Sergejs sēdēja “Vēsmas” kafejnīcā pašā Daugavpils centrā, Rīgas ielā. Ārā valdīja kārtīgs Latgales marta vakars – slapjš sniegs mijās ar lietu, radot uz ietvēm pelēcīgu putru.
Garāmbraucošie tramvaji lēni rībeja pa sliedēm, metot dzeltenīgu, mirgojošu gaismu uz gājēju ielas, kur retais garāmgājējs steidzās paslēpties no brāzmainā vēja.
Kafejnīcā bija silti, smaržoja pēc grauzdētas kafijas un svaigām smalkmaizītēm, radot mierīgu un mājīgu gaisotni.
Viņam pretī sēdēja Jeļena. Viņa bija eleganta sieviete savos četrdesmit astoņos – koptas rokas, neuzkrītošs manikīrs un viegls, patīkams smaržu mākonis, kas virmoja gaisā. Saruna ritēja raiti.
Viņi atklāja, ka abiem ir kopīgi paziņas, kas strādā pilsētas struktūrās, un abi ar interesi atcerējās bērnības vasaras, kas pavadītas pie Stropu ezera, vērojot vecās laipas un dabu.
Līdz brīdim, kad Sergejs starp citu pajautāja:
— Klau, tu teici, ka dzīvo centrā, netālu no teātra. Tev tur ir savs mājoklis vai kaut ko īrē?
Jeļena lēni malkoja savu tēju un skatījās kaut kur loga rūtī, kur lēnām kusa sniega pārslas. Viņa atbildēja pavisam mierīgi:
— Es jau piecus gadus īrēju divistabu dzīvokli netālu no universitātes. Man tā ir daudz vienkāršāk, Sergej. Ja kaimiņi kļūst skaļi vai sētnieks slikti tīra pagalmu, es vienkārši sakravāju somas un pēc mēneša esmu citā vietā. Man patīk tā sajūta, ka neesmu piesaistīta vieniem un tiem pašiem četriem mūriem uz visiem laikiem. Tā ir tāda brīvības sajūta, saproti? Nav jālauza galva par remontiem vai jumtiem.
Sergejs pieklājīgi pamāja un pasūtīja vēl vienu tēju ar citronu, bet iekšēji viņš jau juta, ka šī pazīšanās neturpināsies. Viņš skaidri zināja, ka šis ir viņu pēdējais randiņš. Viņš neizrādīja nekādu nepatiku, taču lēmums bija pieņemts – tālāk par šo vakaru viņu ceļi neies.
Viņš nevarēja iedomāties kopīgu nākotni ar cilvēku, kuram “brīvība” nozīmēja dzīvi bez skaidra pamata zem kājām.
Kas ir Sergejs un kāpēc viņam ir šādi “filtri”?
Sergejs nav nekāds turīgs uzņēmējs vai mantinieks. Viņš ir parasts vīrietis, kurš visu savu mūžu ir mērķtiecīgi strādājis. Viņam pieder neliela mēbeļu ražotne netālu no Līvāniem.
Tas nav tikai darbs birojā – Sergejs pats bieži vien ieiet cehā un palīdz darbiniekiem pie materiālu apstrādes, kad termiņi ir cieši. Sergejs zina, cik šodien maksā kokmateriāli, cik lieli ir nodokļi un cik daudz pūļu prasa katrs nopelnītais eiro, lai mēneša beigās laikā izmaksātu algas savai komandai.
Viņa dzīvē ir bijuši dažādi posmi. Pirms astoņiem gadiem viņš izšķīrās no sievas pēc ilgas laulības. Toreiz viņiem bija kopīga māja ciematā pie Daugavas, kuru nācās pārdot un naudu dalīt. Sergejam tas bija nopietns pavērsiens – gan emocionāli, gan finansiāli. Viņam bija 46 gadi, un viņš saprata, ka stabilitāte ir jāveido pilnīgi no jauna.
Viņš rīkojās praktiski. Pārcēlās uz Daugavpils Jaunbūvi, nopirka diezgan nolaistu dzīvokli vecā mājā. Nākamos piecus gadus katrs brīvais līdzeklis un katra brīvdiena tika veltīta tam mājoklim.
— Es atceros, kā es viens pats vakaros remontēju istabas, — Sergejs vēlāk stāstīja paziņam. — Man nebija liekas naudas strādniekiem. Pats mācījos mainīt grīdas, pats vilku vadus. Atteicos no tēriņiem izklaidēm, braucu ar vecu darba auto, lai tikai ātrāk dzēstu saistības un man būtu sava vieta, kur atgriezties.
Šodien viņa dzīvoklis ir pilnībā sakārtots un izmaksāts. Sergejam ir arī uzticams “Volvo” un neliela vasarnīca, kur viņš ar prieku audzē dārzeņus un pats savām rokām ir uzbūvējis kūpinātavu. Viņš ir vīrietis, kurš pāri visam vērtē stabilitāti un skaidru rītdienu.
Pieredze no pagātnes: “Es meklēju līdzvērtīgu partneri”
Pēc šķiršanās Sergejs sākumā bija diezgan atvērts dažādām attiecībām. Viņš sāka tikties ar Ināru – sievieti, kura strādāja tirdzniecības centrā. Ināra vienmēr izskatījās nevainojami, brauca ar jaunu “līzinga” mašīnu un bieži apmeklēja skaistumkopšanas salonus. Viņi tikās gandrīz gadu.
Kādu dienu, kad viņi staigāja pa pilsētas centru, Sergejs ierunājās:
— Inār, tu tērē diezgan lielu naudu par īri un auto maksājumiem. Varbūt ir vērts apsvērt sava mājokļa iegādi? Tava alga taču ļautu lēnām izpirkt savu dzīvokli tepat Daugavpilī.
Ināra tikai pasmaidīja:
— Sergej, kam man tas vajadzīgs? Es gribu baudīt dzīvi tagad! Man patīk labas lietas, man patīk ceļot. Ja man kādreiz kļūs grūti, gan jau parādīsies kāds risinājums. Dzīve pati visu sakārtos.
Šis “risinājums” pamazām sāka izpausties kā arvien biežāki mājieni par pārvākšanos pie Sergeja. Viņš pamanīja, ka Ināra tērē visus savus ienākumus mirkļa iegribām, kamēr viņam krājkasē stāvēja nauda ražošanas iekārtu atjaunošanai.
Viņš saprata, ka šāda pieeja dzīvei viņam nav pieņemama. Viņš vēlējās partneri, kurš būtu tikpat atbildīgs pret savu nākotni kā viņš pats.
Stabilitāte pret vieglprātību
Sergejs uzskata, ka 50 gadu vecumā stāsti par “brīvību no īpašuma” visbiežāk ir tikai piesegs nespējai plānot savu dzīvi.
— Esmu saticis sievietes, kuras strādā parastā darbā, bet viņas ir spējušas sakrāt un nopirkt sev vismaz nelielu dzīvokli, — Sergejs skaidro. — Viņas zina, ka pēc desmit gadiem viņas neviens neizmētās. Bet, kad es redzu sievieti manos gados, kura joprojām īrē un saka, ka tā ir ērtāk… es sev jautāju: “Kas notiks, kad tu vairs nevarēsi tik daudz strādāt? Kurš tad maksās tavu īri?”
Sergejs vairs negribēja uzņemties atbildību par kādu, kurš pats par sevi nav gribējis parūpēties. Viņš meklēja cilvēku, kurš saprot rītdienas vērtību.
Lasi stāsta turpinājumu otrajā lapā – par Sergeja secinājumiem un to, kāpēc viņš savu lēmumu uzskata par pamatotu.
