Leonīds raudzījās pa vilciena logu uz zibošajām bērzu birztalām un juta vieglu, gandrīz aizmirstu uztraukumu un gaidas. Dēls, Armands, bija uzaicinājis tēvu uz Rīgu nevis vienkārši uz vienu dieniņu, burtiski uz veselām desmit dienām
– Atpūties, tēt, apskati galvaspilsētu, ar mazdēlu pačalosi, bet mēs tev visu parādīsim, – viņš teica pa tālruni balsī, kurā Leonīds, pēc tam, kad dēls piecus gadus bija dzīvojis atsevišķi, joprojām dzirdēja bērnišķīgas atskaņas.
Viņš rūpīgi sakravāja koferi: siltu kreklu gadījumam, ja kļūs vēsāks, jaunu grāmatu, kuru sen gribēja izlasīt, un mazu koka vilciņu – dāvanu četrus gadus vecajam Valteram. Rīgas Centrālajā stacijā Leonīdu sagaidīja skaļi un priecīgi. Armands, vīrišķīgāks kļuvis, stilīgā jakā, cieši apskāva tēvu. Vedekla, Elīna – trausla, ar asu, gudru seju un caururbjošām jūras zaļām acīm – pasmaidīja pieklājīgi atturīgi un sniedza roku sveicienam. Valters, slēpjoties aiz mātes kājas, skatījās uz vectēvu lielām acīm, tieši tādām kā Elīnai.
– Leonīd, kāds bija ceļš? Vai nepiekusāt? Armands tā uztraucās, – teica vedekla ar tēlotām rūpēm.
– Nu, viss kārtībā, paldies, – Leonīds atmeta ar roku. – Re, kā Valters paaudzies! Nāc pie vectēva, es tev cienastu atvedu.
Zēns nedroši paspēra soli uz priekšu. Pirmā diennakts pagāja iespaidu kaleidoskopā. Dzīvoklis jaunajā projektā Skanstē, kas atgādināja stikla un betona kanjonu, bija stilīgs, minimālistisks un… nemājīgs. Viss spīdēja ar aukstām virsmām, un pat lielie, dzīvie fikusi baltajos toveros šķita kā daļa no dizaina projekta, nevis dzīves. Valteram bija atvēlēta neliela istaba, kas bija piekrauta ar dārgām attīstošajām rotaļlietām, no kurām daudzas, kā vēlāk noskaidroja gados vecais vīrietis, joprojām atradās kastēs. Otrajā dienā brokastu laikā izskanēja tieši tas, kas noteica visu viņa turpmāko vizīti.
– Tēt, tu taču neiebilsti šodien pasēdēt ar Valteru? – nevērīgi, it kā runa būtu par sāls trauka padošanu, pajautāja Armands, tiesājot avokado maizi. – Mums ar Elīnu šodien ir biļetes uz izrādi Nacionālajā teātrī, pēc tam domājām aiziet uz restorāniņu. To pašu, par kuru visi runā. Mēs sen nekur divatā neesam bijuši.
Elīna, lejot sev smūtiju, piebilda, pat nepaskatoties uz vīratēvu:
– Dienas režīms viņam ir uz ledusskapja. Bezglutēna putra ir skapī, pusdienas jāuzsilda zilajā konteinerā. Pastaigai – drēbes guļ uz kumodes. Milzīgs paldies, ka izpalīdzat.
Leonīds gribēja iebilst un teikt:
– Bet kā tad pastaiga pa Vecrīgu? Uz Mākslas muzeju jūs solījāt mani aizvest… – bet vārdi iestrēga kaut kur kaklā.
Viņš redzēja, kā iemirdzējās dēla acis, kā Elīna jau skatījās tālruņa ekrānā, izvēloties, kuru kleitu vilkt, un viņš vienkārši pamāja.
– Protams, ejiet. Mēs ar mazdēlu kaut kā.
Durvis aizvērās. Klusuma apdullinātajā dzīvoklī palika Leonīds un Valters, kurš klusējot ar karoti bakstīja šķīvī.
