Viss sākās pirms 5 gadiem. Mans Artūrs, nelielas būvniecības firmas īpašnieks, pārnāca mājās drūms. Viņš apsēdās virtuvē un pateica frāzi, kas kļuva par mūsu dzīves moto uz vairākiem gadiem
– Zane, bizness ir uz robežas. Piegādātāji pievīla, pasūtītāji uzmeta. Mums nāksies savilkt jostas.
Es, kā uzticīga līdzgaitniece, tūlīt pat līdzi pārdzīvoju.
– Artūr, protams. Mēs tiksim galā. Es samazināšu izdevumus. Galvenais, lai tu nenervozētu un saglabātu uzņēmumu.
Un es samazināju. Vispirms es atteicos no kosmetologa un manikīra. Izlēmu, ka pati tikšu galā ar vīlīti un “Drogas” krēmu. Lūk, var iztikt arī ar to. Pēc tam mēs pārstājām braukt atvaļinājumā pie Vidusjūras.
– Zanīt, nu kāda jūra, – teica Artūrs, skatīdamies uz mani ar nogurušām acīm. – Man ir kases pārrāvums. Man nav ar ko cilvēkiem algas izmaksāt. Pacieties, dārgā. Kad tiksim ārā no bedres, es tevi uz Maldivu salām aizvedīšu.
Es pacietos. Es iemācījos gatavot kotletes, kurās maizes bija vairāk nekā gaļas. Es staigāju mētelī, kuram bija pieci gadi, un visiem apgalvoju, ka tas ir vintage un tagad tā ir modē. Bet Artūrs turpināja ciest. Viņš nāca mājās vēlu, vienmēr ar tādu izskatu, it kā turētu uz pleciem visu pasauli.
– Kā iet firmā? – es piesardzīgi jautāju, pasniedzot viņam vakariņas.
– Slikti, sieva. Ļoti slikti. Tik tikko savelkam galus kopā.
Man viņa bija žēl. Es jutos kā varone, kura nodrošina uzticamu aizmuguri. Šajā pasaules ainā bija tikai viena spilgta detaļa, kas mani reizēm mulsināja. Tā bija Kristīne. Kristīne ir Artūra jaunākā māsa. Viņai ir četrdesmit gadu. Viņa nekad īpaši nav strādājusi, uzskatot, ka ir radīta pasaules izdaiļošanai. Kamēr mēs ar Artūru “iztikām kā varējām”, Kristīne plauka. Viņa regulāri Instagram publicēja foto no Rīgas labākajiem restorāniem, jaunas kleitas un pušķus.
– No kurienes viņai nauda? – es šad un tad jautāju vīram.
– Nu, viņa grozās, – izvairīgi atbildēja Artūrs. – Kavalieri palīdz. Un arī es šad un tad pametu kādu simtu pārtikai, viņa taču ir viena, žēl māsiņas.
“Kādu simtu” – to es sapratu. Ģimene, jāpalīdz. Es neiebildu, lai gan man pašai šie 100 eiro ļoti noderētu jauniem zābakiem.
Atrisinājums pienāca pagājušajā piektdienā
Artūrs piezvanīja pusdienlaikā un pateica, ka aizbrauks uz visu nedēļas nogali komandējumā uz Lietuvu. Svētdienas vakarā, gaidot vīru, es šķirstīju sociālo tīklu joslu. Nebija ko darīt, un es nolēmu ieiet vīra māsas lapā. Mēs ar Kristīni nebijām draudzenes, viņa uzskatīja mani par “garlaicīgu mājas sievu”, bet ziņkārība ir spēcīga lieta. Es atvēru viņas profilu. Un man no rokām izkrita telefons.
Svaigs ieraksts, publicēts pirms trim stundām. Fotoattēlā – starojoša Kristīne. Viņa stāv uz grezna, sniegbalta, pilnīgi jauna auto fona. Uz pārsega milzīga sarkana bante. Kristīne rokās tur atslēgas un rožu pušķi puķu dobes izmērā. Bet pats interesantākais nebija tas. Viņai blakus, apskāvis māsu ap pleciem un plaši smaidot, stāvēja mans vīrs. Mans Artūrs. Tas pats, kuram “bizness uz robežas” un “naudas nav”.
Viņš neizskatījās pēc nomocīta būvnieka. Viņš izskatījās pēc dzīves apmierināta uzņēmēja dārgā uzvalkā. Es trīcošām rokām pietuvināju foto. Jā, tas ir viņš. Un paraksts zem foto vēstīja: “Mans mīļais brālītis ir labākais vīrietis pasaulē. Paldies par šo karalisko dāvanu. Tagad esmu uz riteņiem. Sapņi piepildās, kad blakus ir īsts vīrieša plecs. Mīlu tevi, Artūr.” Es pārlasīju to trīs reizes.
