Mana dzīve tagad rit pavisam citā tempā nekā agrāk, un šīs pārmaiņas es sāku pa īstam sajust tikai tagad, kad man ir septiņdesmit gadu. Es dzīvoju Rēzeknē, un, lai gan pavasara rīti šeit jau kļūst gaišāki un saulaināki, tie joprojām mēdz būt neierasti klusi.
Pēdējā laikā esmu pavadījusi daudz laika, domājot par to, kā gadu gaitā mainās attiecības ģimenē – kā bērni izaug, aiziet savā patstāvīgajā dzīvē un pamazām kļūst par ciemiņiem savas mātes ikdienā.
Tikai nesen es pati sev pavisam godīgi atzinu kādu nepatīkamu patiesību: ja es pati pirmā nepiezvanu vai neuzrakstu ziņu, bērni par mani var aizmirst pat uz vairākām nedēļām.
Tā ir realitāte, kurai es nebiju gatava, bet ar kuru tagad mācos sadzīvot katru dienu.
Kad māja kļūst par klusuma liecinieku
Kādreiz mans dzīvoklis bija vieta, kurā nekad netrūka trokšņa, smieklu un nemitīgas rosības. Es spilgti atceros tos gadus, kad virtuvē katli kūpēja no agra rīta līdz vēlam vakaram, un likās, ka diennaktī ir par maz stundu, lai visu paspētu.
Tajā laikā man šķita, ka tā būs vienmēr – bērni skraidīs pa istabām, prasīs ēst, vīrs ienāks virtuvē pajautāt pēc tējas, un kaimiņi bez brīdinājuma iegriezīsies uz īsu sarunu.
Svētkos mēs vienmēr vilkām ārā to lielāko, smago koka galdu, likām to pašā istabas vidū un klājām baltu galdautu. Mēs visi knapi saspiedāmies ap to, plecu pie pleca, un tajā brīdī es jutos visvairāk vajadzīga. Es biju kā ass, ap kuru griežas visa ģimenes pasaule.
Visu savu mūžu esmu pavadījusi, mēģinot palīdzēt citiem un rūpējoties par katru sīkumu. Esmu stiepusi smagus iepirkumu maisus no tirgus pat tad, kad locītavas sāka smeldzēt, esmu palīdzējusi radiem ar visiem iespējamajiem dārza darbiem un pieskatījusi mazbērnus visās brīvdienās, aizmirstot par savu atpūtu.
Es nekad nedomāju, ka tas ir kaut kas īpašs vai varonīgs; man tas likās pavisam pašsaprotami – būt par atbalstu savējiem. Es ticēju, ka šīs neskaitāmās rūpes un mīlestība ir tas neredzamais pamats, uz kura turas mūsu ģimene un kas garantēs man sirsnīgas vecumdienas.
Taču tagad, kad aiz loga spīd spoža pavasara saule un pamazām kļūst arvien siltāks, es sēžu savā virtuvē un saprotu, ka klusums ir kļuvis par manu visuzticamāko biedru. Tas nav tas miers, pēc kura tiecies jaunībā, tas ir klusums, kurā tu sāc dzirdēt savas paša skumjas.
Telefona ekrāns un tukšie gaidīšanas rīti
Tagad mana ikdiena sākas ļoti mierīgi un vienveidīgi. Es uzvāru tēju, lēnām sakārtoju savas ikdienas zāles uz neliela paliktņa un apsēžos pie virtuves galda, lai skatītos pa logu. Telefons parasti stāv turpat blakus, labi redzamā vietā. Es bieži pieķeru sevi pie domas, ka neapzināti gaidu kādu ziņas signālu vai vienkāršu zvana melodiju.
Gribas dzirdēt dēla Oļega zemo balsi vai meitas Marinas steidzīgos stāstus, uzzināt, kā mazbērniem iet skolā vai kāds laiks ir Rīgā. Bet bieži vien telefona ekrāns paliek tumšs un auksts visu dienu, līdz pat vēlam vakaram.
Mani bērni tagad ir pieauguši, viņiem ir savi darbi, sarežģītas rūpes un tā nemitīgā steiga, kas raksturīga mūsdienu dzīvei un ko es savā vecumā vairs nespēju pilnībā izprast.
Dēlam Oļegam darbs celtniecībā prasa milzīgu enerģiju, viņš vienmēr ir kustībā un steigā. Kad es beidzot uzdrīkstos piezvanīt pati, sarunas bieži vien beidzas ātrāk, nekā tās ir pa īstam sākušas. Viņš parasti saka, ka ir ļoti aizņemts, ka te ir troksnis un viņš noteikti pārzvanīs “vēlāk”, bet tas solītais “vēlāk” mēdz aizkavēties par vairākām dienām vai pat nedēļām, līdz es atkal pati veicu nākamo zvanu.
