Tovakar Ventspilī plosījās pamatīgs putenis. Jūra šņāca tepat aiz kāpām, un vējš sita sniega pārsliņas pret loga rūti, bet manā virtuvē valdīja miers un svaigi maltas kafijas smarža.
Pēkšņi telefons uz galda novibrēja – zvanīja mana senā paziņa Sarmīte. Viņa parasti ir mierīga un nosvērta sieviete, kura strādā par grāmatvedi lielā uzņēmumā, bet šoreiz viņas balsī skanēja tāds smieklu un sašutuma kokteilis, ka es uzreiz sapratu: kaut kas ir noticis.
“Zini,” viņa iesāka, pat nepagaidot, kamēr es pasveicinu, “es tikko izdzēsu savu profilu no tās iepazīšanās lapas. Viss! Man pietika ar divpadsmito mēģinājumu. Es tiešām gribētu pajautāt tiem kungiem: vai es tiešām izskatos pēc bezmaksas aprūpes dienesta vai labdarības virtuves?”
Sarmīte ir brīnišķīga sieviete. Viņai ir piecdesmit četri gadi, viņa ir enerģiska, pati saviem spēkiem uztur kārtībā dzīvokli, brīvajā laikā apmeklē jogu un bieži brauc ekskursijās. Viņa nemeklē sponsoru vai glābēju – viņa vienkārši gribēja atrast kādu, ar ko kopā aiziet uz koncertu teātra namā “Jūras vārti” vai brīvdienās aizbraukt līdz Kolkas ragam apskatīt ledu.
Bet realitāte izrādījās daudz skarbāka un, godīgi sakot, nedaudz komiska.
Pirmais randiņš: sūdzību grāmata kafejnīcā
Sarmīte man stāstīja par savu pēdējo pusgadu kā par savādu sociālo eksperimentu. Viņa bija satikusies ar ļoti dažādiem vīriešiem, bet visiem bija viena kopīga iezīme – viņi nemeklēja sievieti, viņi meklēja “funkciju”.
Viens no pirmajiem randiņiem notika nelielā kafejnīcā Ventspils centrā. Kungs ieradās nedaudz aizelsies, lai gan no stāvvietas bija jāmēro vien pāris metri. Tiklīdz viņš apsēdās pie galdiņa, viņš nesāka ar komplimentu vai jautājumu par to, kā Sarmīte jūtas.
Nē, viņš sāka uzskaitīt savas kaites: “Ak, tā mugura.. un tie rēķini par apkuri… un vispār, vai jūs zināt, cik grūti mūsdienās atrast kārtīgu sievieti, kura māk izvārīt īstu soļanku?”
Sarmīte sēdēja un klausījās, kā svešs cilvēks viņu burtiski “bombardē” ar savām problēmām. Viņš pat nepajautāja, ar ko viņa nodarbojas. Viņa vienīgā interese bija noskaidrot, vai Sarmīte ir “saimnieciska” un vai viņa būtu gatava pārvākties uz viņa māju pilsētas nomalē, jo “tur sievietes roka tiešām noderētu”.
Viņa jutās nevis kā uz randiņu uzaicināta dāma, bet gan kā sociālais darbinieks, kuram jāklausās klienta sūdzības.
IT speciālists un “māmiņas aizvietotājas” sindroms
Starp visiem kandidātiem viens izcēlās īpaši. Viņš bija IT speciālists, ap piecdesmit pieciem gadiem, ļoti inteliģents un sākumā sarakstē šķita pat patīkams. Sarmīte jau cerēja, ka beidzot būs interesants sarunu biedrs, kurš sapratīs viņas jokus un vēlmi pēc saturīgām sarunām. Viņi sarunāja tikšanos restorānā, pasūtīja vakariņas, un saruna sākumā tiešām veicās.
Bet tad sekoja lūzums. Tiklīdz atnesa ēdienu, viņš sāka pētīt savu šķīvi un nopūtās: “Garšīgi jau ir, bet mana mamma šo gatavoja citādāk. Viņa vienmēr zināja, ka man par daudz piparu nepatīk.
Vispār man vajadzētu tādu sievieti, kura spētu radīt to sajūtu, kāda bija bērnībā. Lai es atnāku mājās, un viss jau ir izdomāts manā vietā. Lai man ne par ko nav jālauza galva.”
