NASA un uzņēmums «Lockheed Martin» strādā pie ambicioza plāna, lai nodrošinātu pastāvīgu cilvēka klātbūtni uz Mēness. Galvenais izaicinājums ir stabila enerģijas padeve, kas nepieciešama gan dzīvojamajiem moduļiem, gan nākotnes rūpnīcām.
Tā kā Saules enerģija uz Mēness nav pieejama visu laiku, inženieri izvēlējušies attīstīt kompaktas kodolenerģētiskās iekārtas. Šis projekts ir svarīgs solis, lai Mēness kļūtu nevis par īslaicīgu pieturpunktu, bet gan par vietu ar savu ekonomiku un infrastruktūru.
Kāpēc ar Saules paneļiem uz Mēness nepietiek
Mēness vide cilvēkam ir ļoti nedraudzīga un sarežģīta. Viena no lielākajām problēmām ir garās naktis, kas ilgst veselas divas nedēļas. Šajā laikā iestājas pamatīgs sasalums, un parastie Saules paneļi vienkārši nespēj saražot nepieciešamo enerģiju, lai uzturētu bāzes dzīvību. Turklāt daudzi resursiem bagāti apgabali atrodas mūžīgā ēnā, kur saules gaisma vispār nekad neiespīd.
Lai bāze darbotos bez pārtraukumiem, ir vajadzīgs kaut kas uzticamāks. Kodolreaktori šajā ziņā ir ideāls risinājums, jo tie ražo siltumu un elektrību nepārtraukti. Tie nebaidās no tumsas vai putekļu vētrām. Ar šādu enerģijas avotu varēs apgādāt ne tikai zinātnieku mājas, bet arī transportu un iekārtas, kas no Mēness iežiem centīsies iegūt skābekli vai raķešdegvielu.
Plāns: no mazām iekārtām līdz lieljaudas reaktoriem
«Lockheed Martin» kopā ar ASV valsts iestādēm plāno visu darīt pakāpeniski. Nav jēgas uzreiz būvēt milzīgu staciju, ja sākumā tur būs tikai daži cilvēki. Arhitektūra ir veidota tā, lai tā būtu mērogojama un elastīga.
Sākuma posmā izmantos mazas iekārtas ar jaudu no 5 līdz 10 kilovatiem. Tas ir pietiekami, lai nodrošinātu siltumu dzīvojamā zonā un uzlādētu Mēness visurgājēju pašā aukstākajā naktī. Kad darbība paplašināsies un sāksies nopietna resursu ieguve, jaudu palielinās līdz 25 vai 50 kilovatiem. Perspektīvā ir paredzēti reaktori ar 100 kilovatu jaudu, kas jau spēs uzturēt plašu rūpniecisko infrastruktūru.
Izveidot 100 kilovatu reaktoru darbam kosmosā nav tas pats, kas vienkārši palielināt mazu konstrukciju. Kā norāda uzņēmuma speciālisti, tas prasa pavisam citu pieeju inženierijā. Šobrīd galvenais uzsvars tiek likts uz tā sauktajiem Braitona cikla dzinējiem. Tie ir ļoti efektīvi tieši pie lielām jaudām un palīdz pārvērst kodolenerģiju elektrībā ar minimāliem zudumiem.
Šī tehnoloģija tiek uzskatīta par pamatu visai turpmākajai kosmosa apguvei. NASA mērķis ir radīt vienotu sistēmu, ko varētu izmantot gan orbitālajās stacijās, gan uz Mēness virsmas, gan vēlāk arī misijās uz Marsu. Tas palīdzētu samazināt izmaksas, jo nebūtu katram gadījumam jāizgudro jauns ritenis.
Kas notiks tālāk
Pašlaik projekts atrodas aktīvās izstrādes fāzē. Baltais nams šo tehnoloģiju attīstību ir izvirzījis par nacionālo prioritāti, kas nozīmē lielāku atbalstu un finansējumu. Inženieri cer, ka pirmās sistēmas būs gatavas startam līdz 2030. gadam.
Mērķis ir skaidrs – radīt vidi, kurā cilvēks var ne tikai izdzīvot, bet arī strādāt un attīstīt rūpniecību. Ja viss izdosies, Mēness kļūs par pirmo soli uz ilglaicīgu apmešanos ārpus Zemes, kur enerģija vairs nebūs ierobežojošs faktors. Šis projekts rāda, ka fantāzijas par Mēness bāzēm pamazām kļūst par reālu inženiertehnisku plānu ar konkrētiem termiņiem.
