Kāda cienījama kundze ieradās populārā Rīgas salonā, lai nokrāsotu matus dārgā tehnikā, bet viss tālākais notika kā asa sižeta filmā
— Balayage krāsošanas tehnikas cena ir 380 eiro. Mani jau iepriekš pa tālruni brīdināja par šīm izmaksām.
— Jā, es atceros. Atvainojiet, bet labāk ir vēlreiz precizēt, lai nerastos pārpratumi.
— Vai tiešām ir cilvēki, kuriem varētu būt iebildumi pēc tam, kad krāsošana jau ir pabeigta? Vai pat tādi, kuri nesamaksā par sniegto pakalpojumu? Ko jūs sakāt!
— Diemžēl, jā.
— Es tādus nesaprotu. Ja tev nav iespējas samaksāt par pakalpojumu, kāpēc vispār iet uz frizētavu?
— Atvainojiet, lūdzu, atļaujiet paņemt jūsu mantas.
— Jā, lūdzu.
— Labdien! Jūs pie mums esat pirmo reizi, vai ne?
— Jā, draudzene ieteica. Visi runā tikai par jūsu salonu.
— Veicam balayage tehniku, pareizi?
— Jā, es gribu tieši tāpat kā šajā fotogrāfijā.
— Skaidrs. Garumu atstājam?
— Jā, garumu neaiztiekam, es audzēju matus.
— Labi, sākam. Sakiet, lūdzu, cik ilgu laiku tas aizņems?
— Aptuveni piecas stundas. Labi?
Pagāja 4 stundas un 45 minūtes
— Sakiet, lūdzu, pēc cik ilga laika mēs pabeigsim?
— Tagad izžāvēšu, un viss būs gatavs. Aptuveni vēl piecpadsmit minūtes.
(Atskan tālruņa zvans)
— Klau, jā, meitiņ… Es pēc kādām 15 minūtēm pabeigšu. Bet, ja tas ir kas steidzams, es varu tūlīt iziet… Kas noticis? Pagaidi, pagaidi, tūlīt būšu. — Atvainojiet, man tikko piezvanīja meita. Man steidzami jāiziet paņemt daži dokumenti.
— Klau, varbūt es pasaukšu savu palīgu? Viņa izies un paņems.
— Nē, nē, nevajag nevienu traucēt, es burtiski uz minūtīti. Turklāt tie ir privāti dokumenti. Citiem tie nebūtu jāredz.
— Bet jums ir slapja galva!
— Es ātri!
— Ārā ir mīnus 20 grādi!
— Esmu norūdījusies, neuztraucieties!
— Kā vēlaties… Natālija, vai tu varētu, lūdzu, tikmēr citai klientei izskalot krāsu?
— Jā, protams, bez problēmām.
Pēc desmit minūtēm…
— Vai Sanita vēl nav atgriezusies?
— Nē, es neredzēju viņu ienākam. Jau 10 minūtes pagājušas.
— Negribu tevi apbēdināt, bet reģistratora kamerā redzams, kā viņa iziet no mūsu salona, iekāpj automašīnā un aizbrauc.
— Ko?! 380 eiro vērtībā? Vai man tagad būs jāmaksā tie 380 eiro?
— Pamēģināsim atvērt viņas somu un paskatīties, varbūt tur ir kādi dokumenti.
—Dievs, kas tagad būs?
— Neuztraucies tu tā! Re, te ir pase uz Jekaterinas vārda. Vai tu viņu nesauci par Sanitu?
— Tas vispār nav viņas vārds! Klau, mums taču ir viņas tālruņa numurs. Kas te vēl ir? Kaut kādas vecas lupatas?
— Tieši tā, viņa taču atstāja numuru pierakstoties. Piezvani un pajautā, kas noticis! Mazums, kas…
— “Sastādītais numurs neeksistē.” Kā tas var būt — neeksistē? Viņa taču no šī numura zvanīja un pieteicās.
— Jā, pagaidi, nesatraucies. Mums ir video no novērošanas kamerām. Tūlīt ieliksim to sociālajos tīklos un paskatīsimies — varbūt kāds viņu atpazīs.
— Jā, pamēģinām! Ejiet un turpiniet strādāt, Inese.
Pēc 20 minūtēm
— Ak mans Dievs, mūsu video jau ir savācis 70 000 skatījumu! Skatieties, cik daudz ziņu mums raksta privāti. Kaut viņa atrastos… “Es pazīstu šo sievieti, viņai ir sava frizētava Cēsīs.”
— Cēsīs? Sava frizētava? Tas taču ir gandrīz 100 kilometrus no mums.
