Dažreiz dzīve sagādā pārsteigumus, par kuriem mēs nekad neesam lūguši. Līgai šķita, ka viņas ģimenes pasaule ir stabila un paredzama — mīlošs vīrs Viesturs, dēls Klāvs un veiksmīga ikdiena. Taču…
Taču kāda nejauši atrasta dokumentu mape uz vīramātes vārda kļuva par pirmo plaisu šajā nevainojamajā fasādē. Viņa pat nenojauta, ka šis atradums nav tikai kārtējais īpašums, bet gan sākums nodevību un melu kamolam, kas neatgriezeniski mainīs visu.
— Viestur, vai tiešām Ilze nopirka dzīvokli?
Līga, Viestura sieva, parādīja vīram vienistabas dzīvokļa pirkuma līgumu uz vīramātes vārda. Viņa to atrada, pārcilājot papīrus, un briesmīgi pārsteidzās. Viesturs sākumā apjuka, tad it kā attapās un, sitot sev pa pieri, iesaucās:
— Re, kur tas ir! Bet es to pazaudēju! Domāju, ka atdevu mātei.
— Tu neatbildēji uz jautājumu, — uzstāja sieva.
— Nu jā, nopirka. Mūsu dēlam Klāvam nākotnei, lai viņam būtu savs stūrītis, kad izaugs. Viņa gribēja sagatavot pārsteigumu, bet nesanāca. Tu vienmēr bāz savu degunu tur, kur nevajag. — viņš neapmierināti norūca un nosodoši paskatījās uz sievu.
— Tas tik ir jaunums! — Līga nopriecājās, nepievēršot uzmanību vīra tonim. — No Ilzes es to negaidīju.
Vīramāte Ilze, lai arī nekvēloja mīlestībā pret Līgu, tomēr viņu ģimenes dzīvē nejaucās. Dažreiz paņēma mazdēlu pie sevis uz vasarnīcu Saulkrastos, baroja ar zemenēm, dāvināja dāvanas, veda uz Ziemassvētku pasākumiem.
— Klāviņam ir paveicies. Man gan neviens nekad tādas dāvanas nav dāvinājis. Vai vismaz labs dzīvoklis? — Līga turpināja izjautāt vīru.
— Normāls, — nelabprāt atbildēja Viesturs, — tikai remonts tur jātaisa un mēbeļu nekādu nav.
— Ak, tas ir nieks. — Līga iedegās. — Vai tad mēs pašu dēlam remontu neuztaisīsim? Un mēbeles nopirksim. Pie tam viņam ir tikai desmit gadi. Bet pagaidām dzīvokli var izīrēt un naudu likt viņam kontā. Būs vismaz kāds atspaids studiju laikā.
Klāvs auga vājš un Līga visu sevi veltīja viņam, tiesa, visus savus sievas pienākumus viņa pildīja godam: mājās bija tīrs un mājīgs, ledusskapī vienmēr stāvēja zupa, otrais, kompots un noteikti deserts dēlam un pudelīte mīļotā dzēriena vīram. Līgai šķita, ka dzīve ir izdevusies: Viesturs ieņēma labu, ienesīgu amatu, starp citu, tāpat kā pati Līga. Dzīvokli viņi nopirka hipotekārajā kredītā un jau gandrīz visu bija izmaksājuši, mašīna viņiem bija nevis šāda tāda, bet ārzemju auto, un arī atvaļinājumā brauca divas reizes gadā uz slēpošanas un jūras kūrortiem — tā bija ieteikuši speciālisti.
— Man nav vaļas nodarboties ar remontiem, — Viesturs atmeta ar roku, pārtraucot Līgas domas par nākotni. — Pašam darbu pāri galvai. Darbā sastrēgums.
— Ilze varētu man iedot atslēgas, un es tur pamazām visu iekārtotu, — piedāvāja Līga.
— Labi, pats paņemšu no viņas atslēgas. Ja nav nekā cita, ko darīt, taisi remontu, — vīrs nosmīnēja.
Pēc mēneša atgādinājumu Viesturs atnesa Līgai dzīvokļa atslēgas.
— Turi. — viņš tās viņai pasniedza.
— Tu man pasaki adresi, — sieva iesmējās, — citādi iešu meklēt to, nezinu ko.
Uzzinājusi adresi, Līga nolēma apskatīt darba lauku.
— Māja nav slikta, — viņa sprieda, aplūkojot ēku no ārpuses, — griesti augsti. Sienas biezas — skaņas izolācija laba.
Uzkāpusi vajadzīgajā stāvā, Līga ar vilšanos konstatēja, ka ieejas durvis ir vecas un ļoti ļodzīgas.
— Vienreiz iesper un viss sabruks, — viņa skaļi noteica, verot vaļā slēdzeni.
— Kas jūs tāda esat? — aiz muguras atskanēja čīkstoša balss.
Līga nodrebēja un pagriezās. Pa pretējām durvīm bija izlīdusi sirmgalves galva. Dāma bija no ziņkārīgajām un runātīgajām.
— Labdien. Tas ir manas vīramātes dzīvoklis. Viņa nesen to nopirka savam mazdēlam, manam dēlam. Tad nu es nolēmu apskatīt, kāds remonts mājoklim nepieciešams, — pati nesaprotot, kā tas sanāca, kaimiņienei atskaitījās Līga.
— Hm, kaut kā par jaunu jums tā vīramāte, — sirmgalve noburkšķēja, — redzēju es, kā viņa te ar vīrieti nāca, visu pētīja, lūpas vien šķieba un pūta.
— Gan jau jūs kaut ko sajaucāt. Varbūt tie bija citi pircēji, kas nāca skatīties dzīvokli, — Līga apjuka.