Ar šo brīdi sākās viņu kopīgā dzīve pēc sveša, Elīnas sarakstīta grafika
“Sēdēšana ar mazdēlu” pārvērtās pilnīgā iegrimšanā. Armands ar sievu kaut kur devās katru dienu: te uz kāda konceptuālā mākslinieka izstādi, te uz kino pirmizrādi “Splendid Palace”, te uz korporatīvo pasākumu, te vienkārši pastaigāties pa pilsētas centru. Leonīds ātri iemācījās visus apkārtnes parkus, bērnu laukuma darba laiku un to, kur atrodas visdrošākais karuselis.
Viņš baroja Valteru, mazgāja viņu, lasīja viņam pirms miega pasakas, kuras dēls bērnībā klausījās, aizturējis elpu. Zēns, sākumā piesardzīgs, pamazām atvērās. Viņš pastaigās turējās pie vectēva rokas, aizmiga viņam uz ceļiem pie monotonas lasīšanas un sauca viņu par “vectētiņu Ļoļu”. Sarunas ar dēlu aprobežojās ar īsām tikšanās reizēm no rītiem un vēlos vakaros.
– Kā iet, tēt? Nekas sarežģīts nav viņu pieskatīt, vai ne? – no priekšnama sauca Armands, jau sienot moderno kedu šņores.
– Ak, šodien Elīnas draudzene rīko dzejas vakaru, koncerts būs Mazajā Ģildē, pēc tam furšets. Tu piedod, mēs droši vien būsim vēlu. Milzīgs tev paldies! Tu nevari iedomāties, cik mums tas ir svarīgi – izrauties, izvēdināt galvu. Rīga taču ir tik dinamiska!
Leonīds skatījās uz viņa dzīvīgo seju un jutās nevis kā tēvs, kurš atbraucis ciemos, bet kā bezmaksas aukle ar dzīvošanu uz vietas. Kādu vakaru, liekot Valteru gulēt, viņš dzirdēja sarunas lausku no guļamistabas. Durvis bija pusvirus.
– …tas pilnīgi nemaz netraucē, – teica Elīnas balss. – Viņš lieliski tiek galā. Valters viņu dievina. Beidzot mums ir parādījusies brīvība, Armand. Mēs taču tāpēc viņu arī aicinājām, lai tu nenervozētu?
– Vienkārši kaut kā neērti, – nedroši nomurmināja Armands. – Viņš taču atbrauca atpūsties…
– Bet vai tad tā nav atpūta – nomainīt vidi? Sēž Viesturdārzā, lasa. Viņam ir labi. Bet mēs varam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tu taču pats teici, ka mirksti tajā vecāku rutīnā.
Leonīds sastinga, piespiežot pie krūtīm aizmigušo mazdēlu. Vārdi “vecāku rutīna” grieza ausīs. Leonīds saprata, ka viņu neaicināja ciemos, bet gan nolīga bez līguma un samaksas, izmantojot ēsmu:
– Atbrauc, mēs esam sailgojušies.
Desmitajā dienā vīrieša pacietības mēra kauss bija pilns
No rīta Elīna, jau saģērbusies kafijas pauzei ar draudzenēm, steigā noteica:
– Leonīd, šodien, lūdzu, veltiet laiku attīstošajām nodarbībām. Domino kartītes ir uz galda, padarbojieties. Un angļu valodā – vienkārši ieslēdziet viņam multfilmas, lai klausās. Mums jābūt septiņos uz vakariņām.
Vīratēvs klusējot pamāja. Bet, kad durvis aizvērās, viņš negāja pie galda pēc kartītēm, bet paņēma Valteru pie rokas.
– Ejam, mazdēliņ. Šodien vectēvs tev parādīs, kas ir īsta pastaiga.
Viņš neveda viņu uz bezdvēselisko laukumu starp biroju ēkām. Viņi iekāpa pirmajā trāpījušajā autobusā un aizbrauca līdz vecajam vasarnīcu rajonam Vecāķos, kur Leonīds kādreiz bija viesojies pie drauga. Tur vēl smaržoja pēc priežu skujām un dūmiem, bija koka žogi un ābeles ar pēdējiem, nobālējušiem augļiem. Viņi klīda pa tukšajām ieliņām, lasīja krāsainas lapas, kastaņus, un Leonīds stāstīja zēnam, ka viņa bērnībā nebija Domino kartīšu, bet gan bija nūjas bumbieru dabūšanai no koka un slepenas zemnīcas kāpās.