(Iezvanās tālrunis)
— Labdien, skaistumkopšanas salons “Magnolija”. Kā es varu jums palīdzēt?
Tālāk sekoja vārdu jūra ko nav iespējams atstāstīt.
— Beidziet tā klaigāt. Kā man jūs saukt — par Katerīnu vai Sanitu? Tā ir viņa (klusi norādīja salona administratore frizierītei)
— Nekavējoties izdzēsiet to video! Kā jums vispār ienāca prātā mani izlikt sociālajos tīklos?
— Bet kā jums ienāca prātā aizbēgt ar slapju galvu?
— Jums nebija tiesību mani filmēt! Es iesūdzēšu!
— Jūs bijāt mūsu salonā. Mums visur ir kameras, un jūs nesamaksājāt 380 eiro par pakalpojumu. Ko jūs gribējāt — lai mēs to vienkārši aizmirstam?
— Tāpēc, ka jūs man sabojājāt matus!
— Matus? Kāpēc tad jūs aizbēgāt? Mēs būtu izžāvējuši matus un pārbaudījuši, vai tā tiešām ir taisnība. Bet jūs klusējot iekāpāt mašīnā un aizbraucāt ar slapju galvu un mūsu dvieli!
— Ko man vajadzēja darīt? Palikt un maksāt par šito?
— Vajadzēja palikt un visu noskaidrot.
— Man nav pienākuma atskaitīties! Izdzēsiet video tūlīt pat!
— Nav jāatskaitās, ir vienkārši jāsamaksā par pakalpojumu, ko jums sniedza.
— Par ko maksāt? Par šo murgu uz galvas? Es nenācu pēc tā!
— Ko tas nozīmē? Mums jau rakstīja, ka jums ir savs skaistumkopšanas salons.
— Jā, es esmu krāsošanas meistare, protu visas tehnikas, ne tikai balayage.
— Bet kāpēc tad jūs pierakstījāties pie mums?
— Es gribēju redzēt, kā jūs izpildāt šo tehniku. Vienkārši paskatīties uz jūsu darba izpildījumu. Jā, tagad visi runā tikai par jums, un man kļuva interesanti.
— Tas nozīmē, ka jūs piecas stundas sēdējāt krēslā, lai bez maksas pamācītos?
— Un kas tur tāds? Es gribēju saprast, kā jūs strādājat.
— Tāpēc jūs atstājāt svešu pasi un neeksistējošu tālruņa numuru?
— Tā vairs nav jūsu daļa.
— Kā jums nav kauna? Jūs speciāli to visu izplānojāt!
— Nu, jūs man sabojājāt matus.
— Tad vajadzēja palikt un parādīt mums darba rezultātu, norādot uz kļūdām.
— Viss jau tāpat bija skaidrs, ko vēl gaidīt? Izdzēsiet video, un mēs mierīgi šķirsimies.
— Nē. Vispirms samaksājiet par pakalpojumu, un tikai tad mēs izdzēsīsim video.
— Jūs nopietni domājat, ka es maksāšu par sabojātiem matiem? Tas jums būtu man jāmaksā!
— Mēs pilnīgi nopietni domājam, ka jūs samaksāsiet par sniegto pakalpojumu.
— Cik?
— 380 eiro.
— Cik?! 380 eiro? Labi, tūlīt pārskaitīšu. Dzēsiet ārā!
— Es jau teicu, ka izdzēsu.
—Un turpmāk — iemācieties normāli veikt savu darbu par šādu cenu! Un es gaidu atvainošanos.
— Par ko? Kaut vai par to, ka apmānījāt mūs, aizbēgāt un atstājāt svešus dokumentus.
— Es atnācu kā meistars pie meistara, lai paskatītos, kā jūs pildāt savus pienākumus. Un pārliecinājos, ka no jums nav ko iemācīties.
Meistara talantu mēra pēc viņa darba kvalitātes, bet cilvēka vērtību — pēc viņa godaprāta. Mēģinot nozagt svešas amata prasmes ar viltu, savu meistarību nepacelsi, bet cieņu pazaudēsi uz visiem laikiem.” Kundze ieradās, lai “mācītos”, taču darīja to negodīgi, tādējādi parādot, ka viņai trūkst pašai savas profesionālās pārliecības.
Par reputāciju: Viņa bija gatava riskēt ar savu vārdu un salonu 100 km attālumā ( Cēsīs), lai tikai ietaupītu naudu par apmācību. Galu galā taisnība uzvarēja caur mūsdienu tehnoloģijām (sociālajiem tīkliem, video reģistratoriem), atgādinot, ka pasaule ir maza.
