Iedomājieties, ka sen neredzēta paziņa jums pēkšņi paziņo, ka pamanījusi jūsu vīra profilu kādā no iepazīšanās lietotnēm. Tieši šādā mokošā situācijā nonāca mūsu lasītāja Līga
Kopā nodzīvoti divpadsmit gadi…
Esmu precējusies jau divpadsmit gadus, un mūsu ģimenē aug divi brīnišķīgi bērni – meitai ir deviņi gadi, bet dēliņam tikko palika četri. Bijām tas populārais pāris ar tradicionālo savienojumu – Līga un Jānis. Mūsu kopdzīves sākums ar Jāni bija kā no skaistas romantiskas filmas, viss balstījās uz neprātīgām emocijām un kvēlu kaisli. Bijām jauni, karstgalvīgi un neprātīgi iemīlējušies – mēs sākām tikties burtiski nākamajā dienā pēc tam, kad pirmo reizi viens otru ieraudzījām kādā vasaras pasākumā. Jānis jau pēc mēneša, sēžot kādā mājīgā Rīgas kafejnīcā, bildināja mani un kaislīgi aicināja kļūt par viņa sievu.
Es tomēr toreiz biju prātīga un teicu, ka mums vispirms vajadzētu padzīvot kopā, noīrēt dzīvokli un saprast, kā mēs spējam sadzīvot ikdienas rutīnā, mājas darbos un sadzīviskos sīkumos. Viņš bez vilcināšanās piekrita, un galu galā pēc pusgada mēs tomēr nosvinējām skaistas kāzas tuvinieku lokā kādā no Latvijas muižām.
Jānis vienmēr bija viens no tiem vīriešiem, kuri patiesi prot pārsteigt sievieti un likt tai justies kā pasaules centram. Viņš dāvināja krāšņus ziedu pušķus bez jebkāda īpaša iemesla, rīkoja spontānus brīvdienu braucienus uz piejūras ciematiem vai Siguldas takām, un mēs varējām sarunāties līdz pat rīta gaismai – tā bija īsta romantika, par kuru klusībā sapņo teju katra sieviete. Taču līdztekus šai idillei es pamazām sāku pamanīt arī viņa straujo, reizēm pat uzliesmojošo raksturu un spēcīgo vēlmi, lai dzīvē viss notiktu tieši tā, kā viņš ir iecerējis savā prātā.
Pēc kāzām mūsu ikdiena kļuva nedaudz rāmāka, stabilāka un paredzamāka. Sākām dzīvot kā parasta, harmoniska Latvijas ģimene – darbs birojā, ikdienas mājas soļi, bērnu dārziņa gaitas un kopīgi svētki. Jānis nebija no tiem vīriešiem, kuri paši pamanītu nenomazgātus traukus vai putekļus un mestos palīdzēt mājas darbos bez īpaša atgādinājuma, taču, ja es viņam ko konkrēti palūdzu, viņš nekad neatteica palīdzīgu roku.
Bērni mūsu ģimenē bija plānoti un ļoti gaidīti, vīrs man ar viņiem vienmēr sirsnīgi palīdzēja, veda uz dārziņu un rotaļājās, tāpēc šajā ziņā man pret viņu nebija nekādu pretenziju. Kopumā viss šķita patiešām labi, un, kā mēdz teikt, nekas neparasts neliecināja par tuvojošos katastrofu.
Viss mainījās pirms diviem mēnešiem
Tomēr visa mana pasaule burtiski sagruva pirms pāris mēnešiem. Mana labā paziņa Kristīne pēkšņi atsūtīja man ziņu lietotnē WhatsApp ar frāzi, no kuras man pāri mugurai pārskrēja ledaini auksti šermuļi: “Līga, man jāsaka tev kas nepatīkams… es nejauši uzdūros tava Jāņa anketai iepazīšanās portālā.”
Kristīne pati jau ilgāku laiku ir viena un pastāvīgi izmanto dažādas iepazīšanās vietnes, cerot atrast sev nopietnu dzīvesbiedru, tāpēc viņa regulāri pārlūko jaunākos profilus un dodas uz randiņiem. Sākumā mana pirmā reakcija bija pilnīgs noliegums – es pie sevis nodomāju, ka tā noteikti ir kāda absurda kļūda vai liels pārpratums, jo kāpēc gan manam vīram būtu mazākā vajadzība reģistrēties tādās vietnēs? Viņš manās acīs nekad nebija izskatījies pēc tāda tipa vīrieša, kurš, būdams laimīgi precējies un divu bērnu tēvs, meklētu jaunus sakarus internetā.
Tajā brīdī es izmisīgi mierināju sevi ar domu – varbūt kāds viltvārdis ir paņēmis un nelikumīgi izmanto viņa fotogrāfijas? Vai varbūt tā ir vienkārši neticama vizuālā līdzība? Taču sirds dziļumos mani pārņēma milzīgs nemiers un neizskaidrojama trauksme, kas ne mirkli nepārgāja. Doma par to, ka vīrs patiešām varētu būt tur labprātīgi reģistrējies, kā tārps pastāvīgi grauza manu prātu dienu un nakti.
