Šis ir stāsts par postpadomju Kaukāza vidi, brāļa mīlestību, godu un pirmo, sāpīgo vilšanos. Rašids, jauns vīrietis ar karstu dabu, bet dziļu atbildības sajūtu, pamana, ka viņa jaunākā māsa Patimata sāk nīkuļot slepenu jūtu dēļ
Pirmo daļu vari izlasīt šeit: Rašids ir Patimas vecākais brālis un ir gatavs iet cauri mūrim, lai aizstāvētu jaunāko māsu (1.daļa)
Viņa ir iemīlējusies Timurā — turīgā, taču izlutinātā pilsētas jaunietī, kurš Patimatu uzskata tikai par neievērojamu meiteni no kaimiņiem. Divas dienas Rašids dzīvoja kā uz adatām. Telefonu viņš nēsāja kabatā, ik pa brīdim pārbaudot ekrānu — vai nav palaists garām zvans. Darbs tirgū nevedās, tēvocis Magomeds sarauca pieri, bet klusēja — redzēja, ka puisis nav savā ādā. Naktīs Rašids gandrīz negulēja, ieklausoties māsas elpā: Patimata vairs nešņukstēja balsī, bet dažreiz sapnī nopūtās tik smagi, ka viņam sirds sažņaudzās.
Zvans atskanēja trešajā dienā, tuvāk vakaram. Rašids tieši pagalmā laboja vecu tabureti — vajadzēja aizņemt rokas, lai nedomātu. Telefons jakas kabatā ievibrēja, un viņš gandrīz izmeta āmuru no rokām.
— Salam, Rašid, — Magomeda balss skanēja nopietni, bez parastās jokpilnās nots. — Es uzzināju par tavu Timuru. Ja īsi — puisis nav nekāda dāvana.
— Runā, — Rašids apsēdās uz soliņa zem vīģes koka. — Es klausos.
— Tātad tā. Ģimene viņiem tiešām ir bagāta, tēvs — Salmans, viņam ir būvniecības firma, pilsētā būvē vairākus objektus. Naudas ir ka biezs. Pats Timurs mācās ekonomistos, bet, teiksim tā, ne pēc zināšanām tur iet. Pasniedzēji viņu zina kā bastotāju, sesijas nokārto ar grūtībām — tētis acīmredzot piemaksā. Izlutināts, pieradis, ka viss tiek dots pēc pirmā pieprasījuma.
— Un kā ar meitenēm? — Rašids pārtrauca, jūtot, kā saspringst vaigu kauli.
— Un lūk, šeit ir pats interesantākais. — Magomeds pazemināja balsi. — Viņš jau pusgadu skraida pakaļ Zaremai, Magomeda Tagiroviča meitai. Nu, zini to, kuram pieder veikalu tīkls “Austrumu bazārs”? Zarema ir meitene ar raksturu, no “zelta jaunatnes”. Skaista, pārdroša, pieradusi, ka visi viņas priekšā danco uz pakaļkājām. Tātad, viņa Timuru ignorē pēc pilnas programmas. Te pietuvina, te atšuj, dāvanas pieņem, rēķinus kafejnīcās uz viņa rēķina apmaksā, bet nopietni — nē. Viņš viņai skraida pakaļ kā sunītis pavadā, pazemojas, bet viņa tikai smejas. Draugi par viņu jau pa kluso ņirgājas. Lupata viņš ir, vārdu sakot, nevis vīrietis.
Rašids klusēja, “apstrādājot” dzirdēto. Aina zīmējās nepievilcīga. Viņa māsa, viņa meitenīte, skumst pēc tāda? Pēc tāda, kurš ļauj sevi pazemot kādai kaprīzai lellei?
— Paldies, brāl, — viņš beidzot teica. — Esmu tavs parādnieks.
— Nieks par to. Tu tikai skaties, ja nu kas, es neko neesmu teicis. Un pats nelien iekšā, labi? — Magomeds skaidri zināja brālēna karsto dabu.
— Māci nu mācīto. Turies.
Rašids nolika telefonu un ilgi sēdēja, skatoties vienā punktā. Zīdkoks šalkoja lapotnē, kaut kur aiz žoga kliedza bērni, bet viņš neko nedzirdēja. Galvā griezās tikai viens: jāpārliecinās pašam. Jāredz šis “princis” darbībā.