Valters smējās, skrēja uz priekšu, krita, sasmērēja dārgo kombinezonu un atkal smējās. Viņi vecā bodītē nopirka parastas “Laimas” zefīrus un ēda tos, sēžot pie meža malas.
– Vectētiņ, vai mēs rīt atkal šurp brauksim? – pajautāja mazdēls, samiedzot acis pret zemo rudens sauli.
– Rīt, iespējams, mēs brauksim uz citu vietu, – klusi atbildēja Leonīds, un viņa balsī bija bērnam nepazīstama stingrība.
Viņi atgriezās mājās jau tumsā. Armands un Elīna jau bija dzīvoklī. Viņi sēdēja dīvānā un skatījās “Netflix”. Uz galda stāvēja suši kastes.
– Dievs, kur jūs bijāt? – Elīna sasita plaukstas, ieraugot netīro, piesarkušo, bet starojošo dēlu. – Mēs sākām uztraukties! Es taču atstāju plānu.
– Mēs pastaigājāmies, – vienkārši teica Leonīds, palīdzot mazdēlam novilkt apavus.
– Tēt, nu vajadzēja taču brīdināt vismaz. – sarunā iesaistījās Armands. – Kur ir tavs tālrunis?
– Mēs bijām dabā bez tālruņiem un bez attīstošajām kartītēm, – Leonīds novilka mēteli, pakāra to un lēnām pagriezās pret viņiem. – Un ziniet ko? Šī bija labākā diena visa mana Rīgas apmeklējuma laikā.
Istabā iestājās neērta pauze.
– Leonīd, es saprotu, ka jums ir grūti, bet mums ar Armandu ir skaidri audzināšanas principi, – ierunājās Elīna. – Spontanitāte un režīma trūkums ir solis atpakaļ. Un šīs lietas… – viņa ar nepatiku iebakstīja ar pirkstu kastaņu maisiņā, – tās ir netīras, uz tām ir pilns ar visādiem netīrumiem.
– Netīrumi, Elīna, ir arī uz jūsu stilīgās kāpņu telpas durvju rokturiem, – mierīgi atbildēja vīratēvs. – Bet atmiņas par to, kā vectēvs un mazdēls meklēja skaistāko kļavas lapu, tās nevar nopirkt un tās neietilpst pedagoģiskajās metodikās.
– Tēt, ko tu runā? – Armands piecēlās, mēģinot atgriezt saziņu ierastajās sliedēs. – Mēs vienkārši uztraucāmies. Viss ir labi. Rītdien mums ir ieplānots…
– Rīt, Armand, – tēvs asi pārtrauca dēlu, un pirmo reizi daudzu gadu laikā dēls viņa balsī dzirdēja to pašu intonāciju, kas bērnībā lika nekavējoties pārtraukt nerātnības, – rīt es aizbraucu.
Dzīvoklī kļuva ļoti kluss. Pat Valters, juzdams saspīlējumu, manāmi apklusa.
– Kā aizbraucat? Kāpēc? – Armands apjuka. – Tu taču līdz nedēļas beigām…
– Plāns ir mainījies, tieši tāpat, kā mainījās mans vizītes plāns. Mani uzaicināja atpūsties un apskatīt Rīgu, bet faktiski es desmit dienas strādāju par jūsu aukli, bez brīvdienām un bez algas. Precīzāk, samaksa ir skats pa logu uz cita nama betona sienu un reti jūsu uzmanības krikumi.
– Tas ir netaisnīgi! – uzliesmoja Elīna. – Mēs jums nodrošinājām pajumti, ēdienu. Jūs pavadāt laiku ar mazdēlu. Vai tad tā nav vērtība?
– Vērtība ir savstarpēja cieņa un godīgums, – teica Leonīds. – Vērtība ir tad, kad dēls, uzaicinājis tēvu ciemos, pavada ar viņu kaut vienu pilnu dienu, nevis atpērkas ar teātra biļetēm pašam sev. Es nepieteicos pie jums kalpot, es atbraucu pie ģimenes. Bet, acīmredzot, ģimenes šeit nav.
Kā jums šķiet – vai dēls saprata?
Vai Leonīds spēja atstāt mazdēlu?
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
