Mātes noslēpums: Kad sabrūk ideālās bērnības ilūzija. Savā stāstā ar mums dalās lasītāja Zane (40 gadi, precējusies, 2 bērni)
Katram no mums bērnība ir kā svētnīca, kurā glabājam visskaistākās atmiņas. Mēs būvējam savus vecākus uz pjedestāla, piešķirot viņiem nekļūdīgu un teju dievišķu statusu. Tomēr pienāk brīdis, kad šī uzbūvētā pasaule saskaras ar realitāti, kas ir daudz skarbāka un sarežģītāka, nekā spējām iedomāties. Reizēm viena atzīšanās spēj sagraut fundamentu, uz kura gadu desmitiem esam balstījuši savu izpratni par mīlestību, uzticību un pašu vistuvāko cilvēku.
Nekad pat iedomāties nevarēju, ka savos 40 gados pēkšņi tā mainīšu attieksmi pret savu māti. Manai mātei ir 68 gadi, un man ar viņu vienmēr ir bijušas siltas attiecības. Mans tēvs aizgāja viņsaulē pirms 10 gadiem – pēkšņi un negaidīti aizgāja. Toreiz mēs ar mammu satuvinājāmies vēl vairāk. Es vienmēr viņu uzskatīju par vienkārši ideālu māti, kura visu paspēj un vienmēr ar prieku attiecas pret dzīvi.
Man ir jaunāka māsa, Inese. Viņa ir četrus gadus jaunāka par mani. Un ziniet, mamma prata mīlēt mūs abas vienādi — nekad nav bijis tā, ka viena tiek izcelta, bet otra atstumta. Katru rītu viņa mūs modināja vārdā, bet kaut kā atšķirīgi, it kā individuāli piemērojoties katras noskaņojumam:
— Zane, laiks celties, saulīt.
— Inese, nokavēsim skolu!
Un es nekad nejutu, ka viņa kaut kur iekšā nēsātu tik tumšu noslēpumu. Nekad…
Tētis bija mierīgs, uzticams cilvēks. Darbs — mājas, mājas — darbs. Vakaros viņš sēdēja ar mums pildīt mājasdarbus, bet mamma tikmēr rosījās pa virtuvi, gatavoja kaut ko garšīgu. Viņas gatavoto ēdienu smarža joprojām manī raisa dīvainu siltuma un ilgu sajūtu. Katru vasaru mēs visas ģimenes sastāvā braucām pie jūras — ar veco “Volgu”. Atmiņas par bērnību man ir vienkārši brīnišķīgas, nedomāju, ka savos 40 gados es pēkšņi uzzināšu šo nepatīkamo noslēpumu.
Kad pusaudža gados pārdzīvoju par pumpām un šausmīgo matu griezumu, viņa bija vienīgā, kas prata mani nomierināt. Kad Inese sasita roku, mamma visu nakti gulēja viņai blakus uz saliekamās gultas. Viņa bija tieši tāda māte, kādas rāda filmās — gādīga, pacietīga, gudra. No viņas puses nebija ne skaļu vārdu vai pārmetumu, ne vienaldzības. Manas draudzenes vienmēr teica, ka man ir vienkārši ideāla mamma un viņas sapņo par tādu.
Mamma sāka bieži justies smagi
Tad tādas problēmas, tad šādas. Viņa pat paspēja pagulēt iestādē, mēs ar māsu toreiz ļoti pārbijāmies. Un šķiet, ka mamma mums ir aktīva, nav nekādu sliktu ieradumu, ēd normāli, bet problēmas viena pēc otras sāka viņu pārņemt. Un diezgan bieži viņa sāka atkārtot vienu un to pašu frāzi: “Visas šīs problēmas ir Dieva sods, Dievs mani tā soda.”
Es sākumā vispār nevarēju saprast, kāpēc viņa tā saka, jautāju viņai. Mamma vienmēr atbildēja: “Ir par ko, liels grēks uz manas dvēseles karājas.” Es biju pārliecināta, ka mamma kaut kā pārspīlē — nu, varbūt aizvainoja kādu jaunībā vai neuzņēma bez pajumtes dzīvnieku.
