Ceļojums caur Latvijas sirdi: Tur, kur satiekas laiks. Es ceļoju pa glezno Vidzemes augstieni un Kurzemes piekrasti, kur katrs ceļa līkums atklāj citādu ainavu. Un ieraudzīju ko interesantu, mazliet neierastu
Bieži vien es apzināti nogriezos no gludajām asfalta šosejām uz pavisam maziem, putekļainiem zemes ceļiem, kurus vietējie sauc par “baltajiem ceļiem”, lai savām acīm labāk ieraudzītu un pa īstam sajustu patieso vietējo ļaužu ikdienas dzīvi. Tur, tālāk no pilsētu steigas un tūristu pūļiem, es aizrautīgi fotografēju senas koka guļbūves ar Latvijai tik raksturīgajiem slīpajiem jumtiem, sūnu klātus pirts namiņus, vecas sviras akas, kas atgādina par dzērvēm pļavā, un to neskarto, dabisko lauku dzīves ritmu, kas vēl mīt mūsu pagastos.
Taču kādā no šiem klusajiem ciematiem, kur gaiss smaržo pēc sakarsušiem priežu skuju miltiem un pļavas zāles, notika negaidīta tikšanās ar kādu neparastu un viedu vectētiņu un viņa namu, kuru es savā iztēlē pat nespētu iepriekš uzburt.
Mūsu izplānotais maršruts bija visai plašs un ambiciozs: sākām ar Valmieru, tad caur Cēsīm un to viduslaiku šarmu uz Raunu, Smilteni, Alūksni, kur vēl jūtams bānīša gars, un tālāk uz Gulbeni… Taču mēs ļoti bieži ar automašīnu strauji nogriezāmies no maršrutētāja ieteiktā ceļa, lai iebrauktu pavisam mazos, kartēs tikko pamanāmos ciematos un viensētās, kuras sargā milzīgi ozoli.
Toreiz, šī brauciena laikā, es pirmo reizi tik tuvu un personīgi ieraudzīju pamestus, klusus Latvijas lauku ciematus, kur kādreiz kūsājusi dzīvība – tur, kur kādreiz bērni skrējuši uz skolu, tagad valdīja tikai vējš.
Tā bija pamesta māja ar pelēkām, laika gaitā izbalējušām koka sienām un aiznaglotām rūtīm. Ir bezgala žēl, ka šādās mājās, kuras lēnām pārņem daba un kuru dārzos mežonīgi saaug ceriņi, netiek saglabāts tas unikālais iekārtojums un tā īpašā, siltā atmosfēra – tā sajūta, ka uz galda tūlīt tiks likta silta maize, kāda tā bija brīdī, kad pēdējie saimnieki aizvēra durvis un devās prom uz pilsētu vai tālākām zemēm.
Kā daži no jums jau labi zina, manī mīt liela un sena mīlestība pret mūsu senču koka arhitektūru, un Latvijas reģioni ir vienkārši izcila vieta, kur meklēt un atrast šādas vēsturiskas pērles. Mūsu ceļā gadījās ciemati, kuros pilnīgi visas mājas bija saglabājušas savu vēsturisko koka veidolu, ar skaistām logu apmalēm un koka dēļu apšuvumu, un kur gandrīz nekur nebija modernu, augstu metāla žogu, kas auksti aizsegtu skatu uz ābeļdārziem un pagalmiem.
Kādā pagalmā es varēju ieraudzīt pat senu, no pamatīgiem koka grodiem veidotu aku ar masīvu vāku, kuru vietējie iedzīvotāji ar lielu lepnumu un rūpību izmanto vēl šodien, apgalvojot, ka garšīgāku ūdeni nekur citur neatrast. Bieži mēs apstājāmies pie ceļmalas pienotavām vai nelieliem veikaliņiem un sirsnīgi sarunājāmies ar vietējiem iedzīvotājiem par ražu un meža veltēm, un daži no viņiem, sajutuši mūsu patieso interesē par senatni, pat viesmīlīgi aicināja mūs iekšā savās sētās.
Man ir neizsakāmi interesanti vērot un saprast, cik praktiski, pārdomāti un reizē mājīgi ir iekārtota ikdiena šādos vēsturiskos namos, kur katram priekšmetam ir sava vieta un savs stāsts. Tajā saulainajā dienā mēs mērojām ceļu no klusās Piebalgas puses – tās, kas devusi mums tik daudz rakstnieku – virzienā uz Madonu. Un pēkšņi mēs nolēmām spontāni iebraukt vēl vienā, pavisam nelielā ciematā, kas pavērās ceļa malā kā paslēpts dārgums.
