Madara, nu neesi taču tik sausa – desmit gadus draudzējamies, bet tu joprojām prātā skaiti katru centu. Pasūtam ikrus un to jūras velšu plati, es teicu
— Signe aizcirta ēdienkarti ar tādu izteiksmi, it kā personīgi sponsorētu šo banketu. — Man, starp citu, bija dzimšanas diena, un man ir tiesības reizi gadā justies kā sievietei, nevis virtuves kombainam.
Madara mierīgi nolika malā ūdens glāzi. Viņa skatījās uz draudzeni un redzēja nevis tuvu cilvēku, bet gan veiklu manipulatori, kura virtuozi spēlēja uz citu vainas apziņas un senas piesaistes. Signe to prata vislabāk: vispirms izdarīt spiedienu uz žēlumu ar stāstiem par smago likteni, bet pēc tam, kad “bagātās draudzenes” maks atvērās, pieprasīt pašu dārgāko.
— Pasūti, Signe. Ja uzskati, ka tev ir tiesības, — Madara tikko pamanāmi pamāja viesmīlim.
Guntis, Signes vīrs, sēdēja uz dārgā ādas krēsla malas kā uz aizas malas. Viņš ik pa laikam piekārtoja lēto kaklasaiti un tramīgi skatījās uz cenām dzērienu kartē. Viņa loģista alga diez vai pietiktu pat uzkodām, taču Signe gadiem ilgi viņam bija iestāstījusi: Madara — tas ir viņu kopīgais sociālais lifts. Ja jau viņai ir bizness, tātad viņai ir pienākums dalīties.
Vakars ritēja pa ierasto sliedi. Signe tiesāja delikateses, paralēli sūdzoties par dzīves dārdzību un to, ka viņas vecajai automašīnai pastāvīgi nepieciešams remonts.
— Iedomājies, Madariņ, ātrumkārba atkal niķojas. Meistars teica — tūkstotis eiro. Kur tos ņemt? Guntis lūk kapeikas atnes, — viņa nepieklājīgi pamāja vīra virzienā, kurš tajā brīdī centīgi košļāja dārgas zivs gabalu, cenšoties neskatīties Madarai acīs.
— Tiešām, Gunti, kur tad ir nauda? — Madara pēkšņi noliecās uz priekšu, un viņas skatienā pazibēja rēķinu pārbaudes ekspertes aukstais tērauds. — Cik es zinu, jūs divus gadus krājāt meitas pirmā mājokļa iemaksai. Tur vajadzēja uzkrāties prāvai summai.
Guntis sastinga, pārstājot košļāt. Viņa seja ieguva veca kaļķa toni.
— Tur… nu, Signe teica, ka tu ieteici tos ieguldīt kādā fondā caur tavu firmu, — viņš nomurmināja, skatoties uz sievu. — Teica, ka tavā uzraudzībā tie gada laikā dubultosies.
Madara lēnām pārnesa skatienu uz Signi. Tā uz mirkli sastinga, bet tūlīt pat atplauka viltotā smaidā.
— Madariņ, nu es vienkārši negribēju viņu lieki satraukt. Tu jau zini vīriešus, viņi ir tādi panikotāji…
— Es nekad neesmu ņēmusi jūsu naudu pārvaldīšanā, Signe, — skaidri noteica Madara. — Un nekad neesmu devusi tādus padomus.
Restorāna zālē kļuva dīvaini smacīgi. Balsu dūkoņa pie blakus galdiņiem pārvērtās nesaprotamā troksnī. Madara pacēla roku, un pie galda tūlīt pat pienāca jauneklis formastērpā. Rokās viņš turēja nevis ierasto šauro čeku, bet gan masīvu mapi ar caurspīdīgām kabatiņām.
— Jūsu pasūtījums šovakar — sešsimt četrdesmit eiro, — skaidri noteica viesmīlis. — Plus papildu materiāli, kurus jūs lūdzāt sagatavot, Madaras kundze.
— Lieciet šeit, — Madara norādīja uz galda vidu. — Signe, tu šodien ļoti daudz runāji par to, ko es tev esmu parādā uz draudzības pamata. Ka esmu “bagātā draudzene”. Es nolēmu, ka ir pienācis laiks savilkt mūsu saziņas bilanci.
Madara atvēra mapi. Pirmajā lapā bija bankas izrakstu izdruka, kurā ar spilgtu marķieri bija izceltas summas.
— Reku šeit, Gunti, paskaties uzmanīgi. Tie nav fondi. Tie ir pārskaitījumi no tava konta uz Signes karti, kas tajā pašā dienā aizceļoja uz apģērbu veikaliem un SPA centriem. Bet šeit — mani personīgie izdevumi tavai sievai pēdējo divu gadu laikā. Redzi šos skaitļus?
Guntis paņēma lapas. Viņa pirksti trīcēja tik stipri, ka papīrs sāka izdot sausu, nepatīkamu čaboņu.
