Pirms trim gadiem Kelvins ieradās Latvijā no Nigērijas un iemīlējās. Ne tikai meitenē, bet arī valstī, kurā ļoti daudz kas izrādījās citādāk nekā viņa dzimtenē
Tagad viņš dzīvo parastu Latvijas ikdienas dzīvi: brauc satiksmes autobusā, ēd auksto zupu, nēsā sievas rozā somiņu (un vairs nekaunas) un vēl vada blogu, kurā dalās ar novērojumiem par Latviju. Un katru reizi viņš atrod ko jaunu, kas mums ir absolūta norma, bet viņam — mazs atklājums. Es uzdūros viņa blogam (ovlifetv) pilnīgi nejauši un “iestrēgu” tajā uz ilgu laiku. Viņa skatiens no malas liek no jauna ieraudzīt to, pie kā mēs jau sen esam pieraduši. Dalos ar jums ar spilgtākajiem āfrikāņa novērojumiem par Latvijas dzīvi.
1. Elektrība, kas dzīvo sienā un nekur nepazūd
Nigērijā elektrība ir retais viesis: tā parādās uz pāris stundām dienā un pazūd tikpat pēkšņi. Šajā laikā ir jāpaspēj uzlādēt viss: telefoni, klēpjdatori, pat ja baterija vēl braši turas pie 87%. Tur vienkārši neeksistē tāda greznība kā “uzlādēšu vēlāk”.
Latvijā Kelvins atslāba: šeit gaismu izslēdz vai nu plānoti (ar brīdinājumu no “Sadales tīkla” nedēļu iepriekš), vai arī negaisa dēļ, bet tas notiek ārkārtīgi reti. Telefonu var mierīgi izlādēt līdz nullei: elektrība pacietīgi gaida rozetē un nekur nepazudīs.
“Trīs gadu laikā esmu paguvis zaudēt piesardzību,” viņš atzīstas. “Tagad mierīgi eju gulēt ar 5% telefona uzlādes.”
2. Avenes — skaistas, maigas un pilnīgi nesaprotamas
Kelvins pirmo reizi ieraudzīja avenes tikai Latvijā. Sākumā bija sajūsma: cik tās ir niecīgas, mīkstas, it kā rubīna pērlītes! Bet pēc tam — apjukums. “Ja es tās mazgāšu, tās izjuks tieši rokās. Ja nemazgāšu — ja nu saķeršu ko?” viņš dalās ar savu dilemmu.
Vienkārša oga viņam pārvērtās par īstu mīklu. Un viņš joprojām katru reizi stāv izvēles priekšā: mazgāt vai uzticēties dabas tīrībai? Mēs gan esam pieraduši un zinām atbildi. Bet viņam tas joprojām ir kvests.
3. “Nāc uz tēju” — viltīgākā frāze latviešu valodā. Kelvins ātri saprata: kad latvietis saka “ienāc uz tēju”, tie ir slazdi. “Es domāju: nu labi, tējas tase, pāris ‘Selgas’ cepumu… Bet nē!” viņš smejas. Uz galda pēkšņi parādās rupjmaize, rasols, karbonādes, pīrādziņi, medus, marinēti gurķi, saldumi. Un tikai pašās beigās — pati tēja.
Nigērijā arī cenšas gatavot krājumā, īpaši lielai ģimenei. Bet tur tas ne vienmēr izdodas: elektrību bieži izslēdz, ledusskapji nestrādā, bet karstumā ēdiens ātri bojājas. Ja tev ir strādājošs ledusskapis — tas jau ir turības rādītājs. “Latvijā sievietes gatavo vairākām dienām uz priekšu,” brīnās Kelvins. “Tiesa, vīrieši parasti visu apēd vienā vakarā. No vienas puses, ir patīkami, ka garšīgi. No otras — rīt jāsāk viss no jauna.”
4. Maize — tas ir svētums
“Nespēlējies ar maizi!” — šo frāzi Kelvins dzirdēja pirmajos dzīves mēnešos Latvijā un uzreiz saprata: šeit maize nav vienkārši ēdiens. Tas ir simbols, kuram nav vajadzīga reklāma. Tā nozīmība ir nostiprināta paaudžu atmiņā. Jebkurai vieglprātīgai rīcībai ar maizi seko stāsti par vecvecākiem un grūtajiem laikiem. “Nigērijā tādu pašu lomu spēlē ‘garri’,” viņš skaidro. “Tas ir vairāk nekā ēdiens. Tā ir aizsardzība, atbalsts grūtos laikos.”