Nākamajā rītā, aizbildinoties ar tikšanos ar draugiem, Rašids devās uz centru. Viņš zināja, ka piektdienu vakaros zelta jaunatne pulcējas pie populāras kafejnīcas uz prospekta. Viņš novietoja savu veco “Žiguli” nedaudz tālāk, noslāpēja dzinēju un sāka gaidīt. Pilsēta dzīvoja savu dzīvi: steidzās gājēji, taurēja mašīnas, no atvērtajiem kafejnīcas logiem skanēja austrumu mūzika. Rašids sēdēja, nenovēršot acis no ieejas. Pagāja aptuveni stunda, kad pa kafejnīcas durvīm iznāca skaļa kompānija. Daži puiši un meitenes, skaļi smejoties, apstājās uz ietves.
Rašids uzreiz pazina Timuru. Garš, pašpārliecināts, modernā džemperī ar kapuci, viņš kaut ko dzīvi stāstīja, žestikulējot. Viņam blakus stāvēja meitene — koša blondīne īsā kleitā, ar perfektu sakārtojumu un augstprātīgu sejas izteiksmi. Zarema. Viņa pat neskatījās uz Timuru, šķirstīja telefonu, ik pa laikam pametot īsas frāzes draudzenēm. Timurs rokās turēja milzīgu rožu pušķi — sarkanu, dārgu, skaidri redzams, no elites salona. Viņš ik pa brīdim mēģināja piesaistīt Zaremas uzmanību, noliecās pie viņas, kaut ko teica, bet viņa atgaiņājās kā no uzbāzīgas mušas.
Kompānija devās parka virzienā. Rašids iedarbināja motoru un lēnām brauca nopakaļus, turoties attālumā. Pie parka ieejas viņi apstājās. Timurs, acīmredzot, saņēmās — pasniedza pušķi Zaremai, plaši smaidot. Rašids redzēja visu kā palēninātā filmā. Zarema pavirši uzmeta skatienu ziediem, paņēma tos, pielika pie sejas, it kā pasmaržojot, un tad… nevērīgi, pat ar tādu kā nepatiku, nometis pušķi tieši uz ietves. Sarkanās rozes nokrita putekļos, tām pāri pārgāja gājēji.
— Kas tev lēcies, Zara? — Timura balss nodrebēja, viņš izskatījās apjucis un nožēlojams.
— Apniki, Tim, — viņa skaļi atbildēja, lai visi dzirdētu. — Cik var stiept šīs slotas? Es taču teicu — liec mieru. Ej pie savām vientiesēm, viņas būs laimīgas. — Zarema pat neuzskatīja par vajadzīgu uz viņu paskatīties, pagriezās un aizgāja kopā ar draudzenēm, zibinot kājas augstpapēžu kurpēs.
Timura draugi pienāca klāt, kāds uzsita pa plecu:
— Liecies mierā, Tim, viņa nav tā vērta. Ejam prom.
— Lieciet mani mierā. — Timurs atgaiņājās. Viņš izmētāja rozes, un ātriem soļiem aizgāja uz otru pusi.
Rašids sažņaudza stūri tā, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Reku viņš ir, viņa māsas “princis”. Lupata, kuru spārda kaprīza meitene, bet viņš pat nespēj dot pretī, tikai spārda ziedus. Un šī cilvēka dēļ Patimata naktīs pārdzīvo?
Mājās viņš atgriezās vēlu, kad jau bija satumsis. Patimata sēdēja istabā pie mājasdarbiem, bet, viņam parādoties, pacēla galvu un pasmaidīja — pirmo reizi ilgā laikā.
— Rašid! — viņas balss skanēja priekā. — Tu nevarat iedomāties, kas šodien notika!
— Kas? — viņš jautāja, cenšoties, lai balss skanētu vienmērīgi.
— Mēs šodien ar meitenēm parkā pastaigājāmies, un Timurs tur bija! — Viņa runāja aizgūtnēm. — Viņš pienāca pie mums, sasveicinājās, pat pajautāja, kā klājas. Iedomājies? Ar mani personīgi runāja.
Rašids klusējot apsēdās uz savas gultas, skatoties uz viņu.
— Un pēc tam, — Patimata turpināja, — es pajautāju, vai viņam ir meitene. Un viņš atbildēja: “Nav nozīmes”. Tu saproti? Nav nozīmes! Tātad viņam neviena nopietna nav. Tātad man ir cerība.
Viņa mirdzēja. Bet Rašidam iekšā viss sagriezās no rūgtuma. Viņš taču zināja, ko šie vārdi nozīmēja patiesībā: Timurs domāja par Zaremu, viņam viss pārējais tiešām bija bez nozīmes.