Apkārt pletās brīnišķīgā un daudzveidīgā Latvijas daba ar tās zaļajiem pauguriem, miglainajām lejām un puķu pilnajām pļavām, kuras šķita nebeidzamas. Kamēr mana ceļabiedre Līga devās lēnā pastaigā uz tuvējo ezeru, cerot ieraudzīt kādu dzērvi vai vienkārši paplikšķināt ūdeni, es paņēmu savu foto somu un gāju tālāk ciematā, lai iemūžinātu saules gaismu uz koka fasādēm. Paskatieties tikai, cik neparasti skaista un kopta ir šī koka māja ar tās filigrānajiem kokgriezumiem pie jumta kores un rūtotiem logiem!
Ceļojumos un klejojumos pa Latviju bieži notiek kaut kas tik negaidīts un maģisks, ko vienkārši nav iespējams izdomāt, sarakstīt scenārijā vai ieplānot iepriekš. Tā tas notika arī šajā reizē, kad parastā diena pārvērtās dzīvā vēstures stundā.
Nejauša un liktenīga iepazīšanās
Es ieraudzīju kādu īpaši gaumīgu un senu māju, kuras pagalms bija izpļauts un sakopts, un nolēmu pie tās apstāties. Tikko es paspēju izņemt no somas savu “Canon” kameru un noregulēt fokusu uz grezno verandu – tajā pašā mirklī no mājas durvīm lēnām iznāca kāds sirmgalvis, vīrs ar staltu stāju un gudrām acīm.
Es pieklājīgi sasveicinājos, kā jau tas pieņemts laukos, un pajautāju, vai drīkstētu nofotografēt viņa namu, jo tas izskatās tik brīnišķīgs, senatnīgs un ar tādu mīlestību saglabāts. Viņš sākumā nedaudz brīnījās par tādu pilsētnieka interesi, varbūt pat nedaudz samulsa, bet tad viedi pasmaidīja un ar lēnu galvas mājienu atļāva man darboties.
Mēs sākām nesteidzīgi sarunāties par laikapstākļiem, par to, kā šogad zied ābeles, un par ceļu stāvokli. Izrādījās, ka viņš patiesībā ir cēlies no Ogres puses – pilsētas, kas vēsturiski bijusi inženieru un rūpniecības centrs. Pirmā lieta, par ko es tajā brīdī iedomājos, bija Latvijas spožie prāti, mūsu leģendārā VEF rūpnīca un tie laiki, kad mūsu inženieri bija pasaules līmenī.
Es ieinteresēts pajautāju: “Vai Jūs savā laikā tur strādājāt kādā no tiem lielajiem, slavenajiem uzņēmumiem?” Viņš lepni pacēla galvu un atbildēja, ka jā, tā tas tiešām ir bijis, un viņa darba mūžs bijis saistīts ar precīzo mehāniku. Bet tagad viņš bauda pelnīto pensiju un aizvada savas dienas šeit, klusajā lauku mierā, kur vienīgais troksnis ir bišu dūkšana.
“Es pazinu leģendas”
Viņš lēnām sāka stāstīt, ka savulaik strādājis īpašā konstruktoru grupā, kas sadarbojās ar lielākajiem pētniecības centriem un nodarbojās ar sarežģītiem tehniskiem projektiem, kuri toreiz tika uzskatīti par valsts mēroga sasniegumu. Klausoties viņa balsī, es sapratu, ka šis vīrs ir redzējis lietas, par kurām mēs tikai lasām. Protams, es nespēju klusēt un pajautāju:
— Vai Jūs savā darbā tikāties ar tiem vīriem, kuru vārdi tagad rakstīti tehnoloģiju vēstures grāmatās un par kuriem stāsta muzejos?
— Jā, — viņš mierīgi un bez kripatiņas augstprātības atbildēja, it kā stāstītu par kaimiņu Jāni. — Vairākas reizes esmu bijis klāt izšķirošos brīžos, kad dzima jaunas idejas. Arī pašus galvenos inženierus, tos lielos prātus, esmu vaigā redzējis un ar viņiem plecu pie pleca strādājis pie rasējumiem.
Pēc tam mēs ar viņu vēl nedaudz padziļināti parunājām par vecajiem laikiem, par to, kā toreiz strādāja – bez datoriem, tikai ar logaritmisko lineālu un prātu. Viņš pieminēja kādu ļoti ziņkārīgu un cilvēcisku detaļu: viens no tā laika izcilākajiem un stingrākajiem vadītājiem gandrīz nekad nevienam nespieda roku, it kā baidītos zaudēt savu autoritāti vai distancējoties no ikdienas steigas.
“Interesanti, kāpēc tā?” es skaļi prātoju, raugoties uz sirmgalvja darba sastrādātajām plaukstām.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