5. Tēti ar ratiņiem — tas ir normāli. Nigērijā mazuli gandrīz vienmēr nēsā mamma. Vīrieti ar bērnu uz rokām satiksi reti, un, ja mamma nestāv blakus — tas izskatās pavisam dīvaini. Kad Kelvins ieradās Latvijā, viņš bija patīkami ieinteresēts: tēti mierīgi staigā ar ratiņiem pa Mežaparku, baro bērnus kafejnīcās, maina autiņbiksītes tirdzniecības centros!
“Es ieraudzīju Daugavpils veikalā tēti, kurš turēja mazuli ķengursomā uz krūtīm un tajā pašā laikā gājienā ēda kebabu,” viņš atceras. “Un sapratu: Latvijā bērnu audzināšana ir kopīgs projekts.” Šeit vīrieši nebaidās izskatīties gādīgi. Vecāku loma ir komandas spēle, un tētiem tajā ir svarīga loma.
6. Nēsāt sievietes somu — vīra pienākums. “Pie mums Āfrikā vīrieši vienmēr saka: ‘Es, īsts vīrietis, nesīšu sievietes somu?? Nekad!'” atzīstas Kelvins. Daudziem āfrikāņiem tas tiešām ir dīvaini un pat neērti. Bet ar laiku, kad dzīvo ārzemēs un iemīlies… viss mainās. “Tas, kas agrāk šķita ‘nevīrišķīgi’, pēkšņi sāk šķist kā rūpes,” viņš skaidro. “Runa nav par lepnumu. Runa ir par to, kā dēļ tu to dari.”
Tagad viņš mierīgi iet pa pilsētu, turot rozā somiņu kā trofeju. “Tas nav vājums — tas ir vīra starptautiskais pienākums,” smejas Kelvins. “Lai gan mani tēvoči Āfrikā noteikti purinātu galvas.”
7. Klienti ir izlutināti ar izvēli
“Ja plāno atvērt biznesu Latvijā, esi gatavs sīvai konkurencei,” brīdina Kelvins. “Cilvēki šeit ir pieraduši pie lielas izvēles un gaida izcilu servisu. Nepatika? Vienkārši ieies blakus veikalā.” Bet mums viss ir citādāk. Tur cilvēki mierīgi stāv milzīgās rindās, lai tikai dabūtu kāroto. Dažās Lagosas iestādēs apmeklētāji pat paši mazgā traukus pēc iepriekšējā klienta, lai tajos ieliktu svaigu ēdienu, vai pierunā pārdevēju apkalpot viņus ātrāk.
8. “Es taču teicu!” — bet ar mīlestību. Kelvins pamanīja: vienas no lielākajām bērnu bailēm Latvijā — saķert kaut ko pēc pastaigas, kad mamma desmit reizes atgādināja uzvilkt biezāko jaku. “Tādos brīžos ir drošāk ir noslēpties vai vienkārši nerādīties mammai acīs,” viņš smejas. Sākumā mamma nočīkstēs un sāks kurnēt, atgādinot, ka mētelis nebija ciet un cepuri tu atkal neuzvilki. Bet šim kurnējumam vienmēr seko pats svarīgākais: liepziedu tēja, vilnas zeķes, rūpes un bezgalīga mīlestība.
“Būdami bērni manā valstī, mēs tāpat baidījāmies no mammas kurnēšanas,” atzīstas Kelvins. “Bet patiesībā tas bija tikai cits viņas mīlestības veids. Stingrība viņai vienmēr ir viena, bet mīlestībai — tūkstotis mazu izpausmju.”
9. Ticējumi katram dzīves gadījumam
Kad Kelvins ieradās Latvijā, viņu pārsteidza, cik mums ir daudz mazu “drošības rituālu”. Piemēram, ja atgriezies mājās pēc aizmirsta telefona vai atslēgām — nevar tāpat vien atkal iziet. Noteikti ir jāieskatās spogulī un jāparāda mēle vai jāsasveicinās. Daži ieiet ar muguru pa priekšu, citi vēl nospļaujas pār plecu.
“Sākumā es brīnījos: vai tiešām tādi sīkumi var ietekmēt veiksmi?” viņš stāsta. “Bet pēc tam pamanīju: to dara visi, pat visnopietnākie cilvēki. Acīmredzot, katram gadījumam. Zināt, kā drošības josta automašīnā: varbūt nenoderēs, bet ir mierīgāk, kad esi piesprādzējies.” Tagad arī viņš, atgriežoties mājās, apstājas pie spoguļa: “Nu, a ja nu tiešām strādā?”
Kā jums šādi novērojumi? Manuprāt, Kelvins prot pamanīt to, ko mēs jau sen esam pārstājuši ievērot. Un tas palīdz paskatīties uz savu valsti ar svaigu skatienu — ar siltumu, brīnumu un smaidu. 🙂