— Patimat, — viņš piesardzīgi iesāka, — tu taču atceries mūsu sarunu? Nevajag lolot ilūzijas.
— Bet tu nesaproti! — viņa uzlēca kājās, pieskrēja pie viņa, apsēdās blakus. — Viņš uz mani paskatījās! Ne vienkārši pamāja, bet paskatījās. Un pajautāja, kā klājas. Tā ir zīme!
Rašids skatījās viņas laimīgajā sejā un saprata: ar vārdiem viņu nepārliecināt. Viņai viss jāredz savām acīm. Jā, tas būs nežēlīgi, bet labāk rūgta patiesība nekā saldi meli, kas ilgs gadiem.
— Labi, — viņš teica, smagi nopūšoties. — Rīt vakarā mēs ar tevi aizbrauksim uz pilsētu. Es gribu tev kaut ko parādīt. Apsoli, ka brauksi.
— Protams, braukšu! — Patimata nopriecājās. — Bet uz kurieni? Uz krastmalu? Uz kino?
— Redzēsi, — Rašids piecēlās, neskatoties uz viņu. — Vienkārši esi gatava uz vakaru. Velc… nu, kā parasti tu ģērbies. Pieticīgi.
— Labi, brālīt! — viņa noskūpstīja viņu uz vaiga un aizlēca pie sevis, kaut ko pie sevis dungojot.
Rašids izgāja pagalmā, apsēdās uz soliņa. Nakts bija silta, smaržoja pēc vīģēm un zvaigžņu putekļiem. Viņš zināja, ka rīt, iespējams, salauzīs māsai sirdi. Bet labāk tagad nekā vēlāk, kad viņa iemīlēsies vēl stiprāk. Viņš cerēja, ka rīkojas pareizi.
2. NODAĻA. STARP CERĪBU UN IZMISUMU
Sestdienas rīts izvērtās saulains un silts. Patimata pamodās agrāk nekā parasti — sirds sitās kaut kur kaklā. Šodien ir sestdiena, tātad kompānija atkal pulcēsies parkā pie ezera. Un tur būs Timurs. Viņa to juta ar visu savu būtni. Viņa klusiņām, lai nepamodinātu brāli, izslīdēja no gultas un uz pirkstgaliem devās uz vannas istabu. Ilgi stāvēja pie spoguļa, pētot sevi: tumši mati, brūnas acis, nedaudz iesauļota āda. Mamma saka — skaistule. Bet Timurs? Vai viņš viņu šodien pamanīs?
Viņa pārcilāja visus savus vienkāršos tērpus. Džinsi atkrita — pārāk vienkārši. Koša kleita — mamma nesapratīs, pateiks, ka izaicinoši. Apstājās pie gariem, tumši ziliem svārkiem un gaišas blūzes ar garām piedurknēm. Pieticīgi, bet skaisti. Uz pleciem uzmeta plānu zīda lakatu — nevis lai slēptos, bet tēla pilnībai.
Virtuvē jau darbojās māte.
— Mammu, es ar meitenēm uz parku aiziešu, — Patimata teica pēc iespējas ikdienišķākā tonī.
Aišata pagriezās, paskatījās uz meitu ilgu, uzmanīgu skatienu. Viņa pamanīja visu, šī sieviete.
— Atkal uz parku? — viņa nopūtās. — Patimat, tu labāk mājās pasēdētu, palīdzētu man ar uzkopšanu. Re, cik daudz darbu.
— Mammu, nu lūdzu! — Patimata pienāca klāt, aplika rokas mātei ap pleciem. — Mēs ne uz ilgu laiku. Goda vārds! Es pēc tam visu izdarīšu, visu iztīrīšu, pat logus nomazgāšu!
— Labi, ej, — Aišata padevās, slēpjot smaidu. — Tikai skaties, lai vakarā esi mājās. Un uzvedies kārtīgi.
— Labi, māmuliņ! Paldies!
Patimata noskūpstīja māti uz vaiga un izskrēja pagalmā, kur viņu jau gaidīja draudzenes — Aminata un Saida.
— Nu ko, ejam? — iepļāpājās Saida, zibinot acis. — Šodien parkā runā, ka visa “tusēšanās” būs. Un tavs Timurs arī.
— Kāds viņš mans? — Patimata nosarka. — Viņš nav neviena.
— Būs tavs, ja nesēdēsi kā pelīte, — pamācoši teica Aminata, prātīgākā no visām trim. — Bet galvenais, neuzbāzies. Vienkārši esi tu pati.
