.
– Nulle.
– Kas – nulle?
– Nulle CV. Es nesūtīju. Man nav kur.
– Nav kur? Tu esi lingviste! Tulkotāja! Skolas, aģentūras, frīlanss – simtiem vakanču!
– Es negribu tulkot. Tas nav mans.
– A kas ir – tavs?
– Es vēl neesmu sapratusi.
Nulle. Astoņu mēnešu laikā. Nulle CV, nulle interviju, nulle mēģinājumu. Sarkanais diploms gulēja galda atvilktnē – es redzēju tā maliņu katru reizi, kad ņēmu šķēres. Desmit tūkstoši eiro. Pieci gadi. Nulle. Trešdien es pārnācu mājās, un no Līgas istabas atskanēja balss. Video zvans – Zane. Līgas draudzene. Divdesmit četri gadi, dzīvoja ar vecākiem Valmierā, nekur nestrādāja, rakstīja blogu par “palēnināšanos” – četri simti sekotāju.
– Līga, tu neklausies mammu. Darbs – tas ir murgs. Nopietni. Tu vienkārši vēl neesi sadzirdējusi savu visumu. Vajag meditēt, veikt vizualizāciju. Nauda atnāks pati, kad tu būsi plūsmā.
– Jā, es arī tā jūtu, – atbildēja Līga. – Mamma vienkārši nesaprot. Viņa visu mūžu ir strādājusi algotu darbu un domā, ka tas ir normāli.
Es stāvēju koridorā ar pārtikas maisu no “Rimi”. Jā, strādāju. Septiņpadsmit gadus. Lai viņa paēstu, apģērbtos, izmācītos. Un tagad tas ir – “nav normāli”. Vakarā es pamēģināju vēlreiz.
– Līga, es par tevi maksāju. Ēdiens, gaisma, ūdens, internets – ap trīs simtiem eiro mēnesī par tevi vienu. Pie manas algas tā ir liela daļa ienākumu. Man nepietiek. Es lienu kredītkartē.
– Mamm, nu pacieties nedaudz. Es drīz atradīšu.
– Ko atradīsi?
– Sevi.
Es savilku lūpas tūtiņā. Ieradums – kad dusmojos, bet klusēju. Guntis savulaik par to smējās: “Tu esi kā zivs, Mārīt.” Guntis vispār par daudz ko smējās. Par manu algu, par manu dzīvokli, par mani. Pēc tam aizgāja. Pēc nedēļas es pamanīju, ka no manas kartes norakstīti simts piecdesmit eiro. Līga. Tiešsaistes kurss “Atrodi savu sūtību 21 dienā”. Simts piecdesmit eiro – manas naudas – par video nodarbībām, kur sieviete ar krellēm skaidro, kā “aktivizēt naudas plūsmu caur nodomu”. Es iegāju pie Līgas.
– Simts piecdesmit eiro. No manas kartes. Bez prasīšanas.
– Mamm, tā ir investīcija manā attīstībā. Tu taču gribi, lai es atrodu savu lietu?
– Es gribu, lai tu ej strādāt.
– Tas tā nestrādā. Nevar vienkārši “iet strādāt”. Vispirms jāsaprot savs sūtījums.
– Tavs sūtījums man izmaksāja simts piecdesmit eiro. Bez prasīšanas. Tā ir zagšana.
Viņa pārvilka džempera piedurknes līdz pirkstu galiem, aizsedza seju.
– Tu neko nesaproti. Tu dzīvo pagājušajā gadsimtā. Tētis saka, ka tu esi pārāk kontrolējoša.
Tētis. Guntis. Kurš nemaksāja uzturlīdzekļus trīspadsmit gadus. Kurš pazuda. Kurš uzpeldēja pirms pusgada – uzrakstīja Līgai “Facebook”, sāka “atbalstīt”. Laikoja viņas mandalas. Rakstīja: “tu esi malace, meklē savu ceļu”. Nevienu eiro neatsūtīja – bet “atbalstīja”.
