Šobrīd esmu pievērsusies pamatīgai skapja revīzijai, izcilājot katru plauktu un stūri. Tā izrādījās viena no labākajām idejām pēdējā laikā, jo beidzot savā dzīvesvietā un mantās ieviešu īstu kārtību.
Protams, pēc šādas tīrīšanas vienmēr paliek kaudze ar lietām, kuras vairs neplānoju izmantot. Tās nav ne pārāk daudz, ne arī pārāk maz, taču pietiekami, lai būtu jādomā par to turpmāko likteni. Šodien ķēros klāt apaviem un secināju, ka veselas deviņi pāri ir jāizbrāķē, jo tie vairs neatbilst manām vajadzībām vai gaumei.
Kā tikt vaļā no mantām
Ir dažādi veidi, kā atbrīvoties no lietām, kuras vairs nevalkāju. Pirmkārt, lielāko daļu mantu man ir kam atdot, un es zinu, ka tās vēl kādam noderēs. Otrkārt, tām lietām, kas ir teicamā stāvoklī, bet kuras paziņu lokā nevienam neizdevās iekārtot, esmu nolēmusi dot otru iespēju sludinājumu portālos.
Treškārt, paliek arī tādas mantas, ar kuru tirgošanu nevēlos lieki krāmēties, tāpēc tās esmu gatava atdot tāpat vien. Tomēr esmu stingri nolēmusi vairs neizmantot variantu ar nodošanu “labās rokās” caur tiešu saskarsmi, un tam ir pamatoti iemesli.
Trīs situācijas, kas mainīja manu attieksmi
Savu viedokli par mantu atdošanu mainīju pēc vairākiem nepatīkamiem atgadījumiem. Reiz izliku sludinājumu vietējā grupā, piedāvājot ziemas jaku un pāris džemperus. Sarunāju tikšanos ar kādu meiteni, bet vēlāk saņēmu vairākus citus lūgumus no cilvēkiem, kuri varētu atbraukt uzreiz. Kad pirmā persona neieradās un pat nepaziņoja, atdevu mantas citai sievietei, kurai tās bija ļoti nepieciešamas.
Vakarā gan sākās pārmetumi no pirmās personas, kura vainoja mani nesapratnē par savām “neparedzētajām problēmām”. Pēc šāda uzbrukuma un nepieklājības jutos ļoti slikti.
Otrs gadījums bija ar ziemas zābakiem. Kad sieviete atbrauca pakaļ mantām, viņa lūdzās tikt iekšā dzīvoklī, lai pielaikotu apavus. Kad atteicu, viņa mēģināja stiepties pāri slieksnim, lai aptaustītu manu dubļonku, un vēl nekaunīgi pajautāja, vai es to arī neatdodu par velti. Pēc viņas aiziešanas sapratu, cik bīstami ir svešiniekiem izpaust savu mājas adresi.
Trešā reize bija mācība par laika tērēšanu. Sarunāju tikšanos tirdzniecības centrā, lai nebūtu jādod adrese, taču cilvēks vienkārši neieradās. Man nācās vest smago maisu turp un atpakaļ kā liekam svaram, kas lika man justies kā muļķei.
Kā es rīkojos tagad
Varat mani uzskatīt par skarbu, bet man vairs nav nekādas vēlēšanās personīgi iesaistīties svešinieku izklaidēšanā. Tagad es vienkārši salieku lietas maisā un atstāju to pie sētiņas blakus atkritumu konteineriem. Zinu, ka tās ļoti ātri pazūd, un man nav jāuztraucas par liekām sarunām vai sarūgtinājumu.
Lasi vēl: Pavasaris ir atcelts: meteorologs skaidro, ka jauns ciklons nes martam neparastus laikapstākļus
Nesen gan ievēroju, ka tirdzniecības centrā ir izvietots īpašs ziedojumu konteiners. Domāju, ka savus kurpes uz papēžiem aizvedīšu tieši tur, lai tās nonāk tur, kur tās patiešām varētu noderēt. Lai gan piedzīvoju arī dažus normālus gadījumus, tie diemžēl nespēj izdzēst nepatīkamo pieredzi. Tagad esmu atradusi sev mierīgāku ceļu, un tas dod lielāku gandarījumu nekā cīņa ar svešinieku nekaunību.
