Sports Janas dzīvē nekad nebija bijis kaut kas svešs. Viņas bērnība pagāja, sekojot līdzi tēta Gunāra Duļevska sasniegumiem, kurš savulaik bija vairākkārtējs Latvijas čempions desmitcīņā.
Arī ikdiena ar vīru Rodrigo Laviņu un vecāko dēlu Martinu, kuri abi bija hokejisti, bija cieši saistīta ar sporta pasauli. Šī vide viņu veidoja un iedvesmoja daudzus gadus, pat ja pati Jana tolaik bija vairāk vērotājas lomā.
Jana Duļevska uz Olimpiskajām spēlēm devās kā Latvijas komandas olimpiskā atašeja. Lai gan parasti viņas ģimenē sportiskie panākumi tika saistīti ar citiem tās locekļiem, šoreiz tieši viņa bija tā, kas ieņēma šo atbildīgo lomu. Milānas-Korintas ziemas olimpiādē viņa darbojās notikumu epicentrā. Tā bija jauna un aizraujoša pieredze, kas ļāva piepildīt ilgi lolotu ieceri.
Ilgi lolotais sapnis
Interesanti, ka bērnībā Jana pati klusi sapņoja par savu karjeru sportā. Liktenis un vecāku izvēle tolaik gan to virzīja citā gultnē. Viņu biežāk veda uz dažādiem radošiem pulciņiem – mūziku un mākslu. Tāpēc nopietnām sporta gaitām tajā laikā laika vairs īsti neatlika. Neskatoties uz to, vēlme kādreiz nokļūt Olimpiskajās spēlēs viņā dzīvoja visu mūžu. Tagad, pēc tik ilga gaidīšanas laika, šis sapnis beidzot bija kļuvis par realitāti.
Pārpratums, kas pārvērtās par skaistu stāstu
Ar šo sapni Janai saistījās arī kāds kuriozs atgadījums no pagātnes. Pirms desmit gadiem viņa kādā publiskā izteikumā bija pavēstījusi, ka kērlingists varētu būt vienīgais veids, kā viņai pašai kādreiz piedalīties Olimpiskajās spēlēs. Šis komentārs ātri nonāca līdz Kērlinga federācijai. Viens no tās pārstāvjiem Janai toreiz aizrādīja, ka šis sporta veids nemaz nebija tik vienkāršs, kā tas varēja izskatīties no malas.
Jana atzina, ka tajā brīdī jutās nedaudz neveikli par savu pārsteidzīgo un virspusīgo komentāru. Viņa godprātīgi atvainojās. Pēc savstarpējas izrunāšanās viss atrisinājās ļoti pozitīvi. Jana neslēpa savu sajūsmu par to, ka desmit gadus pēc šīs neveiklās situācijas viss bija sakārtojies tā, ka viņas sapnis tomēr bija piepildījies.
Viņa beidzot bija nokļuvusi tur, kur tik ļoti vēlējās nokļūt. Šī pieredze viņai palika kā spilgts atgādinājums, ka dažkārt sapņi piepildās visnegaidītākajos veidos. Tieši tādēļ nekad nevajag pārstāt tiekties uz savu sapni.