– Tētis, tātad, atbalsta, – es teicu. – Bet vai tētis zina, ka es maksāju par tavu ēdienu, tavu mājokli un tavu internetu? Jau vienpadsmit mēnešus?
– Tā nav viņa daļa.
– Tas nav arī viņa nopelns. Viņš tevī nav ieguldījis ne centa trīspadsmit gadus. Bet toties tagad “atbalsta”.
Līga iegāja istabā. Aizcirta durvis. Es paliku virtuvē. Pēc tam pārbaudīju “Andele Mandele”. Tāpat vien – meklēju pannu, manējā bija izdegusi. Un ieteikumos ieraudzīju: mana kleita. Bordo krāsas, vilnas, es to nopirku pagājušajā gadā uz draudzenes jubileju. Septiņdesmit eiro. Karājās skapī, es to saudzēju. Sludinājumā – četrdesmit eiro. “Stāvoklis lielisks, vilkta vienu reizi”. Foto – uz pakaramā, Līgas istabā. Es atpazinu tapetes.
Rokas sāka trīcēt. Ne no dusmām – no kaut kā lielāka. No apziņas, ka mans bērns – mans, izaudzinātais, izskolotais bērns – pārdod manas mantas, lai apmaksātu kursus par “sūtību”. Manas mantas. No mana skapja. Manā dzīvoklī. Es iegāju pie viņas.
– Kleita “Andelē”. Bordo. Manējā.
Līga nobālēja. Pēc tam nosarka. Tad nodūra acis.
– Mamm, es domāju, ka tu to nenēsā.
– Es to saudzēju. Tās ir dažādas lietas. Tu paņēmi manu mantu un ieliki pārdošanā. Bez prasīšanas. Pēc tam, kad norakstīji simts piecdesmit eiro no manas kartes. Arī bez prasīšanas.
– Man vajadzēja naudu kursam.
– Tev vajag darbu. Nevis kursu.
Viņa klusēja. Es izgāju. Aizvēru durvis klusi. Ciršana – tas nav mans stils. Naktī es sēdēju virtuvē. Stundu, divas, trīs. Skatījos rēķinos telefonā. Mīnuss kredītkartē – divi simti eiro. Hipotēka – pēc piecām dienām. Alga – pēc astoņām. Trīs dienu pārrāvums. Kā vienmēr.
Bet blakus istabā gulēja pieaudzis cilvēks ar sarkano diplomu, kurš vienpadsmit mēnešus ēda manu ēdienu, lietoja manu internetu, dzīvoja zem mana jumta un uzskatīja, ka “darbs – tas ir murgs”.
Es izņēmu telefonu un paskatījos Līgas ekrāna laiku. Vecāku kontroles lietotne – es to uzliku, kad viņai bija trīspadsmit, un aizmirsu atslēgt. Vienpadsmit stundas. Par vakardienu. Tik-Toks – četras stundas. YouTube – trīs. Pinterest – divas. Tests “Kāds ir tavs sūtījums pēc dzimšanas datuma” – četrdesmit minūtes. Vakances – nulle minūšu. Vienpadsmit stundas ekrāna. Nulle minūšu darba meklējumiem.
Es skatījos uz rūteri. Balta kastīte uz plaukta. Mirgo zaļā krāsā. Kā vienmēr. Divdesmit pieci eiro mēnesī. Mani.
Pēc tam atvēru ledusskapi. Pilns – es vakar biju veikalā. Gaļa, piens, dārzeņi, siers, maize. Nedēļai. Diviem. Par manu naudu. Četri simti eiro mēnesī – lai pieaudzis cilvēks ar diplomu varētu gulēt līdz vieniem un zīmēt mandalas. Lēmums neatnāca kā uzliesmojums. Tas brieda vienpadsmit mēnešus. Cēlās lēnām kā mīkla. Un tajā naktī – uzcēlās. No rīta es pamodos sešos. Līga gulēja – kā parasti. Es izdarīju trīs lietas. Lēnām. Pēc kārtas. Kā grāmatvedis noslēdz ceturksni.
