Nemieri Tuvajos Austrumos un saspīlējums ap Hormuza šaurumu šobrīd tieši ietekmē to, cik daudz mēs maksājam par degvielu un siltumu šeit, Latvijā.
Naftas cenas pasaules tirgos saglabājas augstas, un tas rada pamatīgu spiedienu uz energoresursu importētājvalstīm. Vidēji Latvijas mājsaimniecības enerģijas rēķiniem tērē no 6 % līdz 10 % no saviem ienākumiem, un šī proporcija var mainīties. Ja naftas cenu kāpums turpināsies arī pēc marta, nākamā gada apkures un elektrības rēķini varētu pieaugt par 10–15 %, kas reālajā dzīvē nozīmē papildu 20 līdz 35 eiro katru mēnesi.
Vai Eiropa spēs iegrožot degvielas cenas
Eiropas Savienības gaiteņos pašlaik aktīvi meklē veidus, kā pasargāt iedzīvotājus un transporta uzņēmumus no pārlieku dārgas degvielas. Eiropas Komisijas vadītāja Urzula fon der Leiena ir ieminējusies par iespēju noteikt pagaidu cenu griestus benzīnam un dīzeļdegvielai. Ideja ir vienkārša – mēģināt “nosist” straujākos cenu lēcienus, lai autovadītājiem būtu vismaz kāda stabilitāte.
Tomēr ekonomikas vēsture liek būt uzmanīgiem. Līdzīga pieredze pagājušā gadsimta 70. gados ASV beidzās ne visai veiksmīgi. Toreiz mākslīgi ierobežotās cenas izraisīja milzīgu degvielas deficītu un rinda pie degvielas uzpildes stacijām kļuva par ikdienu, kam sekoja arī bezdarba pieaugums. Tāpēc politiķiem tagad jāmēģina atrast līdzsvars starp palīdzību iedzīvotājiem un tirgus sagraušanu.
Kas notiek ar banku likmēm un kredītiem
Kamēr politiķi strīdas par cenām, Eiropas Centrālā banka ir izvēlējusies nogaidošu pozīciju. Galvenās procentu likmes pagaidām paliek nemainīgas. Tas nozīmē, ka tie, kuriem ir hipotekārie kredīti vai citi aizdevumi, var uzelpot – vismaz tuvākajā laikā maksājumi strauji neaugs.
Bankas mērķis ir panākt, lai inflācija nostabilizējas ap 2 %. Ja tas izdosies, situācija būs prognozējama. Tomēr, ja dārgā enerģija atkal uzdzīs kopējo inflāciju augšā, banka var būt spiesta likmes tomēr paaugstināt. Tāpēc ģimenēm, plānojot savus ilgtermiņa tēriņus, joprojām jārēķinās ar zināmu nezināmo.
Latvijas veikali un zemākas nodokļu likmes
Latvijas iekšienē tikmēr vērojamas pozitīvākas tendences attiecībā uz pārtikas cenām. Konkurences uzraugi un sabiedrības spiediens liek tirgotājiem pārskatīt savu politiku. Jau tagad var pamanīt, ka lielie veikalu tīkli biežāk piedāvā reālas atlaides un “zemās cenas” akcijas pat pirmās nepieciešamības precēm. Tas vairs nav tikai mārketinga triks, bet gan reakcija uz to, ka cilvēku pirktspēja ir sarukusi.
Vēl viens būtisks pavērsiens gaidāms 2026. gada vasarā. No 1. jūlija vairākiem svarīgiem produktiem – maizei, piena produktiem, olām un putnu gaļai – PVN likme kritīsies no 21 % uz 12 %. Tas ir solis, kam vajadzētu padarīt ikdienas grozu lētāku. Galvenais jautājums gan paliek – vai tirgotāji šo samazinājumu tiešām nodos pircējiem, vai arī tas “pazudīs” cenu veidošanas procesos.
Darba roku trūkums un tā ietekme uz mūsu makiem
Latvijas darba tirgū situācija ir visai sarežģīta – trūkst aptuveni 20 000 strādājošo. Visvairāk darbinieku meklē būvniecībā, ražošanā un transporta nozarē. No vienas puses, tas ir labi tiem, kuri strādā, jo uzņēmumi ir gatavi maksāt vairāk un piedāvāt labākus bonusus, lai tikai cilvēks neaizietu pie konkurenta.
Tomēr šai medaļai ir otra puse. Ja uzņēmumam jātērē vairāk naudas algām, šīs izmaksas agrāk vai vēlāk parādās preču un pakalpojumu cenās. Tā rodas apburtais loks: algas aug, bet reizē ar tām dārgāki kļūst arī remontdarbi, mājokļa uzturēšana un vietējā pārtika.
Kā iedzīvotājiem pielāgoties jaunajai realitātei
Mājsaimniecībām šobrīd jāmācās skaidri nodalīt lietas, ko tās var kontrolēt. Mēs nevaram ietekmēt naftas cenas pasaulē vai karadarbību citos reģionos. Tomēr mēs varam pārskatīt to, kā tērējam enerģiju mājās, cik bieži braucam ar privāto auto un kam tērējam savu brīvo naudu. Prioritāšu noteikšana kļūst par galveno prasmi.
Interesanti, ka arvien vairāk cilvēku atgriežas pie idejas par pašu audzētu pārtiku. Nelielas, modernas siltumnīcas pie mājām vairs nav tikai hobijs, bet gan veids, kā mazliet samazināt atkarību no veikalu cenām. Tas ne tikai palīdz ietaupīt, bet arī dod zināmu drošības sajūtu, ka vismaz daļa pārtikas ir pašu rokām radīta un nav pakļauta globālajām svārstībām.