Sarmīte man teica: “Es skatījos uz viņu un redzēju lielu, pieaugušu vīrieti, kurš sēž dārgā uzvalkā, bet patiesībā meklē nevis draudzeni, bet auklīti, kura viņam pienesīs čības un glaudīs galvu, kad viņš būs noguris no datora ekrāna.”
Viņš nemeklēja kopīgus piedzīvojumus, viņš meklēja komfortu, ko nodrošinātu kāds cits, neko nedodot pretī, izņemot savu “klātbūtni” un, iespējams, reizi gadā apmaksātas vakariņas.
Kad randiņš pārvēršas par inventarizāciju
Vēl kāds cits vīrietis uz tikšanos ieradās ļoti lietišķs. Viņš nerunāja par jūtām vai interesēm, viņu interesēja tikai Sarmītes saimnieciskā kapacitāte. Viņš burtiski sāka izprašņāt:
— Cik bieži jūs apmeklējat speciālistus?
— Kāda ir jūsu dzīvokļa platība?
— Vai jūs protat adīt zeķes un vai jums dārzā aug savi dārzeņi?
Sarmīte jutās kā tiesas sēdē. Kad viņa mēģināja pajautāt, vai viņam ir kādi hobiji, viņš tikai atmeta ar roku: “Kādi tur hobiji, galvenais, lai mājās miers un kārtība. Man vajag sievieti, kura saprot, ka vīrietim pēc darba vajag klusumu un siltas pusdienas.”
Tas nebija randiņš, tā bija inventarizācija. Viņš pētīja Sarmīti kā lietotu automašīnu, kurai jāpārbauda tehniskais stāvoklis, pirms to iegādāties un izmantot ikdienas vajadzībām.
Viņš pat necentās izlikties, ka viņu interesē Sarmītes personība. Viņa interesēs bija tikai tas, cik efektīvi viņa spēs aizpildīt tukšumu viņa mājsaimniecībā. “Man nevajag konfliktus, man vajag, lai viss strādā,” viņš noteica, malkojot savu dzērienu.
Sarmīte pēc šī randiņa gāja mājās kājām pa sniegu, elpojot svaigo jūras gaisu un domājot – kopš kura laika sieviete pēc piecdesmit ir kļuvusi tikai par “drošības spilvenu” vai bezmaksas aprūpētāju?
Viņai ir sava dzīve, savi ienākumi un sava brīvība, ko viņa ir pelnījusi izbaudīt, nevis upurēt kāda sveša kunga ērtībām, kurš pat nepajautā, kas viņai sagādā prieku vai par ko viņa sapņo.
“Kāpēc viņi domā, ka esmu izmisusi?”
Sarmīte dalījās atziņās, ka šī iepazīšanās portālu vide ir radījusi dīvainu ilūziju daudziem viņas vienaudžiem. Vīrieši bieži vien pieņem, ka sieviete viņas vecumā ir tik izmisusi pēc “bikšu klātbūtnes” mājās, ka būs gatava par to maksāt ar savu brīvību un darbu.
“Viens kungs man pat paziņoja, ka viņš man “atļautu” pārvākties pie viņa uz laukiem, lai es varētu apstādīt viņa dārzu, jo viņam vienam tas esot par grūtu,” Sarmīte stāstīja, nespējot valdīt smieklus.
Šī pārliecība, ka sieviete ir tikai “atbalsta personāls”, ir tik iesakņojusies, ka daudzi vīrieši pat neaizdomājas par to, ka mūsdienu sieviete 54 gados ir savas dzīves virsotnē.
Viņa ir profesionāli nostabilizējusies, viņa zina savu vērtību un viņa nebūt nav gatava kļūt par kāda apkalpotāju tikai tāpēc, lai nebūtu viena.
Patiesībā, kā teica Sarmīte, šie randiņi viņai lika vēl vairāk novērtēt savu mierīgo dzīvokli, kurā neviens nekrāc, nepieprasa karbonādes un nekritizē viņas hobijus.
(Turpinājums otrajā lapā…Ko pēc divpadsmitā līdzīga scenārija Sarmīte saprata)