Pirmkārt: atslēdzu rūteri. Izrāvu vadu no rozetes, akurāti satinu vadu, ieliku kastīti skapī uz augšējā plaukta. Tur, kur stāvēja vecās vāzes un kaste ar eglīšu rotājumiem. Aizvēru durtiņas.
Otrkārt: atvēru ledusskapi. Izņēmu visu, kas tur bija. Gaļu, pienu, dārzeņus, sieru – saliku aukstummaisā. Aizvedīšu uz darbu, atdošu Anitai no personāldaļas – viņai ir trīs bērni, nepazudīs. Uz plauktiem palika: pustukša sinepju burciņa, sāls paka un vecs kečups.
Treškārt: uzrakstīju zīmīti. Parasta A4 lapa. Ar lodīšu pildspalvu, ar roku. “Līga. Tev ir 23 gadi. Tev ir sarkanais diploms. Tu esi spēcīgs, pieaudzis cilvēks. Vienpadsmit mēnešus es tevi uzturu – ēdiens, internets, mājoklis. Tu neesi nosūtījusi nevienu CV. Tu norakstīji naudu no manas kartes un pārdevi manu mantu. Tu sauc mani par “kontrolējošu” un saki, ka darbs ir murgs. Es vairs nepērku produktus diviem. Internets ir atslēgts. Meklē sevi – sāc ar vakanču meklēšanu. Kad iekārtosies darbā – parunāsim. Mamma.”
Noliku zīmīti uz virtuves galda. Piespiedu ar sālnīcu. Saģērbos un aizbraucu uz darbu. Telefons nozvanīja desmitos trīsdesmit divās.
– MAMM. Internets nestrādā.
– Es zinu.
– Un ledusskapis ir tukšs. Vispār nekā nav.
– Es zinu.
– Tu ko, nopietni?
– Zīmīte uz galda. Izlasi.
Pauze. Čaboņa. Viņa aizgāja līdz virtuvei.
– Mamm, tas ir neprāts. Es nevaru bez interneta. Man ir kurss.
– Kurss par maniem simts piecdesmit eiro? Tas pats?
– Mamm!
– Līga, tev ir divdesmit trīs. Diplomēta filoloģe. Es tevi uzturu vienpadsmit mēnešus. Man ir mīnuss kredītkartē. Es vairs nevaru. Fiziski nevaru.
– Bet man nav ko ēst.
– Divu kvartālu attālumā no mājām ir “Maxima”. Tur pieņem pārdevējus bez pieredzes. Sāc ar to.
– Tu gribi, lai es eju par pārdevēju? Ar sarkano diplomu?
– Es gribu, lai tu ej kaut kur. Vienpadsmit mēnešu laikā tu neesi pamēģinājusi neko. Nulle. Neviena mēģinājuma.
Klausulē – šņuksti, puņķi, vārdu druskas. “Tu esi nežēlīga”. “Tu mani nemīli”. “Es piezvanīšu tētim”.
– Zvani, – es teicu. – Lai tētis tev nopērk produktus. Viņš trīspadsmit gadus nav pircis – varbūt laiks sākt.
Nospiedu beigt sarunu. Noliku telefonu uz galda ar ekrānu uz leju. Anita no personāldaļas ieskatījās kabinetā.
– Mārīt, kas tev? Tik bāla esi.
– Normāli. Ceturksni slēdzu.
Viņa pamāja un aizgāja. Es sēdēju un skatījos tabulā ekrānā. Cipari peldēja no noguruma. Septiņpadsmit gadu noguruma, kas tajā rītā beidzot atrada izeju. Visu dienu Līga rakstīja. Ziņas bira ik pēc pusstundas. Es lasīju, bet neatbildēju.
“Tas ir nežēlīgi”. “Es izstāstīšu vecmāmiņai”. “Tētis saka, ka tu esi neadekvāta”. “Man nav naudas ēdienam”. “Es iešu pie draudzenes”. “Zanei arī nav naudas”. “Mamm, nu lūdzu”. “Mam”. “Māmiņ”.
Pēdējā – sešos vakarā. Viens vārds. “Māmiņ”. Sen nebiju dzirdējusi.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