Mana pirmā vēlme bija tūlīt pat vērsties pie vīra un tieši acīs pajautāt par šo situāciju, lai pieliktu punktu šausmīgajām aizdomām. Taču tad es pēkšņi nolēmu, ka vēlos viņu pārbaudīt līdz galam un pārliecināties par visu pati. Kāpēc lai es pati nereģistrētos šajā vietnē ar pilnīgi citu vārdu un neuzrunātu savu vīru? Tādā veidā es varētu gūt neapstrīdamus pierādījumus – vai tas tiešām ir viņš vai nē. Protams, dziļi sirdī es joprojām kvēli cerēju, ka tas nav mans Jānis, vai arī, ka anketa ir veca un viņš tajā vairs sen neiegriežas. Taču galu galā notikumi sāka risināties pavisam citādāk un daudz smagāk, nekā es to biju cerējusi savās optimistiskākajās prognozēs.
Es izveidoju viltus profilu, izmantojot izdomātu vārdu un svešu fotogrāfiju. Atradu attēlus ar kādu pievilcīgu meiteni ap gadiem divdesmit pieciem, kura izskatījās kopta un efektīga, bet ne pārāk izaicinoša. Vērojot savu vīru mājās, es pamazām pamanīju zīmīgu detaļu – viņš pēdējā laikā arvien biežāk iegrima savā viedtālrunī vakaros, kad bērni jau saldi gulēja, bet es vēl biju aizņemta ar virtuves kārtošanu vai drēbju gludināšanu. Kristīne man bija pārsūtījusi tiešu saiti uz viņa profilu, lai man pašai nebūtu stundām ilgi jāmeklē viņa anketa starp tūkstošiem citu lietotāju.
Nav precējies, bērnu nav
Saņēmusi visu savu drosmi un cenšoties valdīt pār drebošajām rokām, es viņam uzrakstīju pirmā: “Čau! Iepazīsimies? Tu man izskaties pēc ļoti simpātiska un interesanta vīrieša.” Šo ziņu nosūtīju vēlu vakarā, sēžot turpat blakus istabā, bet vīrs man atbildēja tikai nākamās dienas rītā, kad jau atradās savā darbavietā. Pēc viņa specifiskā rakstības stila, lietotajām pieturzīmēm un dažām tikai viņam raksturīgām frāzēm es uzreiz, bez jebkādām šaubām sapratu – tas ir viņš.
Man gribējās tajā pašā mirklī mest visu pie malas, braukt pie viņa uz biroju un sarīkot milzīgu drāmu, tomēr es savaldījos un nolēmu turpināt šo saraksti, lai redzētu, cik tālu viņš spēs aiziet. Jānis šajā sarakstē man nekaunīgi apgalvoja, ka viņš esot pilnīgi “brīvs cilvēks”, kurš ļoti mīl ceļot un šobrīd meklē sievieti, ar kuru varētu “pavadīt laiku viegli, nepiespiesti un bez lieka saspringuma”. Es sēdēju un skatījos ekrānā pilnīgā izbrīnā – izrādās, ka vīrietis, ar kuru esmu dalījusi dzīvi un gultu divpadsmit gadus, pēkšņi ir kļuvis par brīvu puisi bez saistībām…
“Bet vai tev ir sieva vai bērni? Varbūt esi bijis precējies iepriekš?” – es pavisam piesardzīgi pajautāju, kamēr mana sirds burtiski sastingst krūtīs, gaidot šo izšķirošo atbildi.
“Precējies nekad neesmu bijis, un bērnu man arī nav,” – lūk, šādu teikumu man uzrakstīja mans vīrs, divu mazu bērnu tēvs, kurš vēl pirms dažām stundām kopā ar viņiem mīļi ēda brokastis.
Tās dienas vakarā, kad viņš atgriezās mājās, es vīram neko neteicu. Es tēloju, ka esmu ārkārtīgi aizņemta ar mājas darbiem, savukārt viņš vakarā mierīgi pārnāca no darba un drīz vien aizgāja gulēt. Nākamajā rītā Jānis, it kā nekas nebūtu noticis, gatavojās darbam, mīļi apskāva bērnus pie durvīm un pat noskūpstīja mani pirms aiziešanas. Viņš izskatījās pēc visparastākā, rūpīgākā un mīlošākā vīra pasaulē. Un tieši šis arī baidīja. Tu dzīvo savu dzīvi kā parasti, šķiet pilnīgi nekas nav mainījies, bet apakšā notiek tādas lietas.
Visu to dienu es vadīju smagā iekšējā cīņā ar sevi. No vienas puses, manī kūsāja nevaldāmas dusmas, es gribēju izteikt viņam visu to smaguma un aizvainojuma kamolu, kas manā sirdī bija sakrājies. No otras puses, es jutos pilnībā sagrauta, emocionāli un pazemota – it kā es pati būtu pie kaut kā vainīga šajā absurdajā situācijā.
Es tomēr nolēmu šajā dienā turpināt saziņu iepazīšanās vietnē. Tas aizgāja pārāk tālu, bet citādi es nevarēju…
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