Meitenes izgāja uz ielas un devās uz parku. Pilsēta jau bija modusies: dūca mašīnas, pārdevēji vēra vaļā kioskus, smaržoja pēc svaigas maizes un šaurmas. Parkā bija daudz cilvēku. Skanēja mūzika, darbojās atrakcijas, smaržoja pēc cukurvates un šašliku dūmiem. Viņas iekārtojās uz soliņa pie strūklakas. Patimata ik pa brīdim skatījās apkārt, meklējot ar skatienu pazīstamo stāvu. Sirds sitās tā, ka šķita — to dzird apkārtējie.
— Nu nedrebi taču, — pačukstēja Saida, iebakstot viņai ar elkoni. — Reku viņš nāk.
Patimata sastinga. Pa centrālo aleju draugu ielenkumā nāca Timurs. Saule spēlējās viņa tumšajos matos, viņš par kaut ko smaidīja, žestikulēja. Patimatai likās, ka laiks apstājās. Kompānija tuvojās. Timurs pamanīja meitenes, uz sekundi aizkavēja skatienu un tad, par šausmām un prieku Patimatai, nogriezās pie viņu soliņa.
— Salam, meitenes, — viņš pamāja, pienākot klāt. Balss viņam bija zema, nedaudz slinka. — Kā iet?
— Salam, — korī atbildēja draudzenes.
Timurs apstājās, iebāzis rokas džinsu kabatās. Viņa draugi aizgāja pie saldējuma kioska, atstājot viņu uz pāris minūtēm. Viņš skatījās kaut kur sānis, skaidri domājot par savu.
— Un tu, Patimat? — viņš pēkšņi pajautāja, pārvēršot skatienu uz viņu. — Sen neesmu tevi redzējis. Joprojām mācies visu laiku?
— Aha, — viņa izdvesa, jūtot, kā deg vaigi. Balss nodevīgi drebēja.
— Malacis, — Timurs pamāja. — Mācies, noderēs. Varbūt vismaz institūtā tiksi, citādi es, re, visu bastoju.
Viņš pasmīnēja par savām domām. Pauze ievilkās. Patimata juta, ka viņai kaut kas jāsaka, citādi viņš aizies. Izmisumā viņa izmeta:
— Timur, vai tev… ir kāds? Meitene?
Viņš paskatījās uz viņu ar vieglu pārsteigumu, bet tad viņa seja kļuva atsvešināta — domas atkal aizlidoja pie Zaremas.
— Nav nozīmes, — viņš īsi atmeta.
— Tim, ejam! — uzsauca draugi. — Mūsējie piebrauca!
— Eju. — Viņš māja ar roku un, pat neuzskatījis par vajadzīgu paskatīties uz Patimatu, aizsoļoja prom.
Bet viņa skatījās viņam pakaļ, un iekšā izplūda siltums. “Nav nozīmes”. Tātad neviena nav. Tātad viņai ir iespēja.
— Tu dzirdēji? Dzirdēji? — viņai uzbruka Saida. — Viņš teica — nav nozīmes. Tas noteikti ir mājiens!
— Klusāk tu, — viņu apsauca Aminata. — Teica un teica. Varbūt viņš vienkārši atšuva.
— Nē, tu nesaproti. — Patimata mirdzēja. — Tā ir zīme!
Atlikušo pastaigas daļu viņa pavadīja kā miglā. Draudzenes kaut ko čivināja, piedāvāja iet uz atrakcijām, bet viņa atteicās. Viņa gribēja tikai vienu — palikt viena un pārcilāt atmiņā katru Timura vārdu, katru intonāciju. Mājās viņa atgriezās pacilātā garastāvoklī. Māte izbrīnīta paskatījās uz viņu, bet neko neteica. Patimata iegāja istabā, aizvēra durvis un metās gultā. Izvilka no pagalvja vecu burtnīcu, kuru sen vairs nebija vērusi vaļā.
Pirmajā lapā kārtīgā rokrakstā bija uzrakstīts: “Timurs”. Tālāk sekoja sirsniņas, puķītes, ķeburiņi. Viņa rakstīja viņa vārdu dažādos fontos, zīmēja viņus kopā: viņu un viņu. Iztēlojās, kā kādu dienu viņš atbrauks pie viņiem uz mājām ar tēvu un tēvočiem, kā dzers tēju, kā tēvs dos piekrišanu, kā nosvinēs kāzas — lielas, skaļas, ar dejām un kalniešu tostiem.