Tas pats noslēpums skapī… Un tad vienā no vakariem es pārnakšņoju pie mammas, viņa jutās ļoti smagi. Es atnesu viņai ēdienu uz istabu, bet viņa lūdza ar viņu pabūt blakus. Pēkšņi mamma teica: “Nevaru vairs to sevī nēsāt. Zane, jums ar Inesi ir vecāks brālis.” Teikt ka es biju pārsteigta ir nepateikt neko. Es nesapratu, par kādu brāli ir runa. Es sākumā nodomāju, ka tētis viņu kādreiz piemānījis un viņam ir bērns kaut kur. Tad mamma sāka savu stāstījumu.
Izrādās, 17 gadu vecumā viņa nezināšanas pēc izdarīja lietas ko nevajadzēja darīt. Satikās ar kaut kādu pieaugušu puiši. Pēc laika tikai attapās, ka ir izdarījusi kaut ko ļoti muļķīgu un atpakaļceļa vairs nebija. Savā muļķībā ilgi nestāstīja vecākiem. Arī laiki toreiz bija smagi. Visu laiku bija jādomā nevis kā tev pašam labāk, bet “ko teiks citi”. Rezultātā šis puisis viņu atstāja, un, pēc viņas vārdiem, viņa vienkārši nebija gatava kļūt par māti. Viņa šo faktu slēpa no visiem. No apkārtējiem, no draudzenēm, paziņām. Un viņa uzreiz no viņa atteicās, turklāt viņš bija absolūti spēcīgs, skaists. Es neticēju savām ausīm…
— Tu viņu atstāji tur? — es klusi jautāju mammai.
— Jā. Tur pat uz vietas. Uzreiz. Pat neskatījos uz viņu…
Es biju izbrīnīta toreiz, jā, un joprojām esmu. Sākumā tajā brīdī man pret mammu radās žēlums — viņa likās tik bezpalīdzīga un nespēcīga. Bet pēc tam sajutu pavisam ko citu un padomāju: kāpēc gan viņa visus šos gadus klusēja? Kāpēc viņa nemēģināja viņu atrast, kad kļuva vecāka? Kāpēc vispār nebija nekādu mēģinājumu no viņas puses? Vai baidījās atkal ko pateiks citi?
Varēja taču kaut uzmeklēt un slepus palīdzēt. Man nebija skaidrs kā var ko tādu izdarīt un vienkārši dzīvot it kā nekas nebija bijis. Šī mazā, sakumpusī mamma — galīgi nav tā, kas audzināja mani, vadāja uz jūru, glaudīja manus matus, kad man bija slikti. Vienu brīdi pat domāju- varbūt tieši tādēļ viņa pret mums bija tik laba? Izpirka savu vainu…
Un tajā pašā laikā — viņa arī bija tā pati sieviete. Šīs divas manas mātes versijas pēkšņi sadūrās, un es nezināju, kuru no tām pieņemt par īsto. Man bija tik grūti vienā cilvēkā savienot manu mammu un to sievieti, kura kādreiz atteicās no daļas sevis. Man acu priekšā radās ainas no bērnības — viņas siltās rokas, viņas smiekli, viņas pīrāgi… Un blakus tam — tēls jaunas meitenes, kura noliek puisēnu uz kušetes un pagriežas. Mani vienkārši sāka kratīt un nāca nepatika, tajā dienā es aizgāju un vēl nedēļu ar viņu nesazinājos.
Mamma lūdza nestāstīt par to māsai. Tā, tagad sanāk, ka arī man ir jāglabā šis trakais noslēpums? Tad jau sanāk, ka es turpināšu darīt to pašu ko darīja viņa. Lūk, skatos uz savas jaunās mātes fotogrāfiju un redzu sievieti, kura visu mūžu mācīja mūs ar Inesi labajam. Sievieti, kuru visi cienīja. Sievieti, kura nekad nepaaugstināja balsi. To pašu sievieti, kura kādreiz atstāja viņu tur. Kaut kas vienkārši apgriezās manī, un es nespēju tagad viņu uztvert normāli.
Man it kā visa mīlestība pret mammu ir pagājusi… nevaru paskaidrot.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