— Neko es neesmu sajaukusi. Es vēl neesmu prātu izkūpējusi. — sirmgalve apvainojās un aizvēra durvis, atstājot Līgu neizpratnē.
Nolēmusi vakarā noskaidrot Viesturam, kas tā par dāmu, kura ar viņu nākusi, Līga iegāja dzīvoklī.
— Jā, — viņa novērtēja darbu apjomu. — Nu, nekas, tiksim galā.
Vakarā, sagaidījusi vīru, Līga vispirms nolēma noskaidrot, ar ko kopā viņš bija nācis uz dzīvokli.
— Kaimiņiene teica? Atradi, ko klausīties, — Viesturs noskaitās un apklusa, it kā apdomājot atbildi. — Tā taču bija mākleris. Dzīvokli man rādīja. Tieši tā, atceros — vecene izlīda no sava midzeņa, ak, tu, vecā klaču tarba.
Šis skaidrojums Līgu pilnībā apmierināja, un viņa sāka sapņot, kā izremontēs dēlam dzīvokli un iekārtos to ar mēbelēm un tehniku. Beidzot nomaksājuši savu hipotekāro kredītu, laulātie saprata, ka naudas ģimenē kļuvis vairāk. Līga piedāvāja vīram ķerties pie dēla dzīvokļa.
— Nezinu, — Viesturs atrunājās. — Tikko sākām normāli dzīvot, parādījās lieka nauda. Beidzot nav jāskaita no algas līdz algai.
— Bet mēs it kā nebijām trūkumā. Labi, es pati darīšu, — Līga brīnījās, bet vairs neuzstāja. Nolēma, ka pamazām pati sāks, un tad jau redzēs, varbūt arī vīrs pieslēgsies.
Pusgada laikā Līga pārvērta necilo dzīvoklīti ar aizvēsturisko remontu mājīgā ligzdiņā. Izlīmēja labas tapetes, nomainīja ieejas durvis pret izturīgām, arī ne no lētajām, iekārtoja ar mēbelēm, nepieciešamo tehniku un pat nopirka vāzi ar sausajiem ziediem dekoram.
— Eh, labs dzīvoklītis. Pati te labprāt dzīvotu… bet naudu vajag, — Līga pārfrāzēja vecmāmiņas teicienu.
Pabeigusi pārvērtības un palikusi apmierināta ar rezultātu, viņa nolēma parādīt savu darbu vīramātei.
— Negaidīju, ka nolēmāt Klāvam dāvināt dzīvokli, paldies jums! — teica Līga.
— Tad tu zini? — Ilze nobrīnījās un aizbrauca skatīties darba rezultātu.
— Viesturam nācās visu izstāstīt. Piedodiet, ka pārsteigums neizdevās. Vienkārši es nejauši atradu dzīvokļa dokumentus, — atzinās vedekla.
— Jā, nedomāju, ka jūs no tās alas, kas te bija pirms tam, uztaisīsiet tādu konfekti, — Ilze sajūsminājās. — Bet Viesturs man ne reizi nepateica, ka te remonts rit pilnā sparā. Kad viņš to vispār paspēja? Viņš taču visu laiku pazūd darbā.
— Viņš te neko nedarīja, — Līga paraustīja plecus. — Es pati, pamazām, pa druskai, nesteidzoties. Taisnība, ka sanāca labi?
— Jā, lieliski, malacis, Līga. — vīramāte brīnījās un paskatījās uz vedeklu citām acīm.
— Ko gan neizdarīsi vienīgā dēla dēļ, — no uzslavas nosarka viņa. Tajā dienā attiecībās starp vedeklu un vīramāti kaut kas mainījās. Taču laimīgo pasaku, kā jau bieži gadās, sabojāja vīrs.
Pēc pāris nedēļām Viesturs paziņoja sievai, ka aiziet no viņas. Redziet, iemīlējis citu, piedod, mūsu laulība bija kļūda. Viņš dzīvos kopā ar savu jauno mīlestību tajā pašā dzīvoklī, kuru Līga tik mīloši bija iekārtojusi.
— Paldies visiem, visi brīvi, — viņš teica, paņemot mājokļa dokumentus.
— Bet… Viestur! Kā tad tā? — Līga jautāja.
Tas viņai bija smags pārbaudījums. Bet vēl smagāk bija tas, ka vīramāte, spriežot pēc visa, zināja par Viestura dēkām un pat neieminējās, kad nāca skatīties dzīvokli.
— Un es vēl domāju, ka viņa ir laba sieviete. Nu gan… — teica Līga.
Viesturs, uzplūdušo jūtu dēļ, pilnībā aizmirsa par ģimeni. Viņš pat neuzskatīja par vajadzīgu parunāt ar dēlu, bet vienkārši savāca savas mantas un bija prom.
— Tad lūk, kādam “mazdēlam” jūs grasījāties dāvināt dzīvokli? — Līga piezvanīja vīramātei un, rūgti pasmīnējusi, jau gribēja nolikt klausuli, bet Ilzes jautājums viņu pārsteidza nesagatavotu:
— Līga, par ko tu runā?
— Par jūsu dēla jauno sievieti, ar kuru viņš tagad dzīvos Klāva dzīvoklī. Es, neaptēstā, tajā iegrūdu tik daudz naudas, spēka un laika. Bet jūs visu zinājāt un priecājāties, ka viss tik veiksmīgi izvēršas? — mēģinot slēpt satraukumu, Līga tik tikko savaldījās, un tomēr pasmīnēja.
— Ko gan neizdarīsi vienīgā dēliņa dēļ, vai ne?
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