“Paldies par dāvanu.” “Tagad esmu uz riteņiem.” Es ielīdu komentāros. Tur Kristīnes draudzenes rakstīja sajūsmā: “Vau, kāds vāģis”, “Apsveicu”, “Brālis malacis”. Kristīne visiem atbildēja ar emocijzīmēm un sirsniņām. Es sēdēju savā virtuvē, kur tapetes nebija mainītas desmit gadus, skatījos uz šiem dzīves svētkiem un jutu nevaldāmas dusmas. Piecus gadus es taupīju un klausījos pasakas par krīzi un parādiem.
Bet tajā laikā mans vīrs izveda naudu no uzņēmuma un tērēja. Lai gan varētu arī mūsu bērniem palīdzēt. Viņi jau dzīvo atsevišķi, bet viņiem arī vajag. Artūrs atgriezās pēc divām stundām. Viņš ienāca dzīvoklī ar ierasto vispasaules skumju izteiksmi sejā. Es stāvēju koridorā un skatījos uz viņu.
– Artūr, kā tur Kristīnei iet? Sen neesam runājušas.
Viņš uz sekundi sastinga.
– Jā, normāli Kristīnei. Kas viņai notiks? Dzīvo pamazām. Sūdzas, ka nav normāla darba.
– Nabaga sieviete, – es pamāju ar galvu. – Droši vien ar autobusu visur braukā, kājas nodzen. Grūti viņai bez mašīnas.
Es izņēmu telefonu. Atvēru foto. Un klusējot noliku viņam priekšā uz galda.
– Skaista mašīna, Artūr. Un bante skaista. Un tu foto esi ļoti labi izdevies. Neizskaties noguris.
– Sieviņ, tas nav tas, ko tu domā, – viņš beidzot izspieda.
– Tiešām? – es pacēlu uzaci. – Tas ir fotošops? Vai arī tas neesi tu?
Artūrs saprata, ka atrunāties ir bezjēdzīgi. Viņš nolika atslēgas un mainīja taktiku. Nobīļa vietā viņa sejā parādījās neiecietība.
– Jā. Es nopirku viņai mašīnu. Un kas? Viņa ir mana māsa. Viņa ir viena. Viņai ir grūti. Viņa sapņoja par šo auto. Es esmu vīrietis, man ir jāpalīdz savai ģimenei.
– Savai ģimenei? – es čukstus pārprasīju. – Un kas tad esmu es? Kas es esmu, Artūr, ja tu piecus gadus melo man acīs, liec skaitīt eiro centus, bet pats tērē tūkstošus māsas rotaļlietām?
– Tu nesaproti. Tu esi stipra. Tu tiec galā. Tev esmu es. Bet viņai neviena nav. Viņai vajadzēja pacelt pašcieņu.
Tajā naktī es negulēju. Es pakoju mantas. Artūrs staigāja ap mani, te pukstot, te lūdzoties.
– Nu nemuļķojies. Nu nopirku un nopirku. Nu rīkojos muļķīgi. Piedod. Davai aizmirstam. Tagad lietas ies uz augšu, es arī tev nopirkšu.
No rīta es aizbraucu pie dēla. Tuvākajās dienās nāksies izlikt īrniekus no sava mantotā dzīvokļa un pārvākties uz turieni. Es iesniedzu dokumentus un mantas dalīšanu. Un ziniet, kas noskaidrojās tiesā? Artūra bizness plauka visus šos piecus gadus. Nebija nekādu “kases pārrāvumu”. Bija stabili ienākumi. Viņš būvēja māju mātei Pierīgā. Viņš uzturēja Kristīni. Un vēl kaut kādu dāmu. Šis punkts, pats aizvainojošākais, arī atklājās pilnīgi nejauši.
Bet mājās viņš spēlēja nabadzīgā radinieka lomu, lai es neprasītu naudu. Lai es būtu ērta, lēta apkalpotāja. Tā ir ģeniāla loma.
Tagad es dzīvoju viena. Es skatos uz savām pirms pieciem gadiem uzņemtajām fotogrāfijām. Tur man ir nogurušas acis un pelēka seja. Un skatos spogulī tagad. Es vēl esmu jauna sieviete. Man ir 47 gadi. Un es vairs netaisos nevienu “saprast” un “iejusties situācijā”.
Īpaši vīriešu, kuriem māsām un citām sievietēm atrodas tūkstoši, bet sievām – tikai pasakas par krīzi.