Viņa tik dziļi iegrima sapņos, ka nedzirdēja, kā atvērās durvis.
— Patimat.
Viņa salēcās un ātri pabāza burtnīcu zem spilvena. Uz sliekšņa stāvēja Rašids. Seja nopietna, pat barga.
— Kas ir? — viņa jautāja, cenšoties pasmaidīt.
— Nekas. — Viņš pienāca klāt, apsēdās uz viņas gultas malas. — Ģērbies. Mēs braucam uz pilsētu.
— Tieši tagad? — viņa brīnījās. — Kurp?
— Es taču teicu: gribu tev kaut ko parādīt. — Viņa balss skanēja stingri, tonī, kas nepieļāva iebildumus.
— Bet jau ir vakars, — viņa protestēja. — Varbūt rīt?
— Šodien. Ejam, nekavējies.
Patimata nopūtās, bet nepretojās. Ātri uzmeta tos pašus svārkus un blūzi, kas bija no rīta, un izgāja brālim pakaļ. Viņi iekāpa vecajā “Žigulī”, un Rašids klusējot vadīja mašīnu uz centru. Visu ceļu Patimata skatījās pa logu uz vakara pilsētas ugunīm. Viņa domāja par Timuru, par to, ka šodien viņš bija tik tuvu. Varbūt brālis viņu ved uz krastmalu? Vai uz kafejnīcu? Tas būtu tik jauki — pēc tādas dienas pasēdēt kaut kur mājīgi.
— Rašid, bet kurp mēs braucam? — viņa pajautāja, kad viņi iebrauca centrā.
— Drīz redzēsi, — viņš atbildēja, nepagriežot galvu.
Mašīna apstājās pie pazīstamas kafejnīcas — tās pašas, kur pulcējās jaunieši. Patimata bija pārsteigta:
— Kāpēc mēs esam šeit?
— Kāp ārā, — Rašids komandēja.
Viņi izkāpa no mašīnas. Rašids paņēma māsu aiz rokas un pieveda pie soliņa iepretim ieejai. Apsēdināja blakus.
— Skaties, — viņš pamāja uz kafejnīcas durvīm.
Patimata paskatījās un sastinga. No kafejnīcas iznāca kompānija, un viņu vidū viņa uzreiz pazina Timuru. Viņš rokās nesa milzīgu rožu pušķi. Viņam blakus gāja koša blondīne — Zarema. Timurs viņai kaut ko teica, noliecoties, bet viņa neklausījās, ieurbusies telefonā. Uz stūra kompānija apstājās. Timurs pasniedza pušķi Zaremai. Tā pavirši uzmeta skatienu, paņēma ziedus, pielika pie sejas… un pēkšņi nevērīgi nometis tos uz asfalta.
— Apniki, — līdz Patimatai atskanēja balsis. — Ej pie savām vientiesēm.
Timurs stāvēja, pazemots, bet viņa aizgāja, pat neatskatījusies. Pēc tam viņš iespēra ziediem un aizgāja uz otru pusi.
Patimatai aizsitās elpa. Pasaule sašūpojās.
— Patīk? — klusi pajautāja Rašids.
— Tā… tā ir Zarema? — viņa pačukstēja, neticot savām acīm.
— Jā. Tā pati, kurai viņš skraida pakaļ jau pusgadu. — Brāļa balss bija skarba, bet tajā bija jūtams smagums. — Kuras dēļ viņš pazemojas. Bet tu viņam esi tukša vieta. Rezerves variants.
Patimata klusēja. Iekšā kaut kas pārtrūka. Tā siltā cerība, kas viņu sildīja visas šīs dienas, sabruka pīšļos. Viņa strauji piecēlās un aizskrēja uz mašīnu. Iesēdās, aizsedza seju ar rokām. Rašids apsēdās pie stūres, iedarbināja motoru. Viņš neteica ne vārda. Tikai uzlika smago plaukstu viņai uz pleca un paspieda.
— Piedod, — viņš klusi teica. — Bet tā ir labāk, nekā gaidīt un cerēt uz tukšumu.
Patimata neatbildēja. Un tā aizgāja viņas pirmā mīlestība, tik rūgta un nelaimīga.
Katru dienu publicēsim pa vienai daļai, tāpēc ļoti gaidīsim tevi atkal rīt. Šis būs viens aizraujošs stāsts par postpadomju laikiem Kaukāzā, kur tradīcijas ir augstu vērtētas, bet mīlestībai nav robežu.