— Tūkstotis… divi tūkstoši… Signe, šeit kopējā summa ir gandrīz desmit tūkstoši. No kurienes? Madara, tā ir kaut kāda kļūda?
— Nekādas kļūdas. Signe ņēma no manis naudu “mammai”, “nekustamā īpašuma nodokļa parādiem”, “tavas darbavietas glābšanai”, Gunti. Viņa teica, ka tev ir milzīgas problēmas, un es kā muļķe devu viņai naudu, neuzdodot jautājumus. Līdz kādu dienu satiku viņas mammu Siguldā — dzīvu, veselu un ļoti pārsteigtu par maniem jautājumiem par viņas “smago problēmu”.
Signe pēkšņi pielēca kājās. Viņas seja kļuva citāda, “mīļās draudzenes” maska galīgi noslīdēja, atsedzot plēsoņas smīnu.
— Kā tu drīksti? Skaitīt centus, kad tev bankas konti plīst pušu?? Tev šī nauda neko nemaina, bet man tā bija vajadzīga, lai vienkārši nejustos kā nabadze tev blakus.
— Tu neesi nabadze, Signe. Tu esi nekaunīga, — Madara piecēlās viņai pakaļ. — Un šodien es šo rēķinu neapmaksāšu. Gunti, šeit mapes beigās ir iesniegumu kopijas tiesai. Es ilgi vācu pierādījumus. Tava sieva ne tikai tērēja manu naudu. Viņa viltoja tavu parakstu uz dokumentiem, kad “ieguldīja” jūsu ģimenes uzkrājumus neeksistējošos fondos.
Guntis lēnām piecēlās. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kuram tikko uz galvas uzgāzusies ēka. Viņš skatījās uz Signi tā, it kā redzētu viņu pirmo reizi. Bez dusmām, bez skaļiem tekstiem — tikai ar bezgalīgu, ledainu nepatiku.
— Viesmīl, — Guntis balss bija dobja. — Paņemiet šo. Mēs nevarēsim samaksāt. Mums nav tādas naudas.
— Neuztraucieties, — Madara piekārtoja pulksteņa siksniņu. — Es zināju, ka jums tās nav. Es jau vienojos ar administrāciju. Viņi izsauks inspektoru, lai fiksētu rēķina neapmaksāšanas faktu. Tas būs lielisks papildinājums manai prasībai par krāpšanu. Gunti, tev es jūtu līdzi, bet vairāk nepalīdzēšu. Tiec galā pats.
Madara paņēma savu somiņu un, neatskatoties uz Signi, kura sāka kaut ko saraustīti šņākt par “nodevību”, devās uz izeju. Viņa izgāja vēlā vakara ugunīs pielietajā Rīgas ielā, ievilka plaušās dzestro gaisu un sajuta, kā iekšienē beidzot iestājies miers. Bet pats interesantākais notika pēc trim dienām. Madara sēdēja savā birojā, kad pie viņas ienāca advokāts.
— Madara, te ir tāda lieta… Pēc jūsu prasības pret Signi ir uzsākta tiesvedība, taču uzpeldējušas interesantas detaļas.
— Kādas vēl detaļas? Vai ar tiem tūkstošiem par maz?
— Redziet, — advokāts nolika uz galda atskaiti. — Guntis, jūsu draudzenes vīrs, izrādījās kur kas uzņēmīgāks. Viņš ir iesniedzis pretprasību, bet ne pret jums. Izrādās, viņš visu šo laiku zināja par viņas tēriņiem. Vēl vairāk, viņš pamazām fiksēja visas viņas atzīšanās diktofonā un pat filmēja, kā viņa tērē jūsu naudu.
Madara sarauca pieri:
— Un kāpēc viņš to darīja? Kāpēc neapturēja viņu agrāk?
— Tajā arī slēpjas ironija, — advokāts pasmīnēja. — Viņš gaidīja, kad zaudējumu summa pārsniegs lielu apmēru. Viņam vajadzēja iemeslu šķiršanai, kurā viņš varētu paturēt sev viņu dzīvokli, pierādot, ka sieva ir krāpniece un izšķērdētāja, kas izputinājusi ģimeni. Viņš izmantoja jūsu pacietību un jūsu restorāna “izrādi” kā galapunktu, lai izietu no laulības ne tikai brīvs, bet arī ar īpašumu.
Madara atspiedās krēsla atzveltnē. Viņa bija domājusi, ka pati ir šīs drāmas galvenā režisore un aukstasinīgā tiesnese. Bet patiesībā — viņa vienkārši apmaksāja dekorācijas svešam, daudz ciniskākam plānam.
— Nu ko, — Madara rūgti pasmīnēja. — Izskatās, ka šajā kompānijā es biju vienīgais cilvēks, kurš tiešām ticēja draudzībai. Lai arī pirms desmit gadiem.
Viņa paskatījās pa logu. Bilance tiešām bija noslēgusies. Tikai šīs precizitātes cena izrādījās daudz augstāka nekā summa restorāna čekā.
