Straujais degvielas cenu kāpums pēdējā laikā ir kļuvis par vienu no apspriestākajiem tematiem Latvijā. Kamēr iedzīvotāji ar bažām vēro skaitļus degvielas uzpildes stacijās, banku ekonomisti analizē, kādi risinājumi būtu vispiemērotākie šajā situācijā.
Lai gan atsevišķas Eiropas valstis izvēlas noteikt maksimālo cenas robežu jeb griestus, Latvijas eksperti pret šādu soli izturas noraidoši. Viņuprāt, valstij ir citi instrumenti, kā mazināt slogu uz iedzīvotāju makiem, neiejaucoties brīvā tirgus darbībā.
Kāpēc cenu griesti nav labākais risinājums
Bankas “Citadele” galvenais ekonomists Kārlis Purgailis norāda, ka mākslīga cenu ierobežošana varētu sniegt tikai īslaicīgu atvieglojumu. Ilgtermiņā šāda valsts iejaukšanās tirgū parasti rada vairāk problēmu nekā ieguvumu. Ja valsts nosaka cenu griestus, tas izjauc dabisko līdzsvaru starp pieprasījumu un piedāvājumu, kas vēlāk var novest pie negatīvām sekām visā tautsaimniecībā.
Ekonomists uzsver, ka degvielas tirgotāji paši nevar uzņemties visu smagumu un kompensēt globālo naftas cenu kāpumu. Viņu iespējas ietekmēt gala cenu ir ierobežotas, jo lielu daļu no summas, ko redzam uz tablo, veido tieši valsts noteiktie nodokļi.
Nodokļu loma degvielas cenā
Daudzi autovadītāji varbūt neaizdomājas, cik lielu daļu no katra litra cenas saņem valsts kase. Purgailis skaidro, ka dīzeļdegvielai akcīzes nodoklis veido 25 %, bet benzīnam pat 32 % no kopējās mazumtirdzniecības cenas. Ja tam pieskaita vēl pievienotās vērtības nodokli (PVN), kas ir aptuveni 17 % no cenas, kļūst skaidrs, ka nodokļu komponente ir ļoti būtiska.
Tieši šeit valstij ir reālas iespējas rīkoties. Tā vietā, lai regulētu tirgotāju cenas, valdība varētu elastīgi pielāgot akcīzes nodokļa likmes. Tas ļautu operatīvi reaģēt uz straujiem cenu lēcieniem pasaules tirgos un vismaz daļēji pasargāt patērētājus no pārmērīgiem izdevumiem.
Mācība no pandēmijas laika un jauni paradumi
Arī “Luminor Bank” ekonomists Pēteris Strautiņš uzskata, ka valstij nevajadzētu censties pilnībā kontrolēt cenas. Viņš atgādina, ka pandēmijas laikā valsts tēriņi bija ļoti lieli, un tagad ir laiks tikt galā ar pieaugušā valsts parāda sekām. Valstij nevajadzētu radīt ilūziju, ka tā spēs pasargāt sabiedrību no jebkura negaidīta pavērsiena vai ekonomiskām grūtībām.
Interesanti, ka Strautiņš cenu kāpumu dēvē par “poti pret inerci”. Tas nozīmē, ka augstas izmaksas liek cilvēkiem vairāk domāt par to, kā viņi pārvietojas. Patērētājiem pašiem ir iespēja samazināt savus izdevumus, izvēloties modernākas un energoefektīvākas tehnoloģijas. Reizēm tieši finansiālais spiediens kļūst par iemeslu, kāpēc mēs beidzot izšķiramies par videi un maciņam draudzīgākām izmaiņām savā ikdienā.
Cenas un ienākumi: vēsturiskais skatījums
Lai gan šī brīža cenas šķiet augstas, ekonomists aicina uz tām paskatīties plašākā kontekstā. Viņš salīdzina pašreizējo situāciju ar iepriekšējiem gadiem. Piemēram, 2022. gadā, kad degvielas cena pārsniedza divus eiro litrā, iedzīvotāju vidējie ienākumi bija par trešdaļu mazāki nekā šobrīd, 2026. gadā.
Vēl senāk, ap 2012. gadu, kad degviela maksāja ap 1,40 eiro (jeb vienu latu), cilvēku algas bija pat mazākas nekā puse no tā, ko Latvijas iedzīvotāji nopelna tagad. Tas nozīmē, ka, lai gan cipari uzpildes stacijās aug, iedzīvotāju pirktspēja pret degvielu vēsturiski joprojām ir salīdzinoši augstā līmenī.
Cenu kāpumu pēdējā laikā galvenokārt ietekmē nemieri Tuvajos Austrumos. Konflikts starp ASV un Irānu ir radījis bažas par naftas piegāžu drošību, kas uzreiz atspoguļojas biržas cenās. Dīzeļdegviela kopš konflikta saasināšanās sadārdzinājusies par aptuveni 20 %, bet benzīns – par 5-7 %.
Eksperti brīdina, ka pat tad, ja saspīlējums mazinātos ātri, cenas uzreiz neatgriezīsies iepriekšējā līmenī. Bojātā infrastruktūra, sarežģītā loģistika un paaugstinātie transportēšanas riski nozīmē, ka dārgāku degvielu var nākties pirkt vēl vairākas nedēļas vai pat mēnešus. Kamēr kaimiņvalstīs, piemēram, Horvātijā un Ungārijā, valdības jau ievieš cenu griestus, Latvijā diskusijas par labāko atbalsta veidu joprojām turpinās.