Meitai Marinai Rīgā arī ir savs saspringtais ritms – darbs birojā, bērnu skolas, pulciņi un sadzīves rūpes, kas nekad nebeidzas. Viņa mēdz teikt, ka ļoti gribētu atbraukt ciemos uz Rēzekni, bet vienmēr rodas kādi neparedzēti apstākļi vai nogurums pēc darba nedēļas.
Es saprotu, ka viņu dzīve ir sarežģīta un piepildīta, bet reizēm man šķiet, ka pietiktu ar vienu īsu, pāris vārdu ziņu, lai es sajustu, ka joprojām esmu piederīga viņu pasaulei. Tas nav dusmīgs pārmetums, tā ir vienkārši klusa un smeldzīga atziņa par to, kā laiks un attālums nepielūdzami maina cilvēku prioritātes.
Eksperiments ar klusēšanu: mēnesis bez iniciatīvas
Pirms kāda laika es pieņēmu lēmumu, kas man pašai emocionāli bija ļoti grūts. Es nolēmu veikt nelielu eksperimentu – vairs nezvanīt pirmā un nesūtīt ziņas par to, kā man klājas. Es vēlējos patiesībā saprast, cik bieži bērni paši sajutīs dabisku vajadzību aprunāties ar mani bez mana nemitīgā pamudinājuma.
Man gribējās ieraudzīt, cik ilgi mana pasaule paliks klusa, ja es tajā neielūgšu viņus pati ar savu iniciatīvu. Es domāju, ka varbūt pēc dažām dienām kāds no viņiem pamanīs manu klusēšanu un uztrauksies.
Pagāja pirmā nedēļa. Neviens nepiezvanīja. Es sēdēju virtuvē, skatījos uz telefonu un domāju – varbūt viņiem tiešām ir pārāk daudz darba, varbūt ir kāda steidzamāka problēma, kas jārisina.
Pagāja otrā nedēļa. Klusums manā mājā turpinājās, un neviens signāls nepārtrauca manu vientulību. Es turpināju savas ierastās ikdienas gaitas, gāju uz tuvējo veikalu pēc maizes, satiku kaimiņienes, mēs apspriedām jaunumus pilsētā, bet manā telefonā joprojām nebija nevienas jaunas ziņas no maniem tuvākajiem cilvēkiem.
Kad bija pagājis vesels mēnesis, es beidzot sapratu kaut ko ļoti svarīgu un reizē biedējošu. Trīsdesmit dienu laikā neviens no tiem, kuriem esmu veltījusi visu savu mūžu un spēkus, neatrada vienu brīvu minūti, lai vienkārši pajautātu, kā es jūtos vai vai man viss ir kārtībā.
Tas bija brīdis, kad es skaidri saskatīju savu vietu: mana dalība viņu dzīvē lielā mērā turas tikai uz manas pašas vēlmes būt klātesošai. Ja es pārstāju atgādināt par sevi, mana loma viņu ikdienas rutīnā izzūd ļoti ātri, it kā manis tur nemaz nebūtu bijis.
Pārdomas pie virtuves loga
Vērojot, kā citi rēzeknieši steidzas savās gaitās gar manu logu, es sāku dziļi pārvērtēt savas dzīves izvēles. Es sapratu, ka, visticamāk, esmu pieļāvusi vienu fundamentālu kļūdu – es visu savu enerģiju un laiku biju ieguldījusi tikai bērnos un citu cilvēku vajadzībās, bet pavisam biju aizmirsusi pati par sevi un savu iekšējo pasauli.
Manas intereses, hobiji un pat draudzības gadu gaitā bija palikušas novārtā, jo man tajā laikā šķita, ka būt noderīgai un vienmēr pieejamai citiem ir vissvarīgākā lieta pasaulē. Es biju definējusi sevi tikai caur savu mātes un palīga lomu.
Tagad manā dzīvoklī vienmēr valdīja ideāla, gandrīz sterila kārtība, bet šī kārtība bija mazliet skumja. Fotogrāfijas pie sienas rādīja mirkļus no pagātnes, kad mēs visi bijām kopā, jauni un dzīvespriecīgi. Tās ir dārgas atmiņas, bet tās nesniedz risinājumu šodienas klusumam.
Arī radinieki, kuri agrāk bieži iegriezās pie manis pēc padoma, palīdzības vai vienkārši pacienāties ar maniem pīrāgiem, tagad rīkojas līdzīgi kā bērni – viņiem ir savas dzīves un savi ritmi.
Es saprotu, ka pasaule nestāv uz vietas un neviens nevar mūžīgi dzīvot pagātnē, bet vecumdienās šī saikne ar tuvajiem kļūst par kaut ko daudz būtiskāku nekā jebkad agrāk. Es pamazām mācos pieņemt, ka tagad manā dzīvē ir iestājies pavisam jauns posms, kurā man pašai ir jāiemācās atrast iemeslu priekam, negaidot to tikai no citiem.
(Turpinājums otrajā lapā: Kā es sāku mainīt savus ieradumus un ko bērni teica pēc garā klusuma perioda)
